Dižoties, bez šaubām, varat turpināt, bet gribētos mazliet paplašīnāt tēmu. Stāstiet, kā esat audzinājuši, lai būtu iespēja tagad, šeit, lepoties! Ja atsaucības nebūs, iespējams, taisīšu augšā atsevišķu tēmu!
Par sevi. Mazliet smieklīgi bija nesen. Tiku izsaukts pie skolas direktores uz pārrunām kopā ar piecu citu bērnu vecākiem, jo vidējais starpbrīdī sakāvies bija. ČP briesmīgs - seši otrklasnieki villojas! Jāsauc vecāki - bez variantiem. Sēž direktore, vietniece mācību darbā un psiholoģe, pēdējā runāāāā, runāāāa, nu akurāt’, kā tagad ir modē - nekaujies, vardarbība ir nepieļaujama, jāpieņem citādie, bla, bla, bla ... Vecāki sēž un klausās, klausās, klausās ... Pēc tam mācību daļa par iekšējo inteliģenci, kura jāiepotē, lai pietiktu spēka nepacelt roku, neiesist ... Ievads - precīzi tādā garā un noskaņā. Tad sāka runat vecāki, un jūsu padevīgs kalps, runājot par tēmu iesāka domu ar vārdiem: "Es, protams, nezinu, kā šodien pedagoģijā un psiholoģijā skaitas pareizi, bet, ja mēs negribam, lai pēc 20 gadiem jauni vīrieši krāsotos un pucētos ... " ’Šai brīdī skolas vadība un psiholoģe gandrīz kliegšus vienā elpas vilcienā iejaicās ar skaļu "Nē!" Tālāk mēs runājām par dzīvi, nevis par teorijām. Šis moments tā drusku lika saprast, ka tomēr arī skolās ir viena lieta, kura ir jārunā, bet, acīmredzot, pavisam cita lieta, kā uzskata par pareizu tie paši cilvēki. Nu, gluži kā PSRS laikā ar zinātnisko komunismu un sociālisma sasniegumiem.
0
0