Es nesaprotu, kāds tam sakars ar domāšanu
Man ir daudz bilžu, gan no veciem laikiem (vecāki, vecvecāki), gan no manas bērnības, jo tētis bija fotogrāfs-amatieris, atceros, ka viņš pats taisīja bildes tumšā istabā ar sarkanu lampiņu, gan bērni ir fotografēti dažādos dzīves posmos, un arī tagad, kad kaut kur braucu, vienmēr ir fotoaparāts līdzi. Man ir vesela kolekcija ar tūristu atsūtītajām bildēm. Cik bieži skatos? Nu, jāsaka, ne pārāk bieži. Manai mazmeitiņai ļoti patīk skatīties mana dēla bērnības albumus, tas taču interesanti, paskatīties, kāds izskatījās tētis, kad bija maziņš
Vai arī manu kāzu albumu un salīdzināt ar vecāku kāzu bildēm. Bērniem tādas lietas patīk un es arī pie reizes ar prieku atceros
Ir labi, ka ir tādas bildes, neredzu tur nekā vecišķa. Stulbi būtu, ja kāds to vien darītu, kā skatītos vecas bildes un atcerētos jaunību. Man tāds niķis nepiemīt, bet savu reizi var paskatīties
Es domāju, ka tas ir loģiski un saprotami, ka cilvēki vēlas iemūžināt sev svarīgus notikumus, ja Marīns zirgojas par klientes teicienu "kruts un digitāls", tad es, ja aicinātu profesionālu fotogrāfu, pilnībā uzticētos viņam, gan aparāta izvēlē, gan visā pārējā.