Kāpēc Tu neuzticies ārstiem, farmakoloģijai, nomierinošām tējām..?

nomierinoshas teejas ,farmakologjija,pashsugjestija, aarsti -peedeejais...

austerre - Kāpēc Tu neuzticies ārstiem, farmakoloģijai

ārsti, farmakoloģija - tie duriki ārstē eksogeno depresiju tāpat kā endogeno, izraksta trankus un tālāk kā aņukā par duksi (seduksenu) - var stāstīt arī par demīdu (dimedrolu), ciklodolu, parkofānu, einoktīnu, radodermu, barbamīlu, mellerīlu, sonopaksu, pipolfenu u.t.t.
dakteris izraksta pret čurāšanu gultā. pēc pāris dienām satiek pacientu.
- nu kā, palīdzēja zāles?
- paldies, dakter, ļoti palīdzēja.
- tad vairs nečurājat gultā?
- čurāju tāpat, bet tagad man vienalga.

Katrs tuvinieka zaudējums man ir sāpējis savādāk...
Vecaistēvs aizgāja 90 gadu vecumā, biju viņa vienīgais mazbērns. Pārdzīvoju, bet pēc pāris mēnešiem sapratu, ka viņš taču ir nodzīvojis garu skaistu mūžu.
Tēvs aizgāja pēkšņi, biju šokā, bet tad man bija tuvs cilvēks, kas mani atbalstīja grūtā brīdī.
Nu jau otrais gads kā nav mana tuvā cilvēka, nomira manās rokās. Sāp joprojām!
Domāju katram savs ceļš, kā tikt zaudējumam pāri...

Marice!
Laikam jau visvērtīgāk tomēr strādāt ar sevi: ar savu izjūtu sakārtošanu un kontroli, -- tās abas skars Tevi pašu. Uzticēties ārstiem un farmakoloģijai? Ja uzticēties, tai jābūt ļoti pārliecinātai un pamatotai uzticībai: neticu, ka tādā situācijā var sakarīgi līdzēt jebkurš aiz piedurknes noķeramais diplomnesējs, jo sevišķi, ja depresijas avots tāds kā Tev. Farmakoloģija? Vēršoties pie tās, vērts pārliecināties, ka neuzraujies uz tirgotāju/preču izplatītāju ar farmaceita diplomu un stāžu: daudzas no zālēm, īpaši šīm zālēm rada atkarības, pieradumus, -- tad nu, ja vispār pie farmakoloģijas vērsties, īpaši uzmanīgi. Centies nesasteigt neko.

Harald! >:) Asprātīgs Tavs koments, labākajā nozīmē holivudisks piemērs -- kreatīvās didaktikas spožs paraugs ar labu humorizjūtu: ne velti -- Oskaru laiks.          

Meegjinaaju zaales-staigaaju kaa ar maisu pa galvu dabuujusi ,bet jeega nekaada.

Te visi raksta , nenoslēdzies sevī. Bet varbūt vajag tiešām pabūt ar sevi vienatnē.Lai novērstu drūmās domas , lasi ,skaties filmas , bet uz nakti kādu miega zāļu tableti jeb vismaz siltu pienu. Jo sabiedrībā kāds par to noteikti sāks runāt , un tas atkal uzjundīs atmiņas.

Depresija ir smaga slimība, kuru vajag ārstēt! Nekavējoties un nopieni! Tas nav slikts garastāvoklis vai vienkārša nomāktība, kuru kliedē apmeklējot izklaides pasākumus vai baznīcu!

sildi sevi ar tiem brīziem atmiņās, kurus pavadījāt kopa..man reiz palīdzeja..lasīšana, būsana vienatne... un siltas atmiņas..par agru, par agru aizgaja... ,bet nu ir ka ir... sap ilgi, ilgi vel..Turies!   

Man nemaz negribas nekur sabiedriibaa iet.Darbs-maajas.Un ljoti naak miegs-es gulju katru briivaaku briidi.

Draudzene zaudēja savu dēlu, kuram pēdējos 1,5 gadu bija veltījusi ar visiem spēkiem, līdzekļiem un pāri varēšanai, cīnoties kopā ar to pret vēzi...
Zaudēja un likās, ka salūzīs, jo vairs nebija par ko cīnīties... Bet dzīve turpinās un tas, kas ir viena beigas ir sākums kam citam. Dažkārt mums ir jāzaudē, jācieš lielas sāpes, lai ietu tālāk, jo viss turpinās. Žēlot sevi - atzīt savu nevarību. Nav jābaidās lietot zāles, jo tikai tā var sevi paglābt no lielākām problēmām, jo depresija nav ne izlaidība, ne slinkums, tā ir slimība ar kuru un pret kuru ir jācīnās. Ja, cilvēks saprot, ka viens nevar tikt galā, palīdzība ir jāmeklē nekavējoties. Bet zaudējums sāpēs ilgi, kamēr izsāpēs...

marice- manupraat, ir ljoti gudri-- ’’izguleet ’’ beedas ,ja naak miegs, organisms zina ,ko tam visvairaak vajag,

... piekrītu Puro... īstenībā tas pat ir ļoti labi,jo visi to nevar-izgulēties(tādos gadījumos)

to gulēšanu esmu piedzīvojusi. jā, tas palīdz nedomāt par to, kas noticis, tomēr šausmīgi arī nomāc. organisms tevi sargā ar miegu, tomēr tas mēnešiem nogulētais laiks pēc tam atmiņā tādā kā tumsā rādās, kā neskaidrs, kā kaut kas neīsts. bet kaut kāda organisma aizsargreakcija tā ir.
un, ja tā ir depresija kā slimība, nekādi lēmumi tur īsti nav iespējami - es darīšu to vai nedarīšu šito.. ja pietiek tā pēdējā spēka un līdzekļu - psihoterapija. smaga, ilgstoša, mokoša. bet vienīgais, kas tur var palīdzēt.

..labaakais variants-liidz depresijai nenonaakt... sievietes tachu stipras,vai ne?

tieši tā sevis pārliecināšana par to, ka "esmu stipra", arī visbiežāk līdz depresijai noved. un neviens to neizvēlas - saslimt ar depresiju..

... man shkjiet,ka lielaakaa dalja izveelas gan!... iipashi viirieshi,piedodiet...    

nu, nez, nez...

Man pazīstams psihologs teica, ka apmēram līdz 3 gadiem sērot un ciest ir normāli. Un visbiežāk jau šajā laikā cilvēks pamazām atsāk ierasto dzīvi. Vēlāk jau esot kaut kas nopietni jādara. Protams ir izņēmumi.