Es tā domāju tāpēc, ka man tā reizēm ir izdevies likvidēt naidu un atbruņot ienaidnieku.
Tomēr visbiežāk es reaģēju ne nu ar prātu, bet emocijām.
Zinu, kas ir dusmas, lepnums, aizvainojums un tad prāts atkāpjas.
Un arī ne vienmēr tas darbosies, arī tas ir fakts.
Un es neļaušu sevi iznīcināt, tikai tāpēc, lai pēc tam tas otrs to nožēlotu.
Protams, tas atkarīgs no konkrētās situācijas, pagriezt otru vaigu vai bliezt pretī.

tik-tak, neuztraucies, neesmu naiva, vienkārši atvēru filozofisku tēmu, lai katrs izsakās un pastāsta savu novērojumus dzīvē.

Es neuztraucos, galīgi ne. Tikai... dzīvē šis retos gadījumos strādā. Ja cilvēks ir ļauns, tad visbiežāk, tāds arī paliek, viņam pie viena gala, ka kāds cits ir aizvainojies.

Bet vai tu daudz ļaunus cilvēkus esi satikusi?
man jau liekas, ka absolūti ļauni ir tikai slimi cilvēki, piemēram maniaki.
Cilvēks var būt dusmās nejauks, savā muļķība nejauks, aizvainojumā, bet sirds dziļumos mēs visi esam labi.
Tad lūk, kā atvērt to labo cilvēka pusi, varbūt pagriežot otru vaigu?Varbūt iekustinot viņa sirdapziņu?

Bruuka, saprotu, par ko jautā... es kādreiz nepratu nevienu "atvērt", i spītēju, i visādi spoguļoju, cik jau nu prātiņš atļāva un cik emociju vilnis augsts, ... tad apzinājos to, ko Tu jautā, ieraudzīju, ka, ja "mana dupa deg", spēju atvērt cilvēku, BET - ar verbālu un emocionālu agresiju, arī savu "brūču" izrādīšana ir manipulācija... tagad, pirms "veru", padomāju, kāpēc es to daru, kā labā... ja daru to otra cilvēka labā, izslēdzot pašapliecināšanos uz "re, kāda es laba" rēķina, tad izdodas ar mīļumu, un to sadzird, cik kurš gatavs sadzirdēt... un vairāk arī nedrīkst - katram savs laiks...

Es te nedomāju manipulāciju, bet ļaunuma un agresijas likvidēšanu, turklāt, atverot otra sirdapziņu un grēku nožēlu, tu to dari ne sevis pēc, bet drīzāk tā otra pēc, un kā teikt... -Dievam tas patiktu.Kad agresija likvidēta un grēks nožēlota, tad arī tiek piedots.

bruuka | 01.07.2011. - 18:15:55

Maniaki ir garīgi slimi, bet nosliece uz ļaunumu var būt pavisam vienkāršam cilvēkam, atkarībā no tā kā nu šis ir audzis un pa dzīvi attīstījies un kūlies. Piedzimstam mēs savā būtībā diezgan "nekādi", un tad jau dzīves gaitas mūs padara šādus vai citādus - vairāk vai mazāk ļaunus. Lai gan man jau liekās vārds ļauns nebūs tas īstais, jo tas tāds pārāk tiešs un banāls - nevar jau īsti teikt, ka kāds ir pa īstam ļauns. Negatīva, agresīva uzvedība vai rīcība var veidoties no dažādu rakstura īpašību kopumā, kam klāt ir apkārtējie apstākļi un vēl daudz visādu elementu, tais kaitā konkrētā brīža garastāvoklis. Kādā brīdī cilvēks var šķist "ļauns", bet kādā citā pavisam "svēts"... dabai patīk līdzsvars

No Inkognitoo izbira zelta vērta pērle!!! ... te ik pa laikam no kāda izbirst pa kādai pērlei!!! ... varbūt ir vērts apstāties pie tām un uzklausīt, un varbūt ir vērts kaut ko sev līdz paņemt... varbūt arī ne, tad ejam tālāk!!!
... re kur visa psiholoģija slēpjas i nevajag ne bībeli, ne citas grāmatas...

Bruuka, bet vai ir vērts kaut ko darīt cita labā, mācīt utt.? Varbūt ir vērts padomāt, ko Tev pašai tas dos!?

bruuka | 01.07.2011. - 18:39:44
Sāksim ar to, ka "dievi" ir ļoti daudz un dažādi, attiecīgi ar tradīcijas, kas ar tiem saistītas, tāpēc pēc būtības, ja Tu vadies tikai pēc tā, ko šajā komentā raksti, Tu esi sava šaurā redzējuma gūstā, bet nu ar missijas apziņu... kas ir, tas ir... žēl tikai, ka uz šo missiju lielai daļai ir uzspļaut, jo ne visi dala Tavu pārliecību kristietībā. Bet ja tas palīdz Tev mierīgāk gulēt, tad jau ir labi

inkognito... tas, ko Tu saki, izklausās jau profesionāli. Pie tam, domāju, ka pašai arī pēc tādām manipulācijām ir ... jāatsvaidzinās, no uzplēsto brūču rezultāta jātiek emocionāli vaļā. Es nedomāju, ka vienkāršs cilvēciņš ko tādu prot. Te lasot, es saprotu, ka var pietikt aī ar apziņu, ka esi darījis ko varējis.

Bruuka, bieži vien tā cita cilvēka sirdsapziņas atvēršana notiek tik paštaisni, ka "vellam bail"... ja cilvēks nav izpratis un novērsis cēloni savām negatīvajām izpausmēm, tāda grēku nožēla ir virspusēja un ātri noved turpat...

jada, par sevi esmu domājusi no dzimšanas, tas jau tik dabiski, bet ja skatās globālāk, ir izvēle, -vienkārši pieņemt zaudējumu, vai izlobīt no tā tomēr arī ko labu vispār.
Tie kas tic karmai, tie vsmaz ticēs, ka tā veido sev labu karmu.

Laba saruna sanāca, bet es eju peldēties, būšu vēlāk un palasīšu jūsu viedokļus...

Ar momentālu dusmu reakciju jau nekā nevar panākt. Pagriez vēl otru vaigu, tad nogaidi, līdz sitējam aizmirstas. Nu tad tava kārta vicot pa abiem vaigiem. Un tad būs - ko sēsi, to pļausi.

Te jau pēc atriebšanās izklausās.

Impulsa dusmas ir nekas salīdzinājumā ar tām, ka tiek izlolotas un pārdomātas...

Bruuka, varbūt es kaut ko tā īsti nesapratu, bet Tu jau diskutē par to kā tam otram pie "sirdsapziņas pieklauvēt"!
Sev labu karmu var veidot neparazitējot uz cita... varbūt es kļūdos! ... bet pašlaik tāda ir mana pārliecība!

Es šo vaiga griešanu saprotu kā paša harmonizēšanos: harmonisks cilvēks kā svece rada gaismu, un tumsa atkāpjas... PATI... gaisma jau neskrien un tumsu netrenkā, nevicinās, nepierāda, cik tumsa slikta... tā vienkārši spoži staro - jo dziļāka tumsa, jo spožāka gaisma...

Jā, un kāds no tā ķer kreņķi un grib aptumšot. Kā tas ir, ka tu tik gaiša... nelecies.