Manī nav pretrunu starp - mans turpinājums un patstāvīga personība.

kad vienreiz beigsim visos saskatīt personības, individualitātes, sevišķi vēl bērnos, pusaudžos, varbūt būsim piezemētāki un paliksim pie personas, idivīda,

Man patiik, ja ar acs kaktinju pamanu, ka peec 27 ieprieksheejaam atkaartotaam situaacijaam, siikais pats pienjem leemumu, kas manupraat ir pareizs... un labaaks. Piemeeram, ja skolaa meeneshiem dusmojies un kaavies par to, ka kaads vinju apsaukaa... beidzot izmeegjinaajis manis ieteikto taktiku uz provokaaciju atbildeet ar smiekliigu joku.. un tas nostraadaajis pozitiivi.. bez nervu bendeeshanas un kaushanaas..

24.03.2009. - 13:45:17
kurai nekas nav jāturpina (c)
Kaut kā ķēmīgi un kosmopolītiski sanāk.

24.03.09. - 10:37:09.
mani gēni. mana vērtību skala. (c )
Kautkā provinciāli, aprobežoti, prasti un rēķinvediski bezpersoniski.

he, lāci, un kad tās divas lielās personības sāk viena otru "aplikt"... ui, skats pa rubli!   

atstāšu idejas. jo naudas nav. par manu filmu kameru (Nikon F4) Bendiks taisnību teica, ka to jau jāliek līdz zārkā. es tomēr atstāšu meitai.   

Jā, visu izlasīt ... laika gaužam maz... Tom er cik lasīju sapratu ka še nedomā ka bērns ir VECĀKU turpinājums... Vai tiešām ir iespējams būt bērnam BEZ VECĀKA??? Domāju ka nē...
Visi ir ļoti zinosi jautājumos par psiholoģiju un saskarsmi...
Vai ir zināms arī tas ka viena no saskarsmes funkcijām ir socializācija. Kurš tad pirmais veic šo funkciju un ieliek bērnā attiecību un ētikas normas??? Normāla situācijā tie ir vecāki... viens vai otrs, vai abi reizē...
Taisnība tomēr ir c-zuzei, ka bērns ir spoguls saviem vecākiem, tā kā viņš tiešām nes tālāk vecāku uzvedības un attieksmes modeli...
Protams viņš nav (obligāti) darba turpinātājs, bet gadās ka arī darbu viņš turpina...

... vai reizēm NEdarbu turpina...       

Nu bet sanāk taču bērns turpinājums. Ir lietas, kas pārmantojas, kas raksturīgas vairākām paaudzēm. Gēnu zinātne taču runā par to.

a bet bērnam nevaig uzspiest to, priekš kā darīšanas/sasniegšanas pašam talanta un/vai E pietrūcis.   SHIT’ajā jau itkā pilsoņi iebrauc, takš prakse rāda, ka senči ar savu utaino konformistu vērtību sistēmu mācas virsū.

pārmantojas - tas, protams, tā ir. genofonds. tikai kāds tam sakars ar turpināšanu?
katrs cilvēks ir patstāvīga un neatkarīga vienība visumā. mēs nedrīkstam uzlikt bērniem kaut kādu turpinājuma atbildību, kaut kādas gaidas, kas saistās ar to, ka bērns piedzimis tieši mums. tieši tāpat kā viņi paši atbild par savām izvēlēm, nevis aizbildinās ar mūsu neveiksmju turpināšanu.

Nezinu kā jūs, bet es no sava bērna bieži mācos. Viņš ir manu labo īpašību un arī ķļūdu spogulis. Reizēm veselīgi pavērot sevi no malas.

tas gan - sīcim augot, man šķiet, es mācos vairāk kā viņš.

Nē, turpinājuma atbildību neuzlieku. Man vienkārši tā sanāk, ka turpinās dzimtas caur bērniem...

Kaut kāds murgs, ko te dabū palasīt... Apmēram kā manai kaimiņienei... Man nebija lielu kāzu, lai tad vismaz manam bērnam ir... Man nebija diploma, lai tad vismaz manam bērnam ir... Par varas makti...

Es, runājot par to, ka bērns ir mans turpinājums, nedomāju kā "utains konformists", neloloju kaut kādas mistiskas cerības un gaidas, kaut kādus savus nepiepildītos sapņus vai vēl kaut ko tamlīdzīgu. Es vienkārši apzinos, ka tas cilvēks, tā personība, ja jums tā labāk patīk, savu dzīvi dzīvo ar tiem pamatiem, ar to, ko es viņā esmu pratusi ( jeb citreiz nemācējusi ) ielikt kopš mazotnes. Lūk. Žēl, ka izdzēsts mans koments 24.03.2009. - 15:38:37. Tur jau nekā TĀAAAADA nebija. Vien piebilde, ka cilvēks ( šajā gadījumā- bērns ) nav nekāds kosmopolīts, no apkārtējās vides un sabiedrības izrauts objekts.

Un tie, kas manu teikto saprot kā pieauguša jauna cilvēka pamācīšanu un komandēšanu, kā mammasprāt pareizāk dzīvot, tie laikam paši tā dara Tik negrib atzīties.

Haijama, pate raksti - genofonds... bet vai tas nav turpinājums???
Nekur netiek teikts ka JāUZLIEK par pienākumu turpināt visu citu...

OK, ne 1-mēr uzreiz "utains konformists" (a forša tā Bertolučči filma, a!), bet nu pilsonis, kurš sapratis, ka galīgi bez kompromisiem nekādi un kura agrās jaunības īdeāli ja ne jāmeklēzem gultas vai ankamberī, tad vismaz pamainījušies.

lūk, esam jau patiesībā daudzi te vienisprātis. tikai personīgi lielu nepatiku sajutu pret vienu no pirmajiem komntāriem, kur attiecībā uz bērnu tika lietoti neskaitāmi - "mans". viss jau ir tā, kā saka gan citazuze, gan ixxi, tikai ar to "mans" nevajag aizrauties. it kā tikai vārds, bet vārds nekad nav tikai vārds..

tas arī no otras puses skatāms - vai tiešām mums katram pašam nav savas vērtības, ka tikai caur bērniem mēģinām apliecināties? uzverot, ka šis lieliskais bērns - ir Mans!