Vergi lēnām gāja cits aiz cita, un katrs nesa noslīpētu akmeni. Četras rindas, katru pusotra kilometra garumā, no akmeņkaļiem līdz vietai, kur sākās nocietinātās pilsētas celtniecība, apsargāja uzraugi. Uz katriem desmit vergiem bija viens bruņots karavīrs-uzraugs.
Sāņus no ejošajiem vergiem, trīspadsmit metru augstā, cilvēku roku veidota slīpētu akmeņu kalna virsotnē sēdēja Krātijs - viens no augstākajiem priesteriem; jau četrus mēnešus viņš klusēdams vēroja notiekošo. Viņu neviens netraucēja, neviens pat ar skatienu neuzdrošinājās pārtraukt viņa pārdomas. Vergi un sargi mākslīgi veidoto kalnu , ar torni virsotnē, uzskatīja par neatņemamu ainavas sastāvdaļu. Un neviens vairs nepievērsa uzmanību cilvēkam, kurš te sēdēja tornī, te pastaigājās pa kalna virsotnē izveidoto laukumiņu. Krātijs bija izvirzījis sev uzdevumu pārveidot valsti, lai uz tūkstoš gadiem stiprinātu priesteru varu, pakļaujot viņiem visus Zemes cilvēkus, padarot viņus visus, arī valstu vadītājus, par priesteru vergiem.
Kādudien Krātijs nokāpa lejā, atstādams tornī savu dubultnieku. Priesteris uzvilka citas drēbes, noņēma parūku. Sardzes priekšniekam pavēlēja, lai viņu iekaļ važās kā vienkāršu vergu un nostāda rindā aiz jaunā un spēcīgā verga Narda. Ielūkojoties vergu sejās, Krātijs bija ievērojis, ka šā jaunā cilvēka skatiens ir zinātkārs un vērtējošs. Narda seja brīžiem bija domīgi saspringta, brīžiem satraukta.
-Tātad viņš kaļ kādu plānu- ,domāja Krātijs.
Divas dienas Krātijs vēroja Nardu, ne vārda neteikdams, nesa akmeņus, sēdēja viņam līdzās maltītes laikā un gulēja blakus uz lāvas. Trešajā naktī, līdz bija dota komanda “Gulēt”, Krātijs pagriezās pret jauno vergu un čukstus ar rūgtumu un izmisumu balsī izrunāja nezin kam adresētu jautājumu: “Vai tiešām tā turpināsies visu atlikušo mūžu?”
Priesteris ieraudzīja, ka jaunais vergs nodrebēja un uzreiz pagriezās ar seju pret viņu, Narda acis mirdzēja. To spīdums bija redzams pat vārgajā lielās barakas apgaismojumā.
-Ilgi tā vairs neturpināsies. Es jau apceru plānu. Un tu, tētiņ, arī vari tajā piedalīties- čukstēja jaunais vergs.
-Kādu plānu- vienaldzīgi nopūzdamies, jautāja priesteris.
-Gan tu, tētiņ, gan es, gan visi mēs drīz būsim brīvi cilvēki, nevis vergi. Saskaiti tētiņ: uz katriem desmit vergiem ir viens uzraugs. Viens uzraugs pieskata piecpadsmit verdzenes, kuras gatavo ēdienu, šuj apģērbu. Ja norunātajā brīdī mēs visi metīsimies virsū uzraugiem, tad uzvarēsim viņus. Tas nekas, ka uzraugi ir apbruņoti, bet mēs iekalti važās. Mēs esam desmit pret vienu un arī ķēdes var izmantot kā ieročus, pavēršot tās pret zobena cirtienu. Mēs atbruņosim visus uzraugus, sasiesim viņus un iegūsim ieročus.
-Ak jaunekli- atkal nopūtās Krātijs un it vienaldzīgi noteica:-Tavs plāns nav līdz galam izdomāts: var atbruņot sargus, kuri pieskata mūs, bet drīz vien valdnieks atsūtīs jaunus, varbūt pat veselu armiju un nogalinās sacēlušos vergus.
-Es arī par to esmu padomājis, tētiņ. Jāizraugās tāds laiks, kad armijas tuvumā nebūs. Un tāds laiks drīz pienāks. Mēs visi redzam, ka armija tiek gatavota karagājienam. Tiek uzkrāta pārtika trim ceļā pavadāmiem mēnešiem. Tātad pēc trim mēnešiem armija būs nonākusi attiecīgā vietā un iesaistīsies cīņā. Kaujā tā kļūs vājāka, bet uzvarēs, sagrābs daudz jaunu vergu. Viņiem jau tiek būvētas jaunas barakas. Mums jāsāk uzraugu atbruņošana, tiklīdz mūsu valdnieka armija uzsāks cīņu ar cita valdnieka armiju. Vēstnešiem būs vajadzīgs vismaz mēnesis, lai nogādātu ziņu, ka nekavējoties jāatgriežas. Novājinātajai armijai atpakaļceļam būs vajadzīgi vismaz 3 mēneši. Četru mēnešu laikā mēs būsim sagatavojušies to sagaidīt. Mūsu skaits nebūs mazāks par karavīru skaitu armijā. Sagrābtie vergi gribēs būt ar mums, kad ieraudzīs, kas noticis.
-Jā, jaunekli, tev ir plāns, domas, kā atbruņot sardzes vīrus un uzveikt armiju,- šoreiz jau uzmundrinoši teica priesteris un piemetināja: Bet ko pēc tam darīs vergi, un kas notiks ar valdniekiem, sardzes vīriem un karavīriem?
-Esmu nedaudz par to domājis. Un pagaidām esmu izdomājis tikai to, ka visi, kas bija vergi, vairs vergi nebūs. Visi, kas nebija vergi, kļūs par vergiem- it kā domājoši teica Nards.
-Bet priesteri?, Saki jaunekli, vai pēc savas uzvaras viņus padarīsi par vergiem?
-Priesterus? Arī par to es neesmu domājis. Bet pašlaik šķiet, lai priesteri paliek kā ir. Viņiem paklausa gan vergi, gan valdnieki. Kaut reizēm viņus ir grūti saprast, domāju viņi nav bīstami. Lai stāsta par Dieviem, bet mēs paši zinām kā dzīvot.
-Tā labāk- tas ir lieliski, - atbildēja priesteris un izlikās, ka viņam ļoti nāk miegs.
Bet Krātijs negulēja šo nakti. Viņš prātoja. “Protams,” domāja Krātijs, “visvienkāršāk būtu, ja par sazvērestību pastāstītu valdniekam. Jaunekli, kas acīmredzot ir galvenais pārējo vergu iedvesmotājs, saņemtu ciet. Taču tas neatrisinātu problēmu. Vergi vienmēr vēlēsies atbrīvoties no verdzības. Radīsies jauni vadoņi, tiks kaldināti jauni plāni, tātad galvenās briesmas valstij vienmēr pastāvēs pašā valstī.”
Krātija uzdevums bija izstrādāt visas pasaules paverdzināšanas plānu. Viņš saprata: Mērķa sasniegšanai nepietiks tikai ar fizisku spēku, ar vardarbību. Uz katru cilvēku, uz veselām tautām jāiedarbojas psiholoģiski. Jātransformē cilvēka doma, katram jāiedveš: verdzība ir vislielākais labums. Jāievieš dzīvē programma, kas pati attīstītos un veselas tautas dezorientētu telpā, laikā un jēdzienos. Bet pats galvenais ir adekvāta īstenības uztvere. Krātija doma kļuva arvien intensīvāka, viņš vairs nejuta savu ķermeni, smagās važas uz rokām un kājām un pēkšņi, gluži kā zibens uzliesmojums, radās programma. Vēl detaļās neizstrādāta un neizskaidrojama, bet jau noteikta un vērienīguma ziņā pārsteidzoša. Un Krātijs sajutās kā pasaules vienīgais valdnieks.
Priesteris gulēja uz lāvas, iekalts važās un sajūsminājās par sevi. Rīt no rīta es pavēlēšu izņemt mani no važām un precizēšu savu programmu. Pateikšu tikai dažus vārdus un sāksies pārmaiņas. Neticami! Tikai daži vārdi un visa pasaule pakļaujas man, manai domai. Dievs patiešām ir iedevis cilvēkam spēku, kam nav līdzīga Visumā, šis spēks ir cilvēka doma. Tā rada vārdus un maina vēstures gaitu.
0
0