Jārunā laukā tā depresija. Ar draugu, vēstuļudraugu, psihoterapeitu... kas Tev liekas pieņemamāks. Ar draugiem gan notiek domu malšana uz riņķi, bet, varbūt arī tā vari pie kaut kāda atklājuma sevī nonākt.Un jāiet laukā no mājas   .
Citiem palīdz sevis lutināšana,lai aizmirstu, citam nē. Bet zaudējums ir jāizsāp, ja vajag, jāizdusmo   , jāizsēro, jāsamierinās un jāpalaiž vaļā... jāpieņem.
Te es nesapratu vai runā par nāvi vai zudušo mīlu.   Bet "terapija", domāju, līdzīga.
Nu jā, atbildi sev uz jautājumu, kāpēc tieši liekas, ka katrs sīkums aizvainojošs... ne jau sīkumos būs tā vaina noslēpusies.   Man kaut kā šādi sanāk tikt laukā.   

... jaapienjem un jaasamierinaas ar to,ka taada ir dziive... mums te atljauts eksisteet tikai uz kaadu noteiktu laiku... jaasanjemas un jaaciinaas ar sevi,jo buutiibaa,taados gadiijumos ,mees raudam par sevi... aizgaajeejs muus atstaaj ar visaam no taa izrietoshajaam sekaam,probleemaam... un,jo vieglaak liidz tam ir bijis,jo smagaaks zaudeejums jaapaarvar...    

Ja ar zaudējumu tēmas pieteikumā domāta tuvinieka nāve, depresijas no sevi ne tikai jārunā, arī jādzīvo no sevis laukā. Ja aizgājušais tiešām mīļš un cienījams bijis, pirmais veiksmes nosacījums -- nežēlot sevi, kuru tas aizgājējs, atstājis. Ja tiešām cienījams un mīļš bijis, šis ir Tavs laiks Taviem labajiem darbiem -- katrs rīts, katra cienīga un cienījama diena, ko vari dzīvot, priecējot to cienīajmā cilvēka garu, kas Tev aizvien līdzās. Pamosties, mazgā muti, ēd brokastis un uzsmaidi tam cilvēkam: viņš ir Tavējais, Tu viņu gribi iepriecināt! Un Tu viņu iepriecini kaut ar sniegā izšķūrētu taku sētā, arī ar rūpīgi pagatavotām pusdienām -- nelielākā daudzumā, protams, bet ar tikpat lielu mīļumu. Ar savu klātbūtni Tas Cilvēks vairs Tev nepalīdzēs, -- sācies Tavas atbildības laiks: Tu rpiecē ar savu uzmanību, ar saviem cienīgajiem, labajiem darbiem, arī nedarbiem nelieliem viņu. Un, kad Tu ej nedarbos, ko viņš/viņa saprastu, Tu ieraudzīsi viņa acis pasmaidām, -- tas nekas, ja īstenībā tās būs Tevis pašas acis spogulī, tas būs Tava aizgājēja Skatiens. Tās Jūs abi varat sadzīvot un turpināt Dzīvot.

Vienas receptes nav un nevar būt, kas der vienam, tas neder citam. Ja ir runa par nāvi, tad piekrītu Marīnam, ka lielākoties mēs tādos gadījumos žēlojam sevi, jo to aizgājušo cilvēku jau neatsauksi. Tāda cilvēka uz pasaules nav, kurš nebūtu zaudējis kādu tuvinieku, tāda ir lietu kārtība, mēs visi esam mirstīgi. Vienkārši jāpieņem šis fakts. Sākumā vienmēr ir grūti, bet laiks dziedē visas brūces. Jebkurā gadījumā nevajadzētu ieciklēties uz šo zaudējumu un domāt tikai par to, vajadzētu iet sabiedrībā, darīt lietas, kas novērš uzmanību no domām par šo cilvēku, ko tieši darīt, tas ir katra paša ziņā.

Kamēr nav izsāpēts, sabiedrībā nav ko darīt, tā traucē. Viss notiek pakāpeniski, citam ātrāk, citam lēnāk. Sāpes jāizsāp, bēdas jāizbēdājas, dusmas jāizdusmo. Tad jāsaprot, ka esi dzīva un jāatgriežas sabiedrībā.

Sevos žēlošana ir egoisms, kam nav nekāda sakara ar aizgājušo, -- ja aizgājušo esi cienījis, tad šis ir laiks, kad pa punktiņam, pa drusciņai vākt saujā visu to, kas saistās ar to labo, kādēļ tas aizgājējs labs bijis. Un, ja viņš tev pašam, pašai labs bijis, tātad bija iemesli: jārūpējas, lai pašā tie iemesli nepazustu, -- jāpiedomā arī par sevi -- par savām iekšiņām un āriņām, ko atstāt, uzturēt tādas, lai blakus neredzamais aizgājējs būtu gandarīts, tevi redzot, -- viņš nekur tālu aizgājis, vienīgi šarmanti un neatrodami paslēpies.

man pamatā vienmēr ir bijis tā,ka uzreiz neesmu apjēgusi to zaudējumu... tās izsāpēšana notiek pa posmiem... palēnām... vēl viena lieta ir sāpīga,ja ar šo cilvēku palicis kaut kas nenokārtots... smagākā lieta ne-piedošana... tiklīdz tu esi to visu nokārtojis,paliek viegli... bet ir jāizsāp noteikti ,jāpieliek punkts tai sāpei un jāsāk jaunu dzīvi

Nez kaapeec sanaak taa-tikliidz esmu gatava doties kur sabiedriibaa,taa uznaak lielaa saape,asaras -un atkal atgriezhos iepriksheejaas sajuutaas.

... protams,ka asaras un sāpes uznāks,jo ir taču atmiņas ,un kādi mirkļi vienmēr atsauksies atmiņa,kuri bijuši saistīti... bet ir arī jāizraudas,lai tā sāpe iznāk ārā... ir labi,ja kāds mīļš cilvēks var mierināt un pabūt kopā,kopā pārrunājot lietas un gadījumus,kuri saistīti ar aizgājušo cilvēku... un ja pieņem,ka tas bija laiks,kurā bija jāaiziet tieši konkrētam cilvēkam un mēs tur neko nevaram darīt,nav mūsu spēkos padarīt nevienu matu sirmāku,kur nu vēl aizkavēt kādu,kuru gaida jau citā vietā... ir jāatlaiž savās domās,atmiņās aizgājējs,jo tikai tā var palīdzēt gan savai gan aizgājēja dvēselei būt savās vietās...

Teoreetiski saprotu.Bet praktiski-nav viegli.

... bet protams

Un veel smagaak ir tas,ka esi zaudeejis nevis dziivi nodziivojushu cilveeku,bet savu beernu.

vien laiks... un liela vēlme dzīvot tālāk...          
un nenoslēgšanās sevī... runā ar mums, ja par maz, tad tiešām meklē speciālistu...

Smags Tev pārbaudījums, marice. Turies gan. Nezinu, kas var būt grūtāks par šo. Mana mamma ir zaudējusi divus bērnus...

Shis laikam arii ir pirmais solis,lai tiktu aaraa.

Ir pagaajis meenesis,bet asaras birst.Domaaju,ka darbaa buus glaabinjsh,bet arii tur nav medus maize.Maajaas reizeem mekleeju piekto stuuri.

... ja, godīgi, tad man ar parunāšanās ar tautu, tā kā atvieglojumu deva... nu, daži jau uzjautrinājās, bet es viņiem piedodu... privātsarakstes deva spēku... un bimbāju, bimbāju, bimbāju...

Es zinu,ka darvas pilieninji sheit ir parasta paraadiiba.Un ne tikai sheit.

marice         es tiesam nevaru tada lieta padomu dot.. neviens nevar..
dari visu kas Tev kaut mazliet palidz kaut vai izrunaasnas te..

Liidz shim atradu glaabinju bazniicaa.Bet tagad esmu citaas domaas un vairs neeju uz bazniicu.