itin kā PIEDERības vietniekvārds, a kā citādi dosi zināt, ka Tavs bērns?      

Nu, jā... Vārds MANS protams nav tikai vārds, bet tā ir arī apziņa, ka par šo individu tieši ES nesu kaut kādu atbildību. (vismaz līdz 18.g.v.) Savādāk, ja šis bērns sastrādā kādus sū... tad ja nesaku mans, lai citi domā, ka tas ir haijamas... Bet ja labai bērns, tad tomēr varam teikt - mans...

ar to jau arī pietiek - mans bērns. un viss. teicu jau - kaut kur to "mans" bija par daudz.

haijama... Lūk, šis ir jautājums. Par to aizdomājos jau sen. Man uzdeva jautājumu par lielākajiem panākumiem, sasniegumiem dzīvē. Bērnu pieminēšana neskaitījās atbilde. Jā, ja bērnus sāk attiecināt uz saviem sasniegumiem, tad kaut kas ir galīgi šķērsām. Bet, ja no sirds, tad es patiešām ar viņiem klusībā lepojos. Un par viņu sasniegumiem, domāju, priecājos vairāk kā viņi paši. Tas gan vairāk kā atbalsts sanāk.

Haijam, es pie labākās gribas nevaru piederības vietniekvārdu "mans" aizstāt ar "kaimiņa"

tā ir, roze. nepavisam jau nav labi, ja bez lieliskajiem bērniem nekā cita nav, ko teikt. un vislabāk ir - ja ir gan bērniem, gan pašam.

cz, bet ar vienu "mans" Tev nepietika? :)

Nu nezinu, nezinu... reiz redzēju kā vecs tantuks lepojās ar saviem 8 bērniem, patiešam labiem. Un kāpēc viņa nedrīkstētu lepoties? Nav jau tik viegli tos audzināt...

citazuze 5+!
attiecināt uz saviem sasniegumiem - ir jau, bet nekādi ārkārtas, ko tikai kosmonauti jaudā. ja tik vien kā bērnus izaudzināt - ekonomikas terminu mutē paņemot sanāk nepaplašinātā (at)ražošana.

8 jau ļoti paplašinātā (at)ražošana.

tas ir arī za ķeh, kto v morje.

Haijam, bet tas toč nebija kaimiņa turpinājums. Kaimiņa gēni. Kaimiņa pasaules uztvere. Kaimiņa vērtību skala. Kaimiņa izpratne par lietām. Un kaimiņa audzināšana. I ko ta nu???

za ķeh, kto v morje - vīrs jūrā 2 gadus, sievai sīcis piedzimis. tiesa par alimentu piedziņu. vīrs atnes spravku, ka 2 gadus bijis Āfrikā un arī no poliklīnikas, ka bērns nav 1,5 gadus pārnēsāts un vēl spravku, ka viņam nesniedzas no Āfrikas līdz Leniņgādei. a tie klimaktēriskie tiesas piesēdētājtantuki piesprieduši gan maksāt.

viss. viens no maniem lieliskajiem turpinājumiem, manas audzināšanas produktiem, manas vērtību sistēmas pārņēmējiem, ne tikai mana genofonda turpinātājiem, ne manas dzimtas uzvārda tālāk nēsātājiem, kura dzīvesstils ir absolūti atšķirīgs no manējā, šobrīd ir sadomājis strādāt un man te gudri runāt par viņa lieliskumu vairs neļauj. dators mums viens.
bučas.
mums visiem ir lieliski bērni, ar kuriem lepoties. par to es nešaubos ne mirkli.    

Roze, skatoties kādā kontekstā tas jautajums tiek uzdots... (vari man sīkāk nestāstīt - zinu), bet vispārējos vilcienos ...
Ja ar heteroseksuāla bērna izaudzināšanu dižotos divi geji vai lezbietes, tad tas tiešām būtu sasniegums, bet ja to izdara heteroseksuāls cilvēks - to uzskata par normālu pasākumu bez īpašas ievērības esošu...

Mūsu bērni mums nepieder. Mēs varam tiem dot savu mīlestību , bet ne savas domas. Jo viņiem ir savas domas un dvēsele. Bērni ir citā spirāles posmā - dzīve neiet atpakaļ. Mēs taču zinam ka tikai mīlestība spēj dot spārnus. Arī bērniem tos vajag. Un tā nav akla mīlestība. Jo arī mīlēt ir jāprot.

   man par "mans" ir savs traktējums (stipri vienkāršāks).
Atminos, kad puišeļi kāvās, slinkoja, negribēja ēst, mācīties utt. utml., tad teicu - sieva, ej un tiec galā ar saviem bērniem!
Kad rātni darbojās sasukātiem matiņiem un paklausīgi ēda putriņu, tad allaž pasteidzos deklarēt - re, kādi mani dēli...
viss vienkārši...    

ir ir turpinājums... kad mana māmiņa gaidīja mani, viņa strādāja mazā lauku ciematiņā par bibliotekāri un tautas nama vadītāju... mans amata salikums ir tieši tāds pats, smejos, ka iedzimts...

Jā kā tai dziesmā...
- Skat ku skaisti bērni pūcīt.
Kā jau māte, kā jau māte...
Lielas acis, līku knābi,
Tas jau tēvā vellā, tēvā vellā...       

... vispār... nekas nav vienkārši... nu, nav... man sanāk runas ar bērniem, kam vecāki miruši... vai, viņi pamesti... jums,pat sapņos nerādītos,viņu domu gājieni- par dzīvi, par savstarpējām attiecībām... utt... tas smagums... bezcerība... un, doma... kas tos bērnus tālāk ,, stutēs,,... nu, nav man -ko teikt...