Par raksturu nesaderiibu domaaju taa, kaadreiz dažaadi raksturi viens otru nesaprot, bet toties viens otru papildina, kas pietruukst vienam, tas gana otraa, un kas par daudz vienam, to otrs speej piebremzeet, taa kaa laba sadarbiiba rodas, vajag tikai , lai pietiek iecietiibas vienam pret otru un maaceet ieklausiities tik atšķirigaa otra cilveeka viedoklii.Savukaart divi liidziiga rakstura cilveeki, viens otru labi saprot, bet nerada izaugsmi.

   

Lai kaadu pareizi saprastu, pirmkaart, ir jaabuut veeleeshanaas to dariit! Biezhi cilveeki vienkaarshi to neveelas. un raksturu nesaderiibai tur nav nekaa kopeeja ar neveeleeshanos saprast, isprast otra teikto. un virtuaali - neredzi emocijas, zhestus, mimiku, noteikti kaut ko vari uztvert ne taa.

Lauvenek man vienmēr gribas ieklasificēt pie tām gudrajām, kuru viedokli nopietni lasu un nopietni ieklausos. Bet sarunāsim tā. Te nav runa tikai par virtualitātēm.

cz... Tu te visu vienā maisā sabāzi...    

Ja par raksturu. Man ir grūti ilgāku laiku būt kopā ar kādu superaktīvo, kam nepieciešams nepārtraukti darboties, ņemties, tirināties apkārt. Tad man vajag kaut  kur glābties, atpūsties, jo pati mierīga daudzmaz.
Kā uztver līdzcilvēki... faktiski, tas ir pilnīgi nebūtiski, ja pats ar sevi labi sadzīvo. Smagāk, ja nesakrīt tas kā tu vēlies, lai tevi redz.
Nu jāpiedomā kā izteikties, lai tā ziņa, ko gribi aiznest būtu saprotama. Un tāpat visi nesapatīs. Ar to jārēķinās. Un klausīties, ko saka citi, tas jau ir talants.   Klausīties, ko saka nevis ko grib dzirdēt.

citazuze nu nav jau nekaada starpiiba par to gribeeshanu saprats.    

Labs savas būtības ieskicējums, Roz   

Piedodiet manu neaptēstību - te diskusijās kaut kādi zemtexti un kodi lidinājās, nesapratu ne nieka.

Bet lietas būtība tak skaidra - raksturu nesaderība ( es labprāt paplašinātu... NESADERĪBA VULGARIS)...
Ir tak tā, ka sākotnējā sexaizrautībā, kad abiem šķiet, ka tas ir īstais laimes kalngals, nepamanām, ka vienam garšo aknu desa, bet otrs to ciest nevar... pēc laika nonākam pie secinājuma, ka viss gandrīz ir, bet tas, kas nav,... ir ĻOTI BŪTISKS... tev pašam
Un tad ir tikai divas iespējas: vai nu ar to samierināties, jeb pārtraukt attiecības.
Visgrūtākā izvēle ir tad, kad abiem kopā nodzīvoti daudzi gadi, bērni gatavojas skolā iet, kopīga čupa īpašumu, nedod dies, arī bizness ... vienvārdsakot, nesaderība tiek noslāpēta citu interešu vārdā.
Un tai brīdī, kad bērni jau lieli, bizness pajucis, un īpašumi vairāk vajadzīgi mantiniekiem kā pašiem, ir tā lielā izšķiršanās - uzdrīkstēties jeb ne... lai pēcāk nebūtu jāuzdod sev jautājums... VAI BIJA VĒRTS??   

Tas par partnerattiecībām. Respect. Taču kaut kāda mijiedarbība mums veidojas ar ikvienu...

Jā, bet tā mūs neietekmē .

Man piem. vienalga, ko brokastīs ēd mana sekretāre, bet nav vienalga ko ēdīsim mājās brokastīs   

Spāre, ja Tava sekretāre katru rītu brokastīs ēdīs zirņus un uzdzers rūgušpienu, visai drīz Tev nebūs vienalga. Un Tavu prātu nodarbinās doma, kā to viņai pateikt tā, lai neaizvainotu, bet lai Tevi pareizi saprastu.
P.s. Zirņus jau tikpat labi var ēst arī Tavs boss, nevis Tava sekretāre. Un tad tur jau ir vēl citas nianses.
P.p.s. Zirņi un sekretāre gan nebija manas diskusijas sākotnējais impulss   

Nesaderīgi raksturi jau pašā pirmsākumā atgrūdīsies,protams, ja nu vienīgi ne pārāk veiksmīgs priekšnieks tādus vienā kabinetā sabāž, ha-ha!

Cik lai, ka mēs atšķirīgi un atšķirīgas! Un arī situācijas, vide, priekšnoteikumi un mērķi tik dažādi. Bet, manuprāt,visas nelaimes sākas brīdī, kad i nemēģinam, nepieļaujam, ka otram ir pavisam citāda pieredze un mērķi.Kā tramvaji uz sliedēm, nemākam apbraukt apkārt...

Nu Brūkas pēdējais koments diskusiā par to, kā parādam savu mīlestību, varētu noderēt arī itkā raksturu nesaderības izlīdzināšanai. Nu ja jau reiz tie cilviši ir kopā, nu kāda tad var būt raksturu nesaderība? Tas skan kā protokolā "neizvēlējās pareizu braukšanas ātrumu".

Raksturu nesaderība, manuprāt, var traucēt ilgtermiņā. Īslaicīgi komunicējot, nesaskaņas var rasties no pārpratumiem vai neiecietības.

es pat nedomāju, ka tā ir raksturu nesaderība. ir kaut kādi citi enerģētiskie līmeņi, kas neļauj sadarboties, tikai rada neirozes. raksturu nesaderība varbūt pastāv un ir būtisks traucēklis tikai tad, ja veido kopdzīvi, bet visās citās jomās tai tiešām nevarētu būt nekāda noteicošā loma.

Atceros kādu Valmieras meiteni. Kādā Rīgas klubiņā sapazināmies, pāris reizes pēc tam tikāmies. Runājām vienos teikumos, viens otram burtiski rāvām vārdus no mutes ārā. Jutos ne parāk omulīgi. beet.. reizēm tā atceros, domāju, interesanti zināt, kas varētu sanākt? Likās jau, ka saprašana biški pa traku...

man tā ir bijis. sanāca karsts romāns gandrīz trīs gadu garumā ar šausmīgi sāpīgām beigām. jo tad ir tā, ka Tu zini pat otra domas. un ne vienmēr tās ir jāzina. tas ir sāpīgi, un karsti mīlot, ir grūti abstrahēties un pieņemt, ka dzīve ir tāda, kāda tā ir.

Pārpratumi arī rodas, jo grūti jau ir noticēt, ka 49 lietas runājam mute-mutē, bet 50-to vairs ne- sāk izklausīties pēc meliem.

Njā... bet vai vispār kāda sieviete spētu noticēt godīgam tekstam, ka lūk, nedēļas nogalē nu nekur nevēlos iet, jo darbā lūk noplaucēju seju ar tipa kādu ķīmiju, un vēl tā, ka itkā nekas nav, tikai izskats kā zombijam? Bet melot ta negribās...

Laba tēma:)
Divu dajošs es tiem cilvjiem,kuri māk sadzīvot ar"neko"!
Ja man spiež tupeles-es viņas parasti izmetu...
Pāris%gadījumu nolieku skapī,ar domu:
-Mož kādreiz noderēs.-
Nu es nekad nevarētu sadzīvot ar beibes,kura bezjēdzīgi lūr lētus seriālus un trešo planētu no saules sauc par Venēru;))