Jā. Nesimpātisks šķiet pat cilvēks, kurš tikai blenž un apmierina savu ziņkāri. Bet ja viņš vēl knipsē... nožēlojami.

Kāda ziņkāre - nekas nevar būt skaistāks par degošu daudzstāveni :) Bauda skatīties :) Visur liesmas, driksteles lido tālumā... var pētīt cik tālu aizlido un kurā virzienā vējš pūš, un cik stiprs ir vējš un vai ugunsdzēsēji spēs nodzēst :)

Tiem, kuriem visas šīs traģēdijas ir jāfiksē saistībā ar viņu tiešajiem darba pienākumiem - ok, tas ir viņu darbs, bet kad skatītāji bildē uz nebēdu, pat necenšoties vispirms organizēt palīdzību... un arī tad, ja palīdzība tiek sniegta, vienalga, man kā izbijušam mediķim un kā cilvēkam, tas nav pieņemami. Ja es būtu cietusi, es negribētu, ka ziņkārīgo bars mani filmē vai fotografē situācijā, kad esmu bezpalīdzīga vai vispār jau nekāda.
Tolerance un empātija mūsu sabiedrībai diezgan bieži ir pasveši jēdzieni ne tikai attiecībā pret dzīvajiem, bet arī pret mirušajiem un viņu piederīgajiem :(
Tīri aiz cieņas pret līdzcilvēkiem pašiem būt mazliet cilvēcīgākiem - vai tas būtu daudz prasīts?

Migle17. kamēr cilvēkus pašus Tevis minētais neskar, Tava vēlme būt iecietīgiem ir bezcerīga. Tie "skatītāji no malas" taču bildē tieši tādēļ, ka slikti izskaties: apzināti vai neapzināti izjusdami savu pārākumu.

Vakar Tautas balsī bija sižets, kur sievietei bija trāpījis no jumta krītošs lomiks... ja nebūtu kaimiņš to dzelzi nobildējis, es nez vai ticētu... laikam jau reizēm tomēr jābildē, lai būtu pierādījumi...

Nerunājot te par profesionāliem žurnālistiem, kuru pienākums ir rādīt " lai tā nenotiktu ", domāju, ka cilvēciskais faktors izpaužas kā ziņkārība pēc nepiedzīvotā, jā, arī pēc asiņainā. Bet cilvēki, kas to ir pieredzējuši paši, nevēlas redzēt ainas, kas to atsauktu atmiņā. Tāpēc arī ir vajadzīgs, lai mums rādītu Āfrikas badacietējus, lai viņiem palīdzētu. Bet Degpunkta pamudinājumus visiem filmēt negadījumus, uzskatu par cinisma veicināšanu.

Piedod, olivia, vai Tu pazīsti kādu, kurš no skatīšanās uz Āfrikas bērnu izģindušajiem ķermenīšiem ar uzpūstajiem vēderiņiem ir meklējis reālu iespēju viņiem palīdzēt? Patiesībā mums pašiem pietiek šādu bērneļu.
Degpunktā atbalstu tos sižetus, ar kuru starpniecību cietušajiem ir iespējams atrast un saņemt kādu atbalstu vai palīdzību, vai mudina nebūt vienaldzīgiem pret notiekošo mūsu sabiedrībā.

Par badacietēju Āfrikā atbalstīšanu domu nekad nav bijis, jo nav tik daudz finansu iespēju, toties esmu palīdzējis cilvēkiem tepat, Latvijā. Arī ar fotoattēliem var palīdzēt nelaimē nokļuvušiem cilvēkiem vai bojāgājušo tuviniekiem, jo attēls ir liecība. Bildējot roku, kam pirksti norauti ar ripzāģi, ar bildēm var iedvesmot citus zāģētājus neņemt nost zāģa aizsargus, domāt, koncentrēties un rīkoties uzmanīgi: labāk ņemt vērā bildi nekā pazīstama amatnieka plaukstu, kam nav visu pirkstu.

Un par Degpunktu... Tā IR liela palīdzība kārtības sargiem, policijai. Tamdēļ jau arī tiek mudināti ļautiņi filmēt, bildēt... etc.
Kas uzsāka degpunktu? A? ... )))

Man ļoti nepatīk, kad par traģiskiem notikumiem cilvēki-aculiecinieki mēdz stāstī smaidot.
Tad gribas to cilvēku iepļaukāt, lai atjēdzas un pateikt, - nesmaidi vismaz pieklājības un iejūtības dēļ, pat tad, ja varbūt tev prieks, ka tas negadījumā cietušais neesi tu.
Šito es esmu novērojusi ne reizes vien un tieši pie mums latviešiem..

atnāks alegre un pateikt, ka tas ir normāli, ja vari smaidīt par citu nelaimi!

Lai Dievs žēlīgs pret ciniķiem, kas ķer kaifu redzot kā uguns plosās!


Ne velti sākumā minēju, ka man škiet sabiedrība ir kļuvusi infantīla ar nespēju just līdzi. Un nevajag te nemitīgi piesaukt Āfriku, jo mēs dzīvojam Latvijā.

Kā arī P A L D I E S, ka starp mums ir tomēr daudz iejūtīgu cilvēku ar vēlmi palīdzēt citiem!

Ne jau līdz jušana ir galvenais - palīdzēt nelaimē nonākušam - tas ir pamatuzdevums.
Līdzjūtība bieži vien savās izpausmes formās neko, vai gandrīz neko labu nesniedz, drīzāk traucē. Te psihologu zināšanas ir ļoti svarīgas.

Nu latvieši varbūt ’frikas badacietējiem palīdzēt nespēs, bet citās valstīs gan. Un lai saprastu, ka jāpalīdz ugunsgrēkā cietušiem, pietiek ar palīdzības telefona nummuru, nu nevajag apdegušos kaulus.

mocca, es nevienā brīdī neteicu, ka jāsmaida par citu nelaimi... nevajag visu uztvert tik personīgi. Piemēram, kaut kad gāju no tusiņa atpakaļ pa vecrīgu - skatos - pašā vecrīgas sirdī, uz jēkaba ielas, skaisti deg pamesta 4-5stāvu māja :) skats bija iespaidīgs - kaudze ar ugunsdzēsējiem, liesmas ēkas augstumā un virs tās, un vēl dzirksteles lido labi tālu... :) Nez vai tur kādam bija "nelaime" - drīzāk tīša dedzināšana, lai nevajadzētu atjaunot vai dabūtu apdrošināšanu vai sazin vēl kāpēc... nu kā gan var nepavērot un nepasildīties pie tāda jāņu ugunskura :)

te laikam apzināti vai neviļus tomēr sajauc divas dažādas lietas.autore uzsvēra lieku, nevajadzīgu ņemšanos ar kāda traģiska notikuma fotografēšanu un tālāku tiražēšanu, bet tēmas dalībnieki vairāk velk uz statistikas un žurnālistikas kā tiešā darba aprakstu.Ja kādam ir gadījies būt par liecinieku negadījumam un ja tai mirklī nav klāt cita, tad pie iespējas, vajadzētu gan pēc pirmo pasākumu veikšanas, lai izsauktu palīdzību utt, nodrošināt pierādījumu vai faktu konstatāciju, kas varētu palīdzēt pie tālāks izmeklēšanas... jo, atbraucot palīdzībai un citiem speciālistiem, nereti var izjaukt vai sabojāt kādus būtiskus pierādījumus. bet ja tie ir piefiksēti, tad var līdzēt... Tīksmināšanās par nelaimi- viennozīmīgi negatīva attieksme... un patiesībā jau te pat nav ko strīdēties... tās ir divas dažādas lietas. un par to jau ir stāsts. (es arī pērn pēc Japānas katastrofas skatīju i-netā video un foto materiālus, tur arī bija gan neitrāli gan personiski kadri... nu tā jau tas ir ar cilvēku ziņkāri)

mocca

Nav nekas neparasts, ka šodien kāds filmē nelaimes gadījumu, un, tajā laikā, kad vajadzētu palīdzēt, turpina filmēt.
Nu ko.. arī tādiem būs sava alga.
Cilvēku nihilisms tādās nelaimes reizēs vnk ir veselo smadzeņu nēsātāju nelaime, ja viņi šādus gadījumus pamana...

Diemžēl..tāda ir sabiedrība, tāda ir attieksme pret pasaulē notiekošo..
Man dziļi riebjas tādi cilvēki...