Lia! >
Precīzi par sarokošanos. Kad man bija mazpadsmit (14?), tā maigi/saudzīgi sarokojos ar netālu radinieci, savulaik Ventspilī populār, tobrīd gandrīz 80-gadīgo Māliņtanti, Malvīni Māliņu... mazs dūšīgs mākonītis, rentgenmāsa visu m’’zu, medmāsu skolas kopmītņu audzinātāja, ventiņu Tautas teātra ilggadēja amatieraktrise un b’’eru & kapu aplasītāja, spilgta personība, viens no pēdējiem cilvēkiem, kas lieliski pārzināja gan latviešu literāro valodu, gan ventiņu izloksnes, -- vairākas kandidātu disertācijas manīgi meiteņi ar viņas ādu bija uzrakstījuši, dimplimdarbus i neskaitot... Paņemot viņas roķeli, likās pieklājīgs būšu, saudzīgs, līdz ar to -- solīds... Mazliet nemācīts pamatskolas puika... Kā-ā-ā mani noklāja, kā nostrostēja, kā-ā izmācīja! 4 minūtēs, ne ilgāk, toties, cik spigtā un iedarbīgā izteiksmē! Kopš tā laika nekaunos pārspīlēt, ja gadās, bet tikai ne ļengano lupatu, labi, ka no dabas roka nav auksta un slapja... Lai mīkstie kundziņi viebjas, arī gadās. Toties ir jaukas dāmas dažādos gados, kam tādas mazas un stingras ķepeles, -- uzreiz simpātijas veidojas... Tikai nepiedzīvot vēso trauklupatu!... Uhhh.
0
0