Tas patiesībā ir tas, ko gribēju izprast... bet sanāca gana smaga diskusija... tik smaga, ka i slēgt vienu brīdi gribējās... bet vai nu mums te tikai par jauko jārunā...

Pienen, jau kaadu meenesi domaaju, kaa maasai pajautaat, vai viss kaartiibaa ar galvu, jo peedeejaas sarunas man pa telefonu skjita diivainaakas kaa parasti... un es jau nezinu, kaa tas atsaucas peec vairaakiem gadiem... shii diskusija bija iespeeja izrunaat savu saapi un saprast, kas un kaa. Jau vakar piezvaniiju un tieshi pajautaaju. Pirmiit domaaju, ka tieshi jautaat nebuutu eetiski, bet izraadaas, ka nee, ka var jautaat arii tieshi. Pajautaaju, uzzinaaju atbildi, un esmu no jauna mieriiga

versija | 07.09.2011. - 19:36:41

Par seriālu iecienītajiem vispār... nepārliecinoši. Neatceras vīru, neatceras tēvu. Bet atceras kā ēd ar dakšiņu un nazi. Neatceras kurā mājā dzīvo, bet atceras, ka cilvēks apģērbies staigā, nevis kails. Neatceras kā sauc, bet atceras valodu un vārdu krājumu... varbūt dzīvē tā arī ir???

Vispār ir gan.

Es reiz pēc kārtīga"kodiena" neatcerējos daudz ko :D

Pēc kāda laika satieku cilvēku uz ielas, šamais mani sveicina.Es protams ņepoņatkā.Kas tas tāds O_O ?Kāpēc nepazīstu?:D
Tajā pašā laikā atceros reizreiķinu, zinu ka kaimiņš ir svoloč...

Tak što:PPP

Nu es arī atceros savu draugu telefonu nr, bet tos kas bija pirms gadiem 25... tagad i savu reizēm putroju

Manam paziņam tēvs pēc insulta sāka runāt angliski, un ļoti dusmojās, ka neviens viņu nesaprot. Viņš taču runājot skaidrā latviešu valodā.
Mans tēvs pēc insulta, kamēr gāja rehabilitācijas kurss, pa naktīm runāja krieviski un sauca kaut kādu Srgeju. Kad no rīta vaicāju, kas tas tāds ir, skatījās uz mani patiesā nesaprašanā, ko es esot izdomājusi, nezin tādu, un saucis nav, bet pa nakti atkal skaļā balsī izmisīgi lūdzās, lai pasauc Sergeju.

Es kā reiz tieši patreiz ar to saskaros - mammai ar atmiņu kļuvis pavisam švaki, katra diena svētdiena, neko neatceras, ko esam sarunājušas. Piedevām vēl jānoklausās pilnīgā nopietnībā stāsts, ka viņai pa nakti dzīvoklī bijuši sveši cilvēki un skatījušies TV, durvis ar savu atslēgu atslēguši. Mēģinu ieskaidrot, ka tie ir murgi un halucinācijas, ka neviens nevar atslēgt viņas durvis, ja tur atslēga iekšā. It kā piekrīt, bet pēc kāda laika stāsta atkal visādas muļķības. Smagi noskatīties, jo visā pārējā it kā pilnīgi adekvāta. Ārsts arī tikai kaut kādus vitamīnus smadzenēm izrakstīja, jo tas viss nav ārstējams. Dievs nedod zaudēt veselo saprātu, tad jau labāk lai ir kāda fiziska kaite...

... veciem cilvēkiem, tas raksturīgi... ar to bieži mākas saskarties.
... tagad ir tik daudz informācijas un ja cilvēks ir ļoti vispusīgs, viņš nevar visu paturēt prātā...
man arī darba kalendārs ... kur viss pierakstīts... pat pusgadu uz priekšu..
jā, šad tad aizmirstu kādas slavenības vārdu vai to ko stāsta un raksta , ko es uzskatu par mazsvarīgu...
nesatraucos, jo jaunie ar saka, ka ne visu var atcerēties...

Man viss labāk patīk filmas, kur izmeklētājs aizdomās turamajam prasa:
-Ko jūs darījāt tādā un tādā datumā(pirms pus gada)?-

Nu vai nav stulbums?
Es vakardienu pa punktiem nevaru salikt, kur nu vēl n-tās nedēļas atpakaļ.

Par veciem/pārveciem ļautiņiem runāt ir nekorekti.
Tur smadzeņu vietā bieži vien ir pīļu sūdi.

Satan, ne visiem.. dažiem atmiņa ir perfektāka kā ejošs pulkstenis... intervēju vienu novadnieci, kurai bija pāri par 90, viņa tik slikti redzēja, ka nespēja komentēt fotogrāfijas, bet tiklīdz sāku stāstīt kas tajā bildē redzams, viņa mierīgi turpināja un izstāstīja man kas ir kas un kad un kāpēc radusies bilde...

Nu izņēmumi ir vienmēr.

Ar mani zato ir skaidrs.
Man nav nozīmes nodzīvot līdz baigajam vecumam.
Striķi kaklā, akmeni galā un ventā iekšā.
Jēgas no manis~90 gados nebūs ne kādas:P Plānprātīgs, prātu izkūkojis radījums:P

Pēc kritiena ar velosipēdu Purvciemā ( pēdējais, ko atceros- zaļa šņore, brūns suns un kāds jautā- vai jūs nesasitāties- mēs tā negribējām), sevi atceros tikai pie Slāvu tilta. Kas notika pa ceļam un kā tur ar riteni nokļuvu- to gan neatceros.

vasara!

Izklausās, ka tu ar velpēdu esi taranējusi lāci :P

Skats noteikti graujošs ;>

Ha- tie, kas redzēja, tie stāstīja, ka esot smuki lidojusi ar galvu pa priekšu stūrei uz asfaltētā celiņa.
Tagad jau var pasmieties, bet toreiz- ķobis asinīs un smadzeņtrīce. Pilnīgs miers un bezdarbība 10 dienu garumā.

Bet būtībā, kad braucu pa celiņu, tantuks rāva pāri celiņam atpakaļ suni, kas bija celiņa otrajā pusē...

Te nu es saprotu, kāpēc jānēsā ķivere... Bet...

šī palika nopietna... un beigās es pati sabijos cik tā izvērtās smaga...

Atmiņas zudumus mēs redzēsim deputātiem pēc vēlēšanām.Nu~ pēc1/2 gada:P
Pilns aptumsums ir gaidāms pēc gada:P

Skumji, bet fakts ..

... nu, vasarai, smagi gājis... es šito tendenci-suņus dirsināt vienā ielas pusē, bet saimniekam stāvēt otrā(šņore pa vidu)... jau sen novērojusi..man kā gājējam ar bijušas problēmas...
... bet ..nu, atzīstos... ir lietas, ko aizmirstu totāli, bet ir lietas, no kurām atkauties nevar-visu laiku gara acīm

Es sevi reizēm pieķeru pie domas, ka es ļoti daudz ko neatceros no patālas pagātnes. Nezinu, kāpēc tas tā ir, jo ar atmiņu man viss ir kārtībā, tas informācijas daudzums, kas ir manā galvā, ko es stāstu tūristiem pilnīgi bez jebkādu pierakstu un grāmatu izmantošanas, ir ļoti apjomīgs. Piemēram, tāds fakts. Es atceros, ka mēs kāzu dienā bijām kaut kādā alā un mans vīrs kaut kur rāpās un gravēja mūsu iniciāļus. Pat bildes ir Un es visu laiku biju pilnīgā pārliecībā, ka tā bija Gūtmaņala. Pagājušogad mēs ar mazmeitas bērnudārzu bijām ekskursijā Gūtmaņalā, tur jau visi tie skrāpējumi ir redzami, un es saku bērnam: tavs vectēvs arī te kaut kur iegravēja vārdus, kad mēs precējāmies. Mazā atbrauc mājās un sāk prasīt manam vīram, kā tad viņš tur rāpies tajā Gūtmaņalā, tas skatās uz mani lielām acīm un saka, ka tas nemaz neesot bijis Gūtmaņalā, bet pavisam citā. Un skolas salidojumos, kad visi teksti sākas ar vārdiem: bet vai tu atceries... es konstatēju, ka baigi daudz ko neatceros. Kas tas ir? Tak ne jau atmiņas zudums. Es domāju, ka tā ir informācijas filtrēšana, ko smadzenes dara pašas, atstājot atvērtus tos failiņus, kas ir nepieciešami, bet nevajadzīgos norokot kaut kur tālāk. Nu kaut kā tā...

Medicīnas grāmatās parasti izvēlas optimālo datu statistiku, bet dažādie zudumi ir individuāli :D Pieņemu, ka filmu sižeti balstās uz faktiem, kas mēdz būt izdaiļoti :)

Tie atmiņas zudumi visdrīzāk ir mūsu saspringtais dzīves ritms, kad smadzenes spēj paturēt atmiņā tikai pašu spilgtāko un aktuālāko info, bet viss pārējais laika gaitā nobāl kā nebijis.. Šī vāveres riteņa dzīve reizēm tracina sevi pašu, ja nopērku bērnam skolai krāsainos zīmuļus un pēc tam stundu jāmeklē, jo nezinu, kur likusi, bet beigās izrādās, ka skrienot pa inerci ledusskapī ielikusi.. :D
Par atmiņu runājot, nesen gadījums iz dzīves, šežu skolā un gaidu savu pirmklasnieku, uzrunā mani viena mamma un stāsta, ka atceroties mani, es esot bijusi viņas brālēna draudzene, pat fotogrāfijas vel esot mājās saglabājušās.. man, protams, acis lielas, jo nezinu ne viņu pašu, ne arī cilvēkus pēc vārdiem un uzvārdiem, ko man nosauca kaut arī vietā tajā par ko tika stāstījusi gan biju agrāk bijusi.. lūk mazs sviestiņš.. :)
Tāpat, piedodiet, atvainojiet, mani izbijušie vidusskolas klasesbiedri.. atceros tik tos ar kuriem kopā referātus cepām.. pārējie miglā tīti.. :)