kodmanja... tas man drīzāk sanāk, ka kaut ko gaida no otra un nesagaida... un, ja pārstāj gaidīt, tad visu var izdarīt pati ar citu attieksmi.
Es te tomēr par pašiem raksturiem vairāk domāju, kad kaitina jau pati klātbūtne, pat nav vēlēšanās komunicēt un iepazīties.

Katram savs, es laikam uz to skatos vienkārši, tāpēc jau esam cilvēki, nevis kloni, lai katrs būtu ar savu odziņu, raksturiņu, un galvenais cilvēku pieņemt tādu kāds viņš ir, tad arī nekas mani nekaitina un nav kādas vēlmes nekomunicēt vai iepazīties... Jo tā nevēlēšanās un kaitinājums rodas no tā, ka tas otrs ar savu raksturu liekas nepareizs, stulbs utt, jeb tieši tas, ka nespējam pieņemt, ka savādāks raksturs ar var būt ok...

saprotu rozi. var pat būt tā, ka saprotu, ka viss ir ok, katram savs raksturs, un katram ir tiesības dzīvot tādam, kāds viņš ir. tikai - labāk lai viņš to dzīvošanu veic kādu gabaliņu nostāk no manis. nepatīk un viss. nekad nemēģinu pārtaisīt, tomēr izvēli paturu - kontaktēties vai nē.

Nestrīdēšos. Bet nepiekrītu. Pieņemu, ka savādāks raksturs ir ok.un tam ir labi kopā ar otru savādāko raksturu, kam arī tas liekas ok.   

tas bija domāts kodmanjai    ...

Un laikam jau tiešām stāsts ir par attieksmi, nevis par raklsturu...

Kļūda... vai, vai...

Citazuze tieši tā. Attieksme ir tā, kas diktē mūsu uzvedību, spēju uztvert otru noteiktā gaisotnē. Bieži, lai sabojātu iespaidu par kādu, tiek vītas intrigas un šo intrigu iespaidā rodas nepareiza attieksme pret konkrētā cilvēka teikto, darīto.

Jā, piekrītu, Lauvenek. Ir tā. Bieži. Ja par mani... es neietekmējos no intrigām, no svešām domām. Savu viedokli par kādu atļaujos taisīt pati.

Varbūt arī tā, ka pasaka otram savas ilgas un vēlmes, bet otrs ij nedomā to visu pirmajam sniegt, jo kautko nesaprot, bet kautko uzskata par pilnīgi nevajadzīgu. Vai arī uzskata, ka viņam tas un tas nemaz nav jādara.
Man brīvajā periodā, viens no attiecību kandidātiem, deklarēja tā : Tu esi sieviete, Tev jāvar! Es esmu vīrietis, vīrietim tādi darbi nav jādara! Nu tad es pamāju ardievas, kas viņu makten sadusmoja. Pēc kāda laiciņa viņš atrada sievieti, kura viņu aptekāja, apčubināja, piekrita, ka visi mājas darbi tikai uz sievietes pleciem, lai vīram paliek vīrieša darbi, tipa malkas skaldīšana, ūdens nešana no akas utml. (Nez kur tos var darīt, ja dzīvo pilsētas dzīvoklī ar ērtībām). Krānus viņš nelabo, ar elektrību nedarbojas, remontus netaisa, bet izsauc speciālistus, un jūtas kā baigais vīrietis! Bet tā sieviete man reiz raudāja uz pleca, kā viņa no tā visa ir nogurusi, kā vēlētos, lai viņš reizēm traukus nomazgā, vai ko citu padara. Kad ieteicu, lai viņam to ceļ priekšā, viņa šausmās un izbailēs iesaucās: Tu esi galīgi prātu izkūkojusi, tad taču viņš mani pametīs, un kur es citu dabūšu?! Un tā arī dzīvo ar šo situāciju, no malas izskatās, ka viss ir štokos, bet patiesībā viena puse bailēs no pamešanas, ir pieņēmusi spēles noteikumus, bet otra puse uzskata, ka viss ir vislabākajā kārtībā, idille ģimenē, visi ar visu apmierināti, un pat ļaunākajā murgā neiedomāsies, ka tā nav.

Kas ir raksturs? Temperaments+audzināšana.
Nu neticu, ka tikai ar attieksmi variet labi paši justies, ja kaut kas ir kaitinošs... Uzvesties, jā, bet justies...

Vienas un tās pašas lietas, vienas un tās pašas izpausmes var būt kādu laiku, īsāku vai ilgāku, patīkamas, nu vismaz netraucējošas, bet ar laiku apgrūtinošas un kaitinošas. Jo attieksme mainās. Un es jau nesaku, ka vainīgs vien tas, kuram attieksme. Tikpat līdzvainīgs arī tas, kuram tās izpausmes

Uzvesties, jā, bet justies... (c) Precīzi. Kā naglai uz galvas. Nostrādā audzināšana, nostrādā savaldība, nostrādā vēl daudzkas... Bet jūtamies slikti. Un kā pareizāk? Uztaisīt īssavienojumu? Izkliegt? Nolīst sevī un distancēties? Salasīt mantiņas un skriet prom? Uzstādīt ultimātu? Draudēt? Meklēt kompromisu? Izrunāt? Ticēt? Mēģināt? Kā?

Sadzīvot ar sevi pēc iespējas labāk. Te nav pareizi, nepareizi, es tā domāju.

Viskaitinošākā ir bezpalīdzībā, un tieši tā bezpalīdzība, kas rodas, apzināti nemetot pagales krāsnī. Ja tas, ko vēlies pateikt, tiek gaidīts ar jau sagatavotu atbildi. Runa, protams, ir par itkā neitrāliem cilvēciņiem, kas var uz šā fona izskatīties "labi", bet es, tai pašā laikā "slikti".

Citazuze jautā kā uzvesties. Cilvēkam ir divas lietas - apziņa un zemapziņa. Zemapziņa nostrādās neatkarīgi un pateiks priekšā kā butu jārīkojas, bet cilvēks rīkosies tā, kā tobrīt nostrādās apziņa    Labi ir tad, kad apziņa nostrāda tāpat kā zemapziņa, bet tā nemēdz gadīties bieži   

Tā kā nedzīvojam uz vientuļas salas, mums visiem vajadzētu pielāgoties cits citam... Tas nebūt nenozīmē sava "es" zaudēšanu.

pielāgoties nevajag citam, bet sev konkrētajā situācijā.

Uzsveru vēlreiz - katram savs   ...

Bet šā vai tā - vismaz 95% Latvijā šķiras ne jau nu dēļ rakstura, bet krāpšanas un cita ( -u- gadās arī daudzi un daudzas) cilvēka ienākšanas otra dzīvē... Protams mālē jau apkārtējiem ciet acis par raksturu nesaderību, jo negribas atzīt, ka esmu palicis sliktāks, -ka - mani krāpj...

Ja. Vajadzētu gan. Kā, Sirēn, rīkojies situācijās, kad Tu esi savaldīga, kad Tev šķiet, ka esi nākusi soli petī un pielāgojusies, bet tas otrs... nu nemaz. Kad tas otrs par tādiem smalkumiem vispār pat neaizdomājas?