Valet, pirmkārt es nerunāju par sevi, otrkārt es teicu, ka dažreiz ir situācijas, kad vajag dūres pavicināt, nevis vienmēr un kattreiz.

ixxi
pasaki vēl, ka bērni nav arī jāmīl

Paga, paga... vai tagad man būtu jākaunas, ka es jūtos lepna par saviem bērniem, tās tagad kautkādas nosodāmas jūtas? es drīkstu lepoties ar savu bērnu tikai tad, ja par tiem atzinīgi izsakās kaimiņi u.c. apkārtējie, bet pati savus bērnus atzinīgi novērtēt nedrīkstu? Vai gandarijums nav sinonīms vārdam lepnums  šajā kontekstā? Vai arī dažām labām vnk gribas izlikties gudrākām un viedākām par citiem, ka tik būtu bikiņ savādāks viedoklis pausts...

murminatior slimi bērni mēdz piedzimt ari veseliem vecākiem bez kaitigiem ieradumiem..
ak ja un mazums kas var gadīties.. tā ka šādos gadijumus vienmer saku ... nespļauj Dievam acis
un ixxi karrs vecāks lepojas ar bērnu sasniegumiem būtu jokaini to neatzīt
tas ir dabiski

... ar to, ko  pateicu, tā nav gudrība, bet vienkārši tāds ir mans viedoklis, neiederīgs citu starpā.. nu un tad..
ar to mēģinot pateikt, vienīgais ko gribu, un tas būs svarīgākais mans ieguvums, ja mani bērni mācēs dzīvot drošu un spilgtu dzīvi, un atzinības raksts, vai diploms, tas ir tikai tāds īslaicīgs termins/lieta..

lepošanās sākas ar vissīkākajām lietām.. tikt galā ar kurpjšņori, iemācīties braukt ar velo, u.c...
kurš ir teicis ka lepoties - tas ir slikti, tikai to ka katram ir savs veids...

tā, tā... kādi ir lepošanās veidi?..Domāju, ka tas ir tikai izjūtu paveids, bet ka tas vēl sīkāk dalās, nevaru iedomāties... Lūdzu paskaidrojiet...

Nella, es ar rakstiju par situaciju, kura notika diskusija, kurs ir bagataks, vai nabadzigaks.

Ixxi, kāpēc nevar dižoties un lepoties ar  bērniem??   Tāpēc, ka latviešu mentalitātei raksturīgi "ko nu es, lai jau tie citi... "? Nu nez... es ļoti bieži lepojos  pati ar sevi   Un ar bērniem, citiem radiniekiem, draugiem, kolēģiem, da jebkuru, kurš ir kaut ko labu izdarījis, un man ir prieks par to!

es lepojos jo ko varēju to ieliku viņā ! Bet vēl nav gala mērķis, bet ir viens bet ------------- meitu pazaudēju jo šeit ar viņas izglītībām darīt nav ko un tāpēc viņa atvaļinājuma laikā šad tad atbrauc tikai paciemoties !

Zhurkji, kaa tas ir "meitu pazaudeeju"!?!Kaa taa var teikt, par dziivu, droshi, ka veiksmiigu normaalaa civilizaacijaa dziivojoshu cilveeku.Manai meitai arii laba izgliitiiba un esmu lepna, ka ar savu darbu nekalpo LV vergturiem, bet straadaa valstii, kur ciena cilveeku un vinja darbu.
Otra meita straada LV, tikai taapeec, ka paveicaas ar Somijas- LV kopuznjeemumu, kur vadiibaa ir somi un neljauj muusu kakla kungiem teikt gala vaardu.

man laikam ir (arī) otrādi, resp. abpusēji (ar lepošanos).
 Pirms nedēļas dzimšanas dienā no trīs bērnu tēva saņēmu īsziņu (pats bija komandējumā Šveicē):
"Nav nozīmes, kāds galds ir klāts,
Tu vienmēr tiksi sumināts.
Jo jauku tēvu, tā kā Tu,
Ikvienam dzīvē novēlu!"

O, jā, tā ir fantastiska sajūta... man arī nācies ko līdzīgu piedzīvot 

Bērni paši lemj un nav ko viņu vietā domāt. Ja prasa padomu, tad cita lieta.

Es lepojos, ka bērns atrada savu vietu Dzimtenē, ieguva izglītību, izveidoja karjeru un neloloja domas par emigrāciju. Lepojos, jo uzskatu, ka mans ieguldījums arī ir visā tajā. Prieks, ka bieži cilvēki ir izteikuši komplimentus par lieliski izaudzinātu cilvēku. Tieši cilvēcisko kategoriju ziņā. Un tāpat kā lia un piektdienim bija liels prieks, ka reiz tiku nodēvēta par lieliskāko mammu. Nu ta salepojos ar visu un visiem:))

A šitas fascinē-savā zemē darba devējs vergturis, citas zemes-ciena cilveķu un darbu... Incanti, kas tad Maximas un Rimi pārdevējām skaitās darba devējs???No kurienes galvenās nostādnes un rīkojumi???

Tāds pats jautājums kā dolcevitai.

Man ir prieks par saviem bērniem- viņi dzīvē nepazudīs, puiši ir ar mugurkaulu, viedokli, ar tādu vērtību sistēmu, kas dzīvē nevilks uz leju. Māk gan ar bērniem strādāt( sporta treneri), gan - ja vajag sevi un sev svarīgos - aizstāvēt- gan ar darbiem, gan vārdiem- kā nu kuro reizi. Konkrētu darbu- ar ko nu es dikti kā mamma lepotos- laikam būs grūti tā izcelt. bet - aktīva attieksme pret dzīvi- to gan varu nosaukt. Un, protams, ka priecājoties par savējiem zimburiem- pa klusos uzsitu sev uz pleca- ar tādu ammmu savādak nemaz nevarēja būt, ak es malace

murminatior slimi bērni mēdz piedzimt ari veseliem vecākiem bez kaitigiem ieradumiem..
ak ja un mazums kas var gadīties.. tā ka šādos gadijumus vienmer saku ... nespļauj Dievam acis

Anksa, labprāt ticu ārstiem, ka gadījumā, ja cilvēks varbūtību provocē ar savu dzīvesveidu, tad tā varbūtība arī ir - stingri lielāka.

Nu lepojaties, lepojaties... bet intresanti kur rodas tie narkomāni vai kriminālie... visi mēs esam saistīti...

Stabrag, uz biedru tiesu Tevi!!!