Ole, ejam gulēt, citādi nebūs labi...    

   toč, ejam   

guļavas... bet kas guļ, tas negrēko...

..oli,... hi,nav man taas mantas tik daudz,lai kaads manu naavi gaidiitu... bet,ja atklaati,liidz sirmam vecumam nodziivot negribeetos...

jacexs ... bet kas guļ, tas negrēko.

kušē guļ vai dormē guļ - nav 1-alga!   

<CZ> 19:15... niknā daļa ir precīza!!
Ir, diemžēl ir šādi vecāki , un tas noved pie bērna dzīves iznīcināšanas      

24.03.2009. - 22:13:10
sīpol. puikas pieaug un reizēm iespļauj acī. nu to ir jāmāk norīt, jo pēc tam viss nokārtojas
___________________________________________________________________________


pieturos pie pārliecības, ka jebkurš cilvis saniedzot pilngadību ir pastāvīga persona, tāpēc ne senčiem pret bērniem, ne otrādi, nav morālā atbildība par to, ko kurš dara un domā... manās acīs iespļauts vēl līdz šim nav, domāju, ka nekad arī nebūs, bet mani pieaugušie puiki zin labi - es ar viņiem neauklēšos, žēlabas pat neklausīšos un viss viņu pašu rokās - galu galā vīriešiem ir kaut kāda atbildības funkcija šai pasaulē :)

"bet mani pieaugušie puiki zin labi - es ar viņiem neauklēšos, žēlabas pat neklausīšos un viss viņu pašu rokās"(c) ... katru gadu ap 8.martu prātoju - nez vai sieviete ir cilvēks? Tagad kasu pakausi, jo uzradies līdzīgs jautājums - nez vai siipols ir tikai vīrietis vai arī cilvēks?
   

piektdieni - ko tu ar to vēlējies pateikt ? ka man jābūt mīkstam un izmantošanai domātam cilvītim ? ka vīriešiem ir jābūt kontrolējamām lupatām ? ja gribi tāds būt - lūdzu - daudzu sieviiešu sapnis - kontrolējams lupatvecis :)

viss nau, kā izskatās...    

Siipol< Man Tevis "žēl". Ar tādu cinismu pret paša bērniem...

..nav tik ciniski kaa izklausaas... mammiite izaukleejusi 7superiigus beernus arii meedza teikt-savus aukleesiet pashi,esmu izaukleejusies,... tas neizklausiijaas nemaz ciniski,bet... lika saprast,ka esiet pieaugushi,jaadomaa par savas dziives veidoshanu pashiem... un taa ir lielaakaa mantiiba,ko esmu mantojusi no vecaakiem-braalji un maasas       

Man jau liekas, ka doma bija, vai mēs esam paši tik cēli un veiksmīgi, ka bērniem būtu mūsu veikumu vērts turpināt. Vai mūsus mantojums ir tik vērtīgs. Es te nedomāju tikai materiālajā nozīmē.
Bat arī materiālajā, jā. Reizēm, savu raušanas kāri dzirdu ataisnojam - bet es tik dēļ bērniem. Bērniem, protams ērtāk, kad vecāki skolas naudu samaksā, nav jāpūlas budžeta grupās tikt un par stipendijām cīnīties. Bet vai tā ir labāk? Pieradīs pie visa gatava.    

Es arī neko cinisku nesaskatu -siipols- komentārā. Vien ar piebildi, ka dēlu pusaudža gados tēvs ir ielicis riktīgu pamatu, lai būdami pilngadīgi viņi būtu emocionāli stabili un potenciāli spējīgi finansiāli sevi nodrošināt!


   

Piekrītu Klasikai. Un piekrītu Sīpolam. Sasniedzot noteiktu vecumu, noteiktu attīstības pakāpi, jaunā paaudze kļūst patstāvīga. Un, ja kādam tā īsti to negribas, jo vieglāk uz šaru veģetēt, vajag viņu tā mīļi, bet noteikti pastumt vajadzīgā virzienā. Jo personībai jābūt arī reāli un praktiski, ne tikai lozungos un postulātos. Daba jau šad un tad ir tāda bik ciniska un bik nežēlīga. Un mēs taču dabas daļa Bet esot pārlieku jūtelīgiem un pārprasti aizgādnieciskiem, vienam otram nākas savas atvases vēl i pensijas gados uzturēt. Un tad nu vaimanas. Un tad nu gaušanās. Un tad žēlojiet visi. Un tad līdzi jūtiet visi...
Par ko?

nu tad pie kā paliekat - ir "mans" vai nav "mans"? nesaprotu. te "mans", te atkla stumj prom un aizcērt durvis? kaut kā tā tēma šūpojas uz visām pusēm.

..te taapat kaa tajaa dziesmaa... viss nekad nav viss... taa arii <mans>nekad nebuus tikai <mans>,ja runa iet par dziivu buutni..   .

... vai nu akurāt tas bija ciniski, nezinu   
Bet paanalizējot, galīgi un nepavisam nepatīk:
*"es ar viņiem neauklēšos" - tad kā? līdz šim, līdz pieaugšanai (un kur tieši tā robeža?) noauklējies gluži līks?
*"žēlabās pat neklausīšos" - kur tad līdz šim biji, ka "ieaudzināji" modi žēloties? Tātad zini, ka nāks žēloties? citu neko viņiem no tevis nevajag? vienkārši aprunāties kā vīriem?
Un nākamais komentārs... (11:05:34) Skumji, ja līdz šim esi tik ļoti izmantots un kontrolēts, ka nu TĀ baidies
   

Mani vecāki mūs - bērnus ļoti mīlēja un deva cik nu vien bij tās iespējas. Arī manam vīram vecāki vēl tagad mūsu lielos bērnus cik vien var ""stutē", lai viņi varētu pabeigt augskolu... Tas jau laikam kā kura ģimenēs pieņemts un kādas katrai dzimtai ir tās pamatvērtības. Mani vecāki traģiski gāja bojā man vēl mazai esot, bet vīra vecāki man un maniem bērniem vienmēr ir palīdzējuši. Un mani bērni brauc pie viņiem ciemos, sazvanās. Jo ne jau nauda ir dzīvē galvenais, vai ne... Ko sēsi - to pļausi.

... man skiet ,ka labakais ,kas ar mani mana dzīve ir noticis ir mani bērni... viņos redzu pati sevi ... ka spogulī... ar drastisku audzinašanu neesmu nodarbojusies... vienkarsi esmu tos mīlējusi... un piekritu siipolam, ka aukleties ar pieaugusiem berniem ir smieklīgi... tacu neatkarīgi no taa... ko vini dara... es vinus šā kā tā mīlēšu vairāk par visu...