... gāju un eju uz baznīcu, tik atbildes tur nemeklēju... un sprediķī neklausos... uzlieku svecīti un domāju savas domas... bet, tā iešana man notiek tā... kaut ko daru, tad kā apmāta... neko nedomājot-vaig vai nevaig... ceļos, ģērbjos un braucu... pagājušo sestdien tā bija, šajās brīvdienās ne... nu, kaut kas priekša saka, kad tas jādara...

mēnesis.. tas ir ārkārtīgi maz, un viss ir svaigs un viss ir vaļā un sāp...
Turies, Marice!

kaut kur lasīju, ka sāpes un skumjas ilgst tik mēnešu, cik gadu esam ar to cilvēku kopā. stulbi ir pielietot matemātiskas formulas, bet.. man savulaik palīdzēja. zināt, ka viss ir pārdzīvojams. ar laiku.

Sākotnēji bija citas domas, kas grozījās.. Vairāk tā kā jautājuma formas, bet saņemoties izlasot atradu uz savu jautājumu atbildi.
Ir savādāk, kad aiziet mūžu nodzīvojis cilvēks, bet pa visam, kas cits, ja tikai sācis dzīvot, plaukt. Šādu sāpi nevar izsāpēt mēneša laikā kā arī tas neizčib arī pēc gadiem... Vienkārši patreiz ir ļoti sakāpinātas emocijas un mazākais pieskāriens pat jaušami.. izsauc atmiņas. Vislabākās zāles tomēr ir draugi, darbs, kas vismaz uz mirkli nobīda no tās sajūtas... Un cilvēkam kaut mirkli nav laika sevi šaustīt ar domu kapēc tieši man un maniem mīļajiem tā ir!... Turies... būs grūti, bet vienā brīdī paliks vieglāk...

Savukārt olis par svecītēm parezi minēja... es arī šad tad aizeju uzlikt svecītes. Kautkā iekšējā bals pasaka, ka vajag aizdegt svecīti... ;)

svecīti var aizdedzināt arī mājās... vakarā..

Marice, noskaties filmu The Greatest.

varētu noderēt šis links: http://www.psihologijaspasaule.lv/rak...mp;act=rea d

Vai jūs zināt, ka pareizticīgo baznīcā nemaz nevajadzētu sveces dedzināt, kur grib. Ja esat ievērojuši, tad pie galvenajām ikonām parasti ir divi sveču turētāji, viens apaļš, otrs četrkantains. Tad lūk, par mirušajiem sveces dedzina kantainajā, bet par dzīvajiem apaļajā. Tas esot svarīgi. Man šito izstāstīja Daugavpilī Borisa un Gļeba baznīcā, kad es tur biju ar frančiem. Viena dāma no grupas bija nopirkusi sveces un nesa dedzināt, kad vietējā gide man lika viņai pajautāt, par ko viņa tās sveces dedzinās. Kaut es pati neesmu kristiete, man ļoti patīk pareizticīgo baznīcas, tur es jūtos ļoti labi, un šīs celtnes man tiešām rada pozitīvas emocijas, atšķirībā no katoļu baznīcām, nezinu kapēc, bet tā ir. Man jau daudz sanāk pa baznīcām staigāt, vai es gribu, vai negribu.

Pēc iespējas neuzturēties vienatnē.

..lai arī kādus padomus katrs dotu- nevar ielīst otra ādā un pateikt-"vot šitā Tev būs labi"...

vienīgais, kas man deva spēku dzīvot un "kārpīties" pa apkārt sabrukušo pasauli- mani bērni, mans darbs un mani ilgākam laikam nospraustie mērķi...
tas lika saņemties un dzīvot tālāk...
sāp jau tāpat-arī šobrīd, kad ir pavisam cita dzīve un citi cilvēki apkārt, bet tas, kas palicis sirdī jau nekur nepazūd... un asara birst arī pēc 10 gadiem... par zaudēto...
... un tikai pēc laika saproti, ka īstenībā tā asara ir pašai par sevi,nevis to, kas zaudēts...

.. Olit- lais spēks arī Tev!

... es ar neesmu kristiete, bet ar pareizticīgo baznīcā jūtos labi... un, pērkot svecīti -izautāju, kur likt manā konkrētajā situācijā... ja, pēc junonas teiktā-tad viss pareizi darīts... un, pienen... arī tev piekrītu... var arī mājās, un tiek darīts... bet, ir reizes, kad jūti-uz baznīcu vajag un viss...

pilnībā visdrīzāk nekādi. laiks līdz, bet paātrināt diez vai ko var.
matador2011 ieteikumu pēc iespējas neuzturēties vienatnē apšaubu.
labāk iepēju robežās pieturēties pie ierastā dzīves ritma.

haralds prātīgi runā.. un mēs neviens nevaram zināt, kas citam labi. bet svarīgi - ļoti, ļoti uzmanīgi klausīties sevī un, cik laiks un iespējas atļauj, paklausīt tam, ko sadzird. ja šodien gribas būt vienai, kaut vai paņemt brīvdienu, bet pabūt, ja gribas cilvēkos - iet un tur būt, ja nak raudiens - lait to vaļā, ja gribas iedzert, tad ari - to. tikai jāpieskatās, ka neaiziet vienā virzienā.. nebaidīties no speciālistu palīdzības, ja tā ir pieejama.
un aizmirst nevajag. labāk sakārtot to, kas no aizgājušā palicis, pa plauktiņiem (ne tikai tiešā, praktiskā nozīmē).
jā, un kā haralds saka - neko nav iespējams paātrināt. pēc vistuvākajiem dabiski sēro apmēram gadu, tā man savulaik psihoterapeite teica. var laiks būt - uz vienu pusi, uz otru, tomēr gads paiet.. sērām ir vairākas pakāpes ar dažādam emocijām - arī dusmām.. un tās ir jāizdzīvo. citādi nekā..

viens paziņa, kas ir ko līdzīgu piedzīvojis, kad jautāju, kā tika tam pāri, man atbildēja, ka esot visas domas pievērsis sīkumiem- kad slaucījis grīdu, tad visa uzmanība un domas pie grīdas, kad gājis iepirkties, tad izlasījis visus uzraxtus uz iepakojumiem... utt.

Man arii shobriid katrs siikums,kas apkaart, liekas ljoti svariigs.Un ir sajuuta,ka katram no tiem meegjinu piekjerties.Vieniigi saapiigi biezhi vien liekas shie siikumi.

marice<
tas ir normāli ka sāp... turies!!! ar laiku tas sāpēs mazāk, bet pilnībā nepāries nekad

Reizeem BRIINOS-kur tik daudz asaru rodas.Bija laiks,kad vairaakus gadus netiku raudaajusi.Biju sev iestaastiijusi,ka jaabuut stiprai un nedriikstu to dariit.Bet tagad nekaada iestaastiishana naliidz.

čau, marice..saprotu Tevi, arī man nācās vienu gadu zaudēt 3 tuvus cilvēkus..jebkurš ar ko tādu ir saskāries, man ļoti palīdzēja staigāšana..staigāt,staigāt pa jūru..bija mirklis,kad likās,ka sabiedrību vajag, bet vienmēr beigās aplauzos, jo to nu man vismazāk patiesībā vajadzēja, bet daba man deva daudz spēka un pastaigas gar jūru, es varēju katru dienu braukt vai ar riteni vai vnk staigāties,mani tas ļoti nomierināja, un bija konkrēts posms,ko gāju,un posma beigās vienmēr jutos sakārtotāka, bet droši vien katram cita recepte..un vēl jau,protams,laiks dziedē..tā diemžēl i..kas ir mēnesis? kas ir divi? tas ir ļoti maz..turies    

jā, pastaigas arī. patiešām.

Diemžēl tā ir sāpe kura nepāriet arī pēc gadiem,bet ir jāsamierinās un jācer ,ka viņam -tur ,tajā saulē,-būs labi... Depresija tik ātri nepāries,ja ir labi draugi, tad viņi palīdzēs un ļoti labi ja sāpi var izrunāt... Pēc mēneša es to vēl nevarēju,bet tagad ... kaut gan nu jau gadi pagājuši... sāp.Turies,mierinājuma vārdi tikai izsauc asaras...