Tā kā es jēdzienu varneši lietoju diezgan plaši, mēģināšu paskaidrot, ko ar to domāju. Varneši ir pašreizējie Latvijas kungi – saimnieki. Personas, kuru rokā ir vai bijusi reālā valsts vara pēcatmodas Latvijā, kuru vārdam ir kāda nozīme valsts lietu izlemšanā. Tādi ir starp tautas vēlētiem pārstāvjiem, augstākām valsts amatpersonām un ierēdņiem, slēgtu klubu pārstāvjiem, biznesmeņiem un vienkārši bagātniekiem. Tie nav tautas kalpi. Viņi kalpo varas sistēmai, ko kopā ar elites iedīgļiem paši sev radījuši, ir parazītisks starpposms starp varas eliti un nomenklatūru. Postkomunisma periodā varneši jāuztver kā neizbēgama un nešaubīgi pārejoša parādība, kura iespējama tikai pie vājas īstas tautas elites un ar pēdējās nostiprināšanos tiem jāatmirst. Taču gribētos, lai varneši ātrāk izzustu un neieietu ar Latviju kosmopolītiskajā Eiropas Savienībā vai vispār nepieliktu punktu latviešu tautas eksistencei.

Ap varnešiem, pareizāk, starp varnešiem un tautu lidinās tādas kā politiskās mušas – gribētāji tikt varnešos vai varnešu atbiras. Tām ir zināma loma varnešu aizsardzībai no tautas tieksmēm atveseļot varu. Visos daudzajos tautas mēģinājumos no apakšas organizēties pret varnešu kastu, tādas politiskās mušas salido pirmās un ar savu, kaut neizdevušos, tomēr zināmu, politiskās darbības pieredzi iefiltrējas jauno organizāciju vadībā un neizbēgami ielaiž šīs organizācijas kanalizācijā.

Varnesis ir bezgala cinisks un varas kārs, tikai pēc komunisma celtniecības fiasko parādījies, valsts varas kārotāja un pašlabumam izmantotāja tips. “Ja šodien seši bijušie premjerministri Dumbura televīzijas raidījumā Kas notiek Latvijā? ar smaidu uz lūpām var viszinīgi pačalot par tautas novešanu līdz izmisuma slieksnim un mazgāt rokas nevainībā, tad patiešām jājautā: kas ar mums notiek!” (Aktieris Imants Skrastiņš) Varneši ir bezmugurkaulaini, beztautiski (tautiski inerti), bet ļerpatīgi jeb politkorekti pret tikpat ļerpatīgiem pasaules uzskatos un domāšanā Rietumu liberāliem intelektuāļiem. Tādus gļēvus un mazdūšīgus pret varenajiem, īpaši rietumvalstu, bet cietsirdīgus un neiejūtīgus pret apkārtējiem un zemāk stāvošajiem tipus vēsture līdz šim nepazīst. Pat senatnē valdnieki tirāni kaut kādā mērā tomēr ir bijuši pozitīvā kontaktā ar saviem pavalstniekiem. Nu nav neviens iedomājies uzreiz visiem saviem pavalstniekiem nocirst galvas. Varnesis uz to ir spējīgs, tikai galvu ciršana šodien vairs nav modē, ir citi modernāki veidi, kā reizē apskādēt visus. Izlēmīgi pašlabumam varneši ir neizlēmīgi un nedroši attiecībā pret valsts, īpaši tās tālākajām - nākotnes, problēmām. No tā arī neizlēmība un neuzdrīkstēšanās šodien ir visas valsts nelaime, kas novedusi pie valsts lomas sabiedriskajā dzīvē nepamatotas samazināšanās, īpaši tautsaimniecībā. Pēc visiem valsts vadības aspektiem vērtējot, pašreizējā četrdesmitgadnieku varnešu (lēmēju) paaudze ir pilnīgi izgāzusies!

Varnešu tipā nedomāju ieskaitīt visus varā un teikšanā esošos, bet pārsvarā gan tomēr tie ir. Ar pārsteidzošu ātrumu tie “izkristalizējās” no bijušās padomju varas elites (no tiem, kas izcūkoja sociālisma ideju un tikpat sekmīgi to dara arī šodien ar kapitālisma, jo nez ko vairāk tie nav spējīgi) un pie varas agrāk nebijušiem pieklīdeņiem tāpēc, ka to kopējā viela bija augstākās proves vienotās padomju tautas produkts, faktiski tikai tās latviešvalodīgā daļa. Iespaids, ka pēculmaņlaika paaudzes savus tautai kā kopībai netīkamos gēnus krājušas, lai izgrūstu mūsu tagadējos varnešos, kurus pārsvarā pārstāv latviešu četrdesmitgadīgie. Ievērojiet, latviešu, bet ne latvieši! Nekā nacionāla, izņemot valodu, viņos nav. Šī, okupācijas apstākļos augusī paaudze, kas pašlaik ir spēka un brieduma gados, ar elkoņiem no varas ir izstūmusi vecākās raudzes latviešus, kuros vēl kaut kas bija saglabājies no īstās Latvijas valsts, kaut vai tikai atmiņas. Varneši ir vienas dienas pragmatiķi, kas (neklausieties viņu vārdos) netic ne latviešu tautas, ne latviešu valsts, ne vispār šīs valsts izdzīvošanas izredzēm, kas mirkļa izdevīguma labad upurē tautas tiesības. Viņi pareizi apjēguši, ka pie pašreizējās divkopienu demogrāfijas nekāda normāla valsts Latvijā nav iespējama – un nav arī vajadzīga. Šādā variantā tā ilgi nesaglabāsies, tās bojā eja ir likumsakarīga un neizbēgama.

Latviešu muļķošanai un savas varas izbaudīšanai tie etnisko identitāti atdalījuši no nacionālās un sola Latvijā izveidot kaut kādu tur politisku nāciju, līdzīgu vienotās padomju tautas lauskai. Šā blefa popularizēšanai pat algo atsevišķus filozofus un propagandistus.

Faktiski kā pragmatiķi, ja kam arī viņi tic, tad tikai īpašuma nezūdamības (saglabāšanās) likumam, kas, viņuprāt, darbosies pie jebkuras valsts varas (izņemot viņējo). Dabiski, ka viņu galvenā rūpe ir savu ticību materializēt – katram pēc savām spējām un ieņemamā valsts amata.

Padomju laika varasvīri: cits kompartijai un tās ideoloģijai ticēja, cits izlikās ticam, vēl cits neslēpa, ka tā viņam vajadzīga tikai karjerai. Tad tiešām bija vieglāk, jo bija tikai viena filozofija, tikai viena politiskā partija. Vai no tā nav izaudzis tagadējā varneša cinisms un iesakņojusies bezprincipialitāte? Tagad varnesis ir tajā partijā, kas pie varas. Tiešām hameleoniska spēja piemēroties stiprākam vai tikai šķietami stiprākam! Tāda bezprincipialitāte, līšana un laizīšana jau bija attīstīta padomju varas sistēmā, kas balstījās uz negatīvo kadru selekciju, taču tāds censonis tomēr bailīgi atskatījās uz pakaļpalicējiem un tautu. Vismaz atklāti kaitēt tai neuzdrošinājās, varēja pašam sanākt ziepes. Un tas bija nedemokrātiskajā valsts iekārtā! Tagad “demokrātiskajā” - tautu var ciniski ignorēt. Padomju varas laikā, ja masu informācijas līdzekļos (MIL) parādījās kas negatīvs par varu vai tās darboņiem (reta, bet bija tāda iespēja), tas tūliņ tika uzlikts uz kontroli, un bez sekām vai nu ziņotājam, vai varasvīriem nepalika. Tagad MIL negatīvas informācijas par varnešiem plūdi iziet kā caur rupju sietu.

Vai tas nav tāpēc, ka tauta pārvērsta vai pārvērtusies pūlī? Pūlis ap tādu varnesi viņā nekādas emocijas neizsauc. To viņš izjūt tikai ar savu ādu kā glumu substanci, caur kuru tam nākas līst uz priekšu un augšu. Par amorālu arī varnesi nosaukt nevar, jo vārds amorāls liek domāt, ka tam ir slikta (zema) morāle. Tātad kaut kāda tomēr ir. Par Rietumu valstsvīriem saka, ka tiem esot dubulta morāle: augstākā savai valstij (tautai), zemākā - pārējai pasaulei. Lieliski! Tā arī jābūt, citādi tie nebūs savas valsts vīri. Pat kriminālnoziedzniekiem ir kāda sava morāle, kāds savstarpējo attiecību kodekss, stingri principi, sava filozofija. Bet varnešiem nav vispār nekādas morāles, nekādu principu. Ir tikai sūdiem līdzīgs savstarpējs lipīgums, varas un mantas grābšanas instinkti. Nedomājiet, ka tie ir tikai tie lielie, kas tiek pie miljoniem. Tāds pats ir arī sīks ierēdnītis, kura varā ir par valsts naudu nopirkt priekšnieka apsveikšanai puķes, apmaksāt kādam draugam izglītības izdevumus vai pašam izbraukāties apšaubāmas vajadzības ārzemju komandējumos u.tml.

Pie dzīvniekiem arī viņu pieskaitīt nevar, tie apvainosies. Dzīvnieks nekad negrābj vairāk, kā spēj aprīt. Sugas brāļiem un rītdienai arī atstāj. Turpretī varneša prātiņš vispār tālāk par dienu nesniedzas, tas nav spējīgs sevi aprobežot grābšanā, ja tik tiek klāt. Šajā nodarbē tas ir nedzirdīgs un neredzīgs – apkārtne neeksistē. Par noziedznieku šā vārda līdzšinējā izpratnē arī varnesi uzskatīt nevar, jo likumus viņš taisa pats – kādus pašam vajag. Jāsecina, ka īsti nav kategoriju, pēc kurām šo tipu izvērtēt, tikai izjūta saka, tas ir kas cilvēcē nebijis, briesmīgs un, ka tādu varēja izkakāt tikai totalitāra vara, vienalga proletariāta diktatūra vai cita. Atliek vienīgi cerēt, ka šis produkts mūsu sabiedrībā ilgi nesmirdēs.

Maz kas apšauba, ka cilvēce stāv kārtējās sistēmiskās krīzes priekšvakarā. Ir jau bijuši nopietni brīdinājumi vispasaules finansu krīžu veidā, pēdējā – 2008.gadā. Pēc sistēmiskās krīzes pasaulē daudz kas fundamentāli mainīsies. Kapitālisma vadošie teorētiķi cer, ka izmaiņas skārs tikai ekonomiku (vispirms jau finansu sistēmu). Taču lielākā teorētiķu daļa uzskata, ka izmaiņas skārs arī: sabiedrisko iekārtu ideoloģijas (tas būs kapitālisma sabrukuma sākums), politiku (vispirms jau starpvalstu attiecībās), nacionālās attiecības(vispirms jau etnosu, tautu tiesības paceļot virs cilvēktiesībām). Valstis, kuras tiešām pārstāv savu tautu intereses, šai krīzei jau gatavojas, paslepus un pamazām krājot garīgās un materiālās rezerves, taupa savus resursus. Pirmā starp tādām ir ASV. Zināmā mērā to arī Latvijas iedzīvotāji izjūt paātrinātas inflācijas veidā, kuras viens no galvenajiem cēloņiem ir pārliekā dolāru ieplūde, ārzemniekiem atkratoties no dolāriem un nomainot tos pret Latvijas nekustāmajiem īpašumiem.

Latvijas valsts taisni pretēji - globālismam arvien vairāk atveras un atdodas. Tā nav tautas valsts, vai tai nav tautas ko sargāt? Valdošā kliķe jau pati sevi nosargās!

50 gadus mūsu morāle bija radināta, ka iznest, nočiept vai citādā veidā privatizēt ko no valsts mantas (no tā, kas pieder visiem) nav amorāli. To par zagšanu neuzskatīja. Tikai šajā lietā svarīgi bija ievērot subordināciju. Tomēr valsts, kā nu prata, savu sargāja.

Atmodušos mūsu morāle ne par matu neizmainījās. Tikai valsts tās varnešu personā vairs neko nesargāja, pat izsludināja, ka manta ir valsts dvēseles sagandētāja, ka valstij jābūt ne tikai neatkarīgai, bet arī brīvai … no visa kā. Labi zinot, ka ar Latvijas iedzīvotāju uzkrāto finanšu kapitālu viņi privātā īpašumā var izpirkt tikai ļoti niecīgu valsts mantas daļiņu, privatizācijas tiesiskā telpa apzināti tika veidota caurumota, t.i., kā galveno privatizācijas metodi izvēloties tautas apzagšanu un apkrāpšanu.

Vispirms jau tautu apzaga, 200 reizes samazinot tās finansu uzkrājumus. Tālāko tautas apzagšanas metožu pamatā bija privatizējamo valsts objektu vadības īstenotā bilances vērtības mākslīga mērķtiecīga pazemināšana līdz pilnīgai mazvērtībai, kurai sekoja šo valsts objektu:

- valsts kabatai smieklīgi lēta (pat tīri simboliska lata vērtībā) pārdošana privatizētājiem tuvām personām par nopietni daudz privatizētāju personīgajās kabatās;
- ieķīlāšana privātbankās, uz objekta vadītāja vārda izņemot kredītu, par ko nopērkot šo valsts objektu par vēl zemāku cenu, jo šis objekts nu ir apgrūtināts ar kredītu, kaut faktiski šis objekts dabūjis tikai caurumu, bet baranka iekritusi prihvatizētāja kabatā;
- lēta noprivatizēšana par praktiski bezvērtīgiem sertifikātiem, kas vienlīdzīga atdošanai par velti, vai noprivatizēšana uz kredīta, tad noprivatizētā ieķīlāšana bankā, skaidrā naudā saņemot maksimāli iespējamo kredītu, no objekta vērtīgāko vēl izvedot un par skaidru naudu pārdodot, tad atlikušos krāmus pametot un ar naudas maisu pazūdot tālēs neaizsniedzamajās, atstājot valsti un banku ar garu degunu jeb parādu nastu.

Galvenais tautas apkrāpšanas instruments jeb fundamentāla blēdība ir valsts īpašumu privatizācijas sertifikāts. Pat ekspremjers G. Krasts privatizāciju par sertifikātiem nosaucis par avantūru. LR AP lēmumā “Par valsts īpašumu un tā konversijas pamatprincipiem” ir ierakstīts: “Ierobežotas valsts īpašuma daļas privatizācijai valsts Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem piešķir vienreizēju pabalstu vērtspapīru – sertifikātu veidā atbilstoši viņu ieguldījumam republikas nacionālā īpašuma vairošanā.” (Kursīvi mani. A.Ā.) Iecerēts un izlaists kā taisnīgas kopējā valsts īpašuma ierobežotas daļas sadales (privatizācijas) vārdisks vērtspapīrs (tikai konkrētam indivīdam domāts), kas bija paredzēts tikai valsts īpašuma radītājiem, tas ar dažu blēžu lobiju Saeimā palīdzību pēcāk tika ielaists brīvajā tirgū, t.i., no vārdiska vērtspapīra tika pārvērsts par brīvi kotējamu un izplatāmu vērtspapīru neierobežotai prvatizācijai, pieejamu arī vietējām un ārvalstu juridiskām personām. Kādas tiesības ārvalstniekiem uz mūsu valsts vienreizēju pabalstu? Tie neko te nav vairojuši, bet kā marodieri aptīra pakritušo.

Šāda pēkšņa milzīga apjoma pirkšanas līdzekļa, kas pielīdzināms naudas emisijai, parādīšanās tirgū, kurā tobrīd nebija ekvivalenta piedāvājuma, sertifikātu momentāni padarīja mazvērtīgu. Tas ļāva tiem, kam bija lieli līdzekļi (valsts bija uzdāvinājusi G-24 vai citus kredītus), lielos daudzumos uzpirkt šos sertifikātus par pliku velti. Taču valsts īpašuma privatizācijas procesā valsts šos sertifikātus ņēma pretī pēc to nominālvērtības. Pieļaujot šādu neekvivalentu apmaiņu, valsts tīšuprāt organizē Latvijas iedzīvotāju lielākās daļas aplaupīšanu.

Latvijas iedzīvotāji privatizācijā ir visapzagtākie pasaulē. Dažādi avoti liecina, ka no tai piederošā kapitāla, ar ko tā startēja uz kapitālismu, bez pēdām pazuduši no 14 miljardiem līdz pat 24 miljardiem latu, kas nav mazāk par 50 procentiem starta kapitāla. Tie pārsimts miljoni, kas ieņemti no privatizācijas, ir tīrais nieks.

Pagājis laiks, tauta visu aizmirsusi, un nu var turpināt. 12.06.07. valdība slēgtā sēdē izšķīrusies par SIA „Lattelecom” privatizāciju, uzņēmuma kapitāldaļas ļaujot atpirkt kompānijas vadībai un darbiniekiem. Iemesls: valsts īpašums bremzējot uzņēmuma attīstību. Tā pati vadība un darbinieki privātīpašumā nebremzēs to attīstību? Tad jau viņi vispirms jāatlaiž, jo acīmredzot valsts īpašumā viņi tīšām to attīstību bremzē! Bet kur tad šiem darbiniekiem uzradīsies 420 miljoni latu? Atkal vecā pārbaudītā shēma: vispirms cita (valsts) mantu ieķīlās (bet to jau nu gan bez kompānijas vadības izdarīt nevar) un tad par ķīlas naudu to nopirks!

Latvijā, pie viszemākā vidējā dzīves līmeņa ES, vairojas tikai miljonāri – esot jau 600. Zīmīgi, ka pirmajā desmitniekā visbagātāko nav neviena latvieša. Arī starp pārējiem latviešu procents ir niecīgs. Vai tas nepārprotami neliecina par latviešiem atvēlēto lomu šajā valstī? Šodien ekspremjers Andris Šķēle uz jautājumu, kāpēc viņš nav “iekortelējies” kādā augstā kapitālistiskā amatā, kādā padomē, atbild: “es negribu strādāt par latvieti.” Tātad, arī būdams premjers, Šķēle nav strādājis kā latvietis, ja pie kapitāla Latvijā latviešiem šodien jāstrādā tikai “par latvieti”.

Ja sev (tautai) būtiskāko tu atdod (pārdod) uz pēcmaksu (par vekseli), tu ne tikai riskē zaudēt vērtībā, bet arī kļūsti par pircēja ķīlnieku! Lai atdabūtu sev pienākošos (realizētu vekseli), tev var būt būs jāizdabā pircēja kaprīzēm. Par savu naudu tu zaudē savi neatkarību! Vai te neslēpjas viens no daudzo Latvijas valsts negatīvo parādību cēloņiem? Varbūt pat atteikšanās no Abrenes?

Mūsu varneši tā arī nav sapratuši Rietumu pasaules ekonomisko sistēmu, šo to no tās kopē, šo to paši meistaro, pārējā vēl atrodas Padomju Latvijā. Kā preču, tā arī kultūras un ideoloģijas kustība ir tikai vienvirziena - imports. Eiropas Savienība Latviju pārvērš par privatizētu savu krāmu bodi, jo kvalitatīvām precēm te trūkst pirktspējas. Eksportējam mēs tikai atjaunojamās un neatjaunojamās dabas bagātības (mežus un derīgos izrakteņus), kā arī īpašuma tiesības uz mūsu iepriekšējo paaudžu darba augļiem – nekustāmiem īpašumiem. Bet mums tiek iegalvots, ka mēs atrodamies brīvajā pasaulē un brīvajā tirgū?

Valsts ir parādos līdz ausīm, un Rietumu bankas tagad diktē Latvijas valsts politiku. Kopējo valsts un tās iedzīvotāju parādu ārvalstīm, to ko šī paaudze ir noēdusi un kas būs jāatmaksā mūsu pēcnācējiem, valsts vara pat baidās rēķināt. Pēc 18 gadu valdīšanas tik sāk runāt par kaut kāda kredītu reģistra (uzskaites) ieviešanu. Ir zināms, ka mūsu (valsts plus privātais) parāds ārvalstīm 2008.gadā ir tuvu 37 miljardiem, t.i., kopā ar privatizācijas tautai nodarītiem zaudējumiem tuvojas 47 miljardiem latu. Un tas pēc stāvokļa, kad mums valsts neatkarības atgūšanas brīdī parādu vispār nebija! Vietā jautājums: stulbi politiķi vai noziedznieku banda vada šo valsti?

Mūsu pašreizējā vara nav spējīga spert ne soli sāņus no Rietumu padomdevēju uzspiestā kursa, kaut tautas lielākai daļai kaklā būtu jāmet striķis. Vara atzīst, ka uz 2005. gadu vairākums iedzīvotāju dzīvo oficiālā nabadzībā, jo to ienākumi ir zemāki par oficiālo krīzes iztikas minimumu (kuru valsts, saprotams, pacentusies noteikt pēc iespējas zemāku), bet 1/5 iedzīvotāju dzīvo galējā nabadzībā, jo viņu ienākumi ir zemāki par 1/4 iztikas minimuma. Īpaši bēdīgs materiālais stāvoklis ir ģimenēm, kuras audzina bērnus.

Latvijā visa mantisko tiesību sistēma tika reformēta, lai visai pasaulei parādītu, ka Latvijā privātīpašums ir vissvētākais pasaulē, vairotu uzticību tam. Pa visu pasauli tika savākti mantas kārotāji un aplaimoti ar īpašumiem, ar kuriem dažkārt pat attālāka sakara nav. Šāds Eldorādo tēls tika radīts cerībā, ka nu tik Latvijā grūstīdamies gāzīsies iekšā Rietumu investīciju miljoni. Lētticīgajiem iedzimtajiem piedevām tika iestāstīts, ka šie ienācēji sadarbībai pretī gribēšot tikai vietējo privātkapitālu (valsts kapitāla smaku tie ciest nevarot), tāpēc viss valsts kapitāls ātrāk jāizprivatizē. Dzīve pierādīja pretējo.

Pirmkārt. Ārvalstu investīcijas nemaz tā nesteidzas uz šo izredzēto privātīpašuma zemi, un, ja ienāk, tad ar mobilu komeckapitālu vai mobilu ražotni, ko var ātri un viegli pārvest no Rīgas uz Rēzekni vai vispār izvākt uz ārzemēm, atstājot strādniekus un valsts nodokļu sistēmu ar garu degunu. Visvairāk gaidītie, tā sauktie stratēģiskie investori vairāk domā, kā Latvijā aizklapēt ciet kādu savu konkurentu ražošanā, nevis kā šeit ko attīstīt, jo vispārzināms, ka Rietumos noieta tirgus trūkuma dēļ viņu pašu ražotnes ir nenoslogotas.

Otrkārt. Ja tas kapitāls ienāk, tas nemīl vietējo privātkapitālu, bet uzreiz prasa tikai valsts garantijas. Pat ārvalstu bankas kredītus dod par mazākiem procentiem, ja šiem kredītiem ir valsts garantijas. Bet tā kā valsts savu mantu jau izprivatizējusi, tā var garantēt tikai ar valsts budžeta līdzekļiem, t.i., nodokļu maksātāju naudu.

Treškārt. Tas ārvalsts kapitāls nāk gan iekšā, bet ne kā investīcijas. Tas lēti uzpērk mūsu nekustāmos īpašumus - mūsu iepriekšējo paaudžu uzkrāto kapitālu, jo nu to vairs (pēc privatizācijas) nesargā valsts, vai hipotekāro kredītu veidā. Latvijā vai viss nekustāmais īpašums ieķīlāts un mums, pēc Zviedru bankas 2006. – 2008. gada finansu intervences (no kuras Latvijas Banka nez kāpēc valsti neaizsargāja), te tikpat kā vairs nekas nepieder. Zviedri veikli savu inflāciju eksportēja uz Latviju.

Redzam, ka valsts īpašumu privatizēt gribētāji tautu ir apzinīgi krāpuši, jo arī no pašmāju tautas mantas puslikumīgajiem un nelikumīgajiem ieguvējiem (pirmatnējā privātkapitāla uzkrājējiem) solītais un gaidītais efekts izpaliek. Pagaidām tie šo kapitālu vairāk apgrauž paši, nekā paplašināti atražo tautai.

Mūsu varnešu pašreiz īstenotā ekonomiskā politika (ja tādu vispār var saskatīt) ir antilatviska. Par latvietībai fundamentāli svarīgo lauksaimniecību jau tika runāts, papildus jāpiemetina tikai sekojošais.

Zeme nav rūpnīca, kurā ražošanu var ātri pārkārtot. Ar zemi saistītā ražošana un cilvēciskās attiecības savās izmaiņās ir tikpat smagnēja, ar lielu inerci kā pati zeme. Lai ko cerībā uz pozitīvu rezultātu mainītu, vajadzīga pakāpenība, ilgs laiks, lai šo cilvēks – zeme sistēmu neizvestu no līdzsvara. To nodrošina tikai evolucionāra attīstība. Zeme mīl cilvēku rūpību, pārdomātību, jāsaka, pat mīlestību. Revolucionāru ampelēšanos tā necieš. Varam atcerēties, kā Hruščovs izākstījās ar dažādiem sīkiem, bet pēc būtības revolucionāriem pārkārtojumiem PSRS un LPSR zemkopībā, taču iznākumā bija bēdīgs.

Latvijas lauksaimniecībā praktiski pusgadsimta laikā notikušas divas kapitālas revolūcijas, kas salīdzinājumā ar Hruščova mikrorevolūcijām, ir īstas makrorevolūcijas: revolūcija – piespiedu kolektivizācija, kurā latvieši gan nebija vainīgi, un kontrrevolūcija – piespiedu dekolektivizācija, kas ir pašu latviešu roku darbs. Ar šo latvieši no savas zemītes ir iztaisījuši lielu čiku. Vajadzīgi būs daudzi gadi, lai ko labotu. Jo tas vairs nav tik vienkārši, kā izart Hruščova kukurūzu un tās vietā atpakaļ iesēt āboliņu.

Arī rūpnieciskajā ražošanā vispirms tika iznīcinātas latviešu etnopsiholoģiskām īpatnībām vistuvākās tradicionālās ražošanas – augstas precizitātes un intelektietilpīgās radioelektronikas nozares. Toties zaļā gaisma tika dota ieceļotājiem tuvākajās un apgūtākajās tranzītnozarēs.

Ja Latvijā pastāv kāda ekonomiskā politika, tad tā nodrošina tikai apmērām 14 procentu iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanos. Ar šo skaitli mēs jau sastapāmies, un tieši tāds savulaik bija partijas Latvijas Ceļš vēlētāju procents. Zīmīgi, ka tieši tādu aptaujas uzrāda ar privatizācijas rezultātiem apmierināto iedzīvotāju procentu! Šajos 14 procentos ietilpst varneši, ierēdniecība, kā mafiozās aprindas, tā legālie Latvijas bagātnieki (“biezie”), kas ir vai nu valsts apzadzēji, vai uzvārījušies ar komerciju: maiņas operācijām tipa: “nauda – nauda” vai “nauda – prece – nauda”. Starp tiem velti meklēt rūpnieciskus vai lauksaimnieciskus ražotājus – saimnieciskā procesa “prece – nauda – prece” pārstāvjus, jo starpnieku kastai valsts radījusi visu iespējamo preču produkcijas ražotāju pūliņu rezultātu noslaukšanai.

Valstiski noziedzīgo un/vai stulbo varnešu vadības panākumus tautsaimniecībā, kas tautai tiek pasniegti kā lieliski sasniegumi, raksturo Centrālās statistikas pārvaldes sniegtie LR tautsaimniecības 2002. - 2006. gada dati.

To kopaina: IKP (iekšzemes kopprodukts), salīdzinot ar 1990. gadu (LPSR), faktiskajās cenās uz vienu iedzīvotāju 2003. gadā ir pieaudzis 2,3 reizes, taču salīdzinošās cenās, ievērojot inflāciju, samazinājies līdz 85,5%. Tajā pašā laikā rūpniecības produkcijas apjoms samazinājies 3,2 reizes, lauksaimniecības – 6,4 reizes, bet valsts budžets – 3,3 reizes. Valdības skaļi reklamētais rūpniecības 6% pieaugums 2004. gadā nozīmē, ka 11,2% vietā tā 2004. gadā dod 11,9% no IKP. Un tas esot sasniegums! IKP tiek “uzvārīts” ar pakalpojumu sfēru, kas sasniedz 80% no IKP.

2005.–2006. gadā iezīmējies straujais IKP pieaugums balstās tikai uz pakalpojumu sektoru un būvniecību. 2005. gada IKP pieaugums sasniedzis 11%. Tā pamatu veido būvniecība un tūrisms (16%), mazāks nav arī banku sektora un tirdzniecības. 2007. gada pirmajā kvartālā, salīdzinot ar 2006. gadu, rūpniecības produkcijas izlaide kritās par 8,5%. Komercpakalpojumi, tirdzniecība (īpaši nekustāmā īpašuma tirdzniecība) ar savu augstāko ienesīgumu, pievilinot resursus, izspiež no tirgus ražošanu. Uz 2006. gadu LR ir zemākais produktivitātes rādītājs un augstākais inflācijas līmenis starp ES valstīm. Procentuāli tikpat, par cik pieaug IKP, palielinās arī inflācija. Valdībai nav nekāda inflācijas ierobežošanas plāna un principā arī nevar būt, jo valstij nav ekonomiskās robežas – regulē kā gribi, nevar šī mazā valstiņa pat visniecīgākā mērā iespaidot ES kopējo tirgu.

IKP pieaugums balstījās uz visai nedrošiem pamatiem. Ņemot ārvalstu kreditoru līdzekļus, attīstījās milzīgs dzīvojamo (nevis ražojošo) platību celtniecības bums, kredītu garantijai ieķīlājot celtniecības objektus. Tika spekulēts, ka šo objektu cena pieaugs, kas ļaus viegli atdot parādus. Bet kā tad te vietējais, praktiski neko neražojot, var kļūt par to bagāto pircēju? Cerība tikai uz ārvalstniekiem. Lai to nauda ienāktu Latvijā, tiem kas jādod pretī. Līdz šim tie ir bijuši tikai nekustāmie īpašumi: zeme un ēkas, arī mežs. Cita jau mums nekā nav. Šim spekulācijas burbulim taču bija vienreiz jāplīst! Un tas 2008.gadā arī plīsa, iegrūžot valsts tautsaimniecību dziļā krīzē. Nav pamata valdības apgalvojumiem, ka tā ir kapitālisma ekonomikai raksturīgā cikliskā krīze. Tādas krīzes cēlonis ir pārprodukcija ražošanā. Šai krīzei cēlonis ir alkatīgo ASV baņķieru – finansistu spekulatīvās darbības.

Pieminot pārejas perioda grūtību neizbēgamību, cienījamais akadēmiķis Jānis Stradiņš saka, ka it visam esot vajadzīgi izveicīgi cilvēki un valsts politika, un sniedz piemēru: “Mozus arī veda Izraēļa bērnus 30 gadu pa tuksnesi, lai daļa izmirtu, daļa – adaptētos, lai varētu atgriezties Kanānā, jo ir jāmaina cilvēka psiholoģija, bet tam ir vajadzīgs laiks.”

Mājiens ir skaidrs. Vispirms, par daudz to bērnu, tad – no izgāzušās komunistiskās reliģijas atpakaļ pie kristietības! Bet vispār bez reliģijas mēs nu nekādi nevaram. Un kāpēc jāmaina tā latvieša psiholoģija, kas tai vainas? Kurš noteiks kādai tai jābūt? Eirokomisāri? Galu galā, kāpēc cilvēki jāpiekonstruē importētam valsts surogāta modelim? Normāla tauta rada savai psiholoģijai un eksistences iespējām atbilstošu valsti. Varbūt latvieši vairs vispār nav normāli?

Pasaules saimnieki jeb tā saucamais zelta miljards, kā rokās šodien ir pasaules vadības groži un kas nav spējīgs tikt galā pat ar elementārāko – cilvēces paēdināšanu, meklē ne jau vairs izeju no radušā stāvokļa, bet kā savu stāvokli saglabāt vai pat paglābt. Tīri dabīgi, ka šo saimnieku skatiens nevarēja un tas arī nepaslīdēja garām maltuisma pasaules pārapdzīvotības teorijai - iedzīvotāju skaita straujā pieauguma un dabas resursu izsīkuma neatbilstībai. Vispārzināmi šīs teorijas ieteikumi miermīlīgai (ir arī tīri vardarbīgai) cilvēku skaita samazināšanai. Tie ir apzināta un organizēta:

- izmērdēšana jeb dzīves līmeņa pasliktināšana,
- turēšana tumsonībā jeb izglītības liegšana,
- veco ražošanas tehnoloģiju iznīcināšana un jauno nepieejamība u.c.

No šīs teorijas viedokļa interesants ir paskats uz mūsu varnešu izdarībām Latvijā? Nu, bet piemēra pēc palūkosim, ko tad pasaules ekonomiski visvarenākā valsts ASV eksportē? Lielākoties savas kultūrpreces – gara ražojumus video un citas informatīvās vielas veidā. Bez šaubām arī bruņojumu, jo to nevar izmantot ražošanā un tas ātri jāatjauno. Un vēl plaša patēriņa preces, tostarp vistu stilbiņus, ko amerikāņi paši neēd. Nekur neatradīsiet, ka ASV eksportē savas tehnoloģijas, nočiept gan pamanās. Bet iepērk dabiskās izejvielas (savas naftas ieguves vietas taupa mazbērniem) un gatavas smadzenes – nobriedušu speciālistu iepakojumā. Un nemitīgi cīnās par brīvā, saprotams, ASV tirgus paplašināšanu. Bet to jau Krievija un mūsu pašu Liepājas metalurgs izbaudīja, kad ASV palūdza ierobežot savu tērauda izstrādājumu eksportu uz ASV.

Rūpīgi paanalizējot ASV eksporta un importa preču klāstu, pamanīsim, ka ASV galvenokārt eksportē savu pilsoņu darbu (darba un intelekta ietilpīgāko un materiāli mazietilpīgāko produkciju), bet importē materiāli ietilpīgāko. Lūk, kur slēpjas ASV ekonomiskās varenības un milzīgā uzkrātā kapitāla bagātības atslēga! Tā ir īsta valsts politika, kas domāta tautas labklājības nodrošināšanai! Tāpēc ASV strādnieks, kaut nemaz nestrādā cītīgāk par pārējo valstu strādnieku, ir daudzkārt labāk atalgots.

Bet, kas attiecas uz Maltusa teoriju Latvijas praksē, atcerēsimies mums tuvu piemēru. Kā Ivara Godmaņa valdība Latvijā burtiski iznīcināja radioelektronikas nozari – augsti attīstītu (modernāko bijušajā PSRS) uzņēmumu un zinātnisko kolektīvu kompleksu. Jaunāko informācijas tehnoloģiju balstu! Latviskāko rūpniecības nozari! Nevis sašaurināja, iekonservēja labākiem laikiem, bet burtiski izvazāja. Un ne to vien. Bet tagad atkal atgriezīsimies pie Mozus.

Bet kur tad Mozus tos dzīvi palikušos apstādināja un nometināja? Mozus iedūra savu spieķīti tieši vistukšākajā un visnabadzīgākajā vietā visā apvidū, kaut visapkārt zemē bija apraktas neizmērojamas bagātības! Izraēļa bērni viņu vēl šodien par to lād.

Ja latvieši izdzīvos un radīs Latvijā sev dzīves cienīgu vidi, viņi nepārstās lādēt tos izveicīgos varnešus un viņu “valsts politiku”, kas latviešus pēc padomju verdzības pārdesmit gadus aiz deguna vazāja pa savu zemi, mirdināja un apzaga, lai mainītu to psiholoģiju. Pielāgotu to iznireļu un neliešu psiholoģijai.

Valsti, kuru kapitālisti ir padarījuši par sava kapitāla objektu, citādi kā par mafiozu valsti es nesauktu. Mēs jau redzam, ka šī valsts tiek vadīta vienreiz kā uzņēmums, citreiz kā banka. Nu netaisās izlaist kapitālistu kliķe šīs valsts varu no saviem nagiem. Kapitāla pašsaglabāšanās instinkts to neļauj. Vispirms jau jāsargā ne visai godīgi iegūtais, un kas vēl labāks var būt kapitāla vairošanai, kā kontrole pār valsts resursiem - vispirmām kārtām likumdošanu un valsts budžetu.

Kliķes ideologi no kluba Latvijas Ceļš atklāti definē valsti kā naktssargu kapitālistu – censoņu saraustām bagātībām. Un, lai masas turētu no tām un varas tālāk, ar sīkpartiju demokrātijas sabiedriskām attiecībām (t.i., kā mazāks, bet labāk organizēts akcionāru pulciņš pārvalda visu akciju sabiedrību) notur varu valstī. Redzam jau, ja kas mūsu valstī pieaug un vairojas, tad tie ir miljonāri. Pārējā – mūsu valsts ir nabadzīgākā Eiropas Savienībā. Lielākās iedzīvotāju daļa ienākumi nepārsniedz valsts noteikto oficiālo iztikas minimumu. Pašreizējām sabiedriskajām attiecībām Latvijā raksturīgi, ka jebkura kolektīva sasnieguma, ja tāds ir, jebkādā laukā cēloņi netiek tālāk attīstīti un izmantoti, bet tūlīt aizmirsti, un sasnieguma atskaņa ar steigu izmantota kā reklāma, atspēriens iespējai gūt personiskus labumus. Katrs par sevi, kurš ātrāk un vairāk ieraus! Teiktais vienādi attiecas kā uz garīgo, tā uz materiālo sabiedriskās darbības sfēru. Latvijas pilsētas un it īpaši lauki ir pilni ar atbaidošiem pieminekļiem pārejai, tā sauktajām reformām, no sociālistiskās uz kapitālistisko sabiedrisko iekārtu.

Viens otrs mūsu publicists vai politiķis iztēlojas, ka kāds vai kādi pasaules ģeopolitikas šahisti sēž un domā, kā un kurā pusē to Latviju iesaistīt savā spēlē, tāpēc cenšas izkalpot tai kādu vērtību. Naivuļi! Šajā spēlē Latvija bija un ir – nekas. Tāpēc prātīgākais ir turēties tālāk no tāda šaha galdiņa un sargāties, lai Latvijas figūra kārtējo reizi nepatrāpās pa rokai kādam ģeopolitiskam spēlmanim. Labāk savu enerģiju izlietot savas valsts iekšējās dzīves sakārtošanai, jo to mūsu vietā neviens nedarīs. Mums vajag tikt vaļā no latviskās lielummānijas, kas iedomājas, ka šie šahisti jau laikus savām spēlēm mūs grib kolonizēt. Ja kāds mūs pašreiz materiāli un garīgi aptīra, tad tie ir šo spēlmaņu cilšu sīkie šūleri un viņu praktikanti no mūsu vidus, lielajiem ap mums nav ko smērēties. Ja nu, nedod Dies’, šāda mēroga spēlē Latvijas figūru kādam ievajadzēsies, tas to pakamps un bīdīs, neskatoties uz to, vai mēs sēžam uz bagātību kaudzes, vai ar plikiem dibeniem un pastalās dziedādami staigājam ap saviem svētekļiem, vai esam kādā savienībā vai neesam.

No pašreizējās varas darbošanās valstij citus mērķus kā iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO izsecināt nevar. Esam iekšā. Kas tālāk? Varbūt mēs un mūsu valsts ar to izbeigsies? Vai mūsu varneši aizmuks krūmos un “mūsu” valsti vadīs ES un NATO? Uz kurieni? Tikai tagad mūsu varneši sāk domāt, ko tad ar šo valsti darīt tālāk? Ārpolitika pat tiktāl sagājusi sviestā, ka Valsta prezidentei, Saeimai un Ministru Kabinetam katram ir sava ārpolitika! Mēs pat nesadarbojamies ar saviem ziemeļu un dienvidu kaimiņiem. Lai mazinātu politisko, ekonomisko un it īpaši garīgo izolāciju mums obligāti jāpielaizās varenākam? Ar to mēs par līdzvērtīgākiem partneriem nekļūsim!

Attiecībās ar Krieviju, izdabājot Rietumiem, Latvijas labprātīga atteikšanās no 20. gada Latvijas un Krievijas mierīguma vispār ir ārprāts un nodevība pret latviešu tautu! Kaut daļa Latvijas Republikas teritorijas joprojām ir okupēta, mūsu vara vēl nav varējusi Latvijā atrast kaut vienu okupantu, bet ar desmit gadu novēlošanos tikai nupat sākusi ārvalstīm atskaņot Latvijas okupācijas plati.

Šodien jau Rietumi, pirmām kārtām Eiropas Savienība, no mums ir par pliku velti dabūjuši visu, ko no mums vispār varēja dabūt. Kāpēc Eiropas Savienībai mēs vēl bijām vajadzīgi, kāpēc tā uzņēmās dažas saistības no savas puses? Pirmās liecības, ka Krievija ar tās dabas bagātībām tai tomēr ir tuvāka. Vai NATO tādu nabaga Latviju kā valsti tiešām sargās? Mēs esam tiem interesanti tikai kā sīki pakalpiņi. To, ka Latvija kā valsts, kur nu vēl latviešu tauta, nevienu vareno lielvalsti neinteresē, pierādīja nodevība Jaltas un Potsdamas konferencēs. Arī šodien, ja ASV vēl var uzskatīt par Latvijas valsts draugu, tad nu latviešu noteikti ne. Citādi tā nespiestu mūs Saeimā ielaist latviešu valodu nepratējus un oficiāli nefinansētu nelatviešu civilkolonistu uzņemšanu LR pilsonībā.

Šīs un vēl citas netiešas pazīmes liecina, ka eksistē kāda mūsu varas no tautas slēpta slepena vienošanās, kaut kas līdzīgs Molotova-Ribentropa paktam, ar kuru mūsu vara par uzņemšanu NATO ir apņēmusies integrēt visus civilkolonistus un atteikties no daļas savas teritorijas. Par to liecina ASV valsts sekretāra vietnieces H. Konlijas izteicieni, ka pilnīgai integrācijai jānotiek, neraugoties uz lielo politisko cenu, kas par to būšot jāmaksā Baltijas valstīm. Par to liecina arī mūsu tikko ievēlēto Eiropalamenta deputātu steidzīgais kopējais paziņojums, ka Latvija ir uzņēmusies integrēt vardarbīgas okupācijas laikā iepludinātos iedzīvotājus.

Iekšpolitiskā intelekta mums pietiek tikai tam, lai darītu to, ko liek Rietumu padomdevēji, vai arī, lai turpinātu īstenot godmaņvaldības lozungu, ka bagāti pilsoņi veido bagātu valsti, tikai ar stipri samazinātu šo bagāto pilsoņu skaitu un palielinātu to bagātību kaudzi. Latvijā patreiz arī nav neviena, kas būtu spējīgs, kam būtu arī morālas tiesības no politiķiem prasīt, lai tie pildītu tautas kalpu pienākumus, jo neviens nevar noformulēt šīs kalpības saturu. Arī tādas sagramstītas Saeimas, kā pašreiz, uz ko jēdzīgāku nav spējīgas. Tie, kas ir pie varas, gan spējīgi Saeimā iedabūt savus kalpus un noformulēt kalpības saturu.

18 gadi skaidri parāda, ka Latvijā neizveidosies daudzslāņaina sabiedrība ar savu pamatu - saviem morāles principiem un savu intelektuālo un politisko eliti, tātad ar vienotu vērību sistēmu, ar solidaritāti starp paaudzēm, etnosu pārstāvjiem, sociāliem slāņiem, un tās iedzīvotāju vairākums tā arī paliks intelektuāli mazspējīga masa jeb pūlis, ar kuru dažas bezprincipu politiskas grupiņas varēs izrīkoties pēc savas patikas. Šķiet, ka tieši tāds ir valdošās elites mērķis – uzturēt pūli bez jelkādiem morāliem principiem, vispāratzītām uzvedības normām un vērtībām. Tāds pūlis bez kurnēšanas norīs kā šoka terapiju un tautas aplaupīšanu, tā integrāciju un inflāciju. Tāds arī importēto narkomāniju un pedofīlīju, tāpat kā valsts neatkarības un suverenitātes zaudēšanu nepamanīs.

Pašreizējiem varnešiem nav arī vajadzīga vai pat bīstama sabiedriskā saprašanās. Lai tiktu galā ar viņu spēju apšaubītājiem, tie tos apslēpj mietpilsoniskajā masā, kā instrumentu izmantojot nacionālo un sociālo biedu. Nacionālo, laikmetīgo no pozitīvā pārvērtuši negatīvā, atstājot tajā tikai draudus citiem, bet sociālajā baidot, ka viņu nostumšana no varas pilsoņu materiālo stāvokli obligāti pasliktināšot. Kā vīģes lapa šiem biediem tiek izmantota atvērtās sabiedrības un integrācijas ideja.

Tāpēc dabisks ir Sorosa fonda konstatējums, ka sabiedriskā politika Latvijā nav atvērta, ka sabiedriskās politikas veidošana vairākumam iedzīvotāju ir slēpta un norit šaurā partiju un ierēdņu lokā, ka trūkstot padziļinātas situācijas analīzes un alternatīvu risinājumu piedāvājumu. Taču principu informētības līmenī sabiedriskās politikas veidošanai Latvijā bija jābūt daudz atvērtākai iedzīvotājiem nekā pašreiz. Bet tas jau apdraudētu daudzu patreizējo varnešu – iznireļu - tiesības uz pārākumu. Tie nekad nepieļaus, ka sabiedrība kontrolētu varu. Pat oficiālās valsts kontrolējušās institūcijas - Prokuratūru un Valsts Kontroli - tie ir izveidojuši varai paklausīgas – savu cilvēku vienpersoniskā autoritārā vadībā.

Tie, kas man pieraksta pārlieku pesimismu un tumšu krāsu lietošanu, saka, ka neesot jāuztraucas un nekas radikāli jāmaina, jo pēc lielā kritiena šodien jau esot manāmas atveseļošanās pazīmes. Vai ar to pietiek? Latvijas valsts ir pārmērīgās dozēs patērējusi liberālismu. Šis netikums novedis pie hroniskas saslimšanas ar naktssarga tipa valsts tizlumu. Latvieši savu valsti iesēdinājuši pamatīgā sūdu bedrē! Arī valstī, tāpat kā slimniekam, pat to neārstējot, pa laikam, parādās uzlabojumi, citiem vārdiem – progress tajā bedrē. Bet, ja kaite netiek kompleksi un laikus ārstēta, vai valsts kompleksi un kompetenti vadīta – regress un fatāls gals neizbēgams. Cilvēki, kas to saprot, piedāvā viņuprāt šo to radikāli valsts vadībā uzlabot. Piemēram, ieviest tautas vēlētu valsts prezidentu, mažiotāro Saeimas vēlēšanu sistēmu un atsaucamus deputātus. Tikai neviens nevar paskaidrot, kāds pamats gaidīt, ka tāda Brēmenes muzikantu pārsēdināšana uzlabos valsts pārvaldes kvalitāti, vai kā var viens deputāts atbildēt par visa parlamenta darbu, ja šodien pat partijas neatbild par savu priekšvēlēšanu solījumu nepildīšanu? Ir acīm redzami, ka Latvijas lielākā nelaime ir ilgtermiņa orientieru trūkums visās valstiskajās jomās un pastāvošās varas sistēmas nespēja ne tūlīt, ne nākotnē šo robu aizpildīt.

Pēdējā laikā dažādos masu saziņas līdzekļos publicētajos rakstos un raidījumos uzradušies skolotāji, kas mūs māca norobežoties no negatīvās informācijas. Esot jāmācās domāt pozitīvi. Negatīvā informācija, lūk, slikti ietekmējot cilvēka prātu, paralizējot viņa gribu, radot depresiju, traucējot pieņemt konstruktīvus lēmumus, samazinot darba spējas, laupot cerības, tendējot uz pašnāvību un radot vēl neskaitāmus citus briesmīgus ļaunumus. Interesanti, ka šeit runa neiet par informācijas patiesumu vai nepatiesumu, bet gan par informācijas emocionālo saturu. Mūs māca norobežoties no tādas informācijas, kas varētu izsaukt negatīvas emocijas. Ar kādu mērķi tas tiek darīts? Vai tiešām šajā cinisma, nežēlīgas konkurences un alkatības pārņemtajā laikā kāds tik ļoti rūpējas par mūsu labsajūtu?

Iedomāsimies, ka mums katram uz pleciem sēž divi mazi neredzami eņģelīši. Tas, kurš sēž mums uz labā pleca, labajā ausī čukst tikai pozitīvo informāciju. Eņģelītis uz kreisā pleca – tikai negatīvo. Kā jau tas eņģeļiem pieklājas, viņi nekad nemelo.

.

Ir vēls vakars un pa naksnīgajām pilsētas ielām jūs dodaties mājup. Eņģelītis uz labā pleca jums ausī čukst, ka vēl tikai mazliet un jūs ienāksiet savā siltajā, mājīgajā dzīvoklītī, novilksiet virsdrēbes, ieiesiet siltā vannā un pēc tam zvilnot mīkstajā dīvānā skatīsieties televizorā savu iemīļoto seriālu. Arī eņģelītis uz kreisā pleca neklusē. Viņš jums saka, ka, lūk, tur, tajā tumšajā pavārtē, kurai jūs tūliņ iesiet garām, slēpjas narkomānu banda. Ja nepāriesiet uz otru ielas pusi, viņi jums uzbruks, jūs piekaus un aplaupīs. Bet jūs taču zināt, cik kaitīga ir negatīvā informācija, tādēļ norobežojieties no tās un turpiniet savu ceļu.

Un tiešām, nepaiet nemaz ilgs laiks un jūs jau esat mājās. Ar sāpēs sakostiem zobiem novelkat notraipītās un saplēstās virsdrēbes, vannas istabā nomazgājiet asiņaino seju un pēc siltās vannas līmējat plāksterus uz asiņojošām brūcēm. Mazliet vēlāk jūs, iekritis mīkstajā dīvānā, ar neko neredzošu skatu urbjaties televizora ekrānā un domājat par pazaudētajiem dokumentiem, naudu un sabojāto fizionomiju…. Abu eņģelīšu sniegtā informācija ir apstiprinājusies.

Un tagad nekaitētu padomāt par to, kura eņģelīša teiktajam vajadzēja pievērst lielāku uzmanību. Kurš no eņģelīšiem ir īstais mūsu labvēlis? Vai negatīvā informācija tiešām ir tik kaitīga, kā to mums cenšas iestāstīt un vai ir gudri no tās norobežoties?

Liekas pavisam nesen mēs visi demokrātiski nobalsojām par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Kādu tik pozitīvo informāciju mūsu ausīs nelēja „labie eņģeļi”! Par Rietumu tirgiem, kas mūsu priekšā atvērsies, par Eiropas Savienības subsīdijām, kas stimulēs un modernizēs mūsu tautsaimniecību, remontēs mūsu ceļus, palīdzēs mums izglītoties, uzlabos veselības aprūpi un dabas aizsardzību, radīs drošību un pārticību. Jā, bija arī tā saucamie eiroskeptiķi, kas brīdināja par visu to negatīvo, kas mūs sagaida, iestājoties ES. Bet lielākā ļaužu daļa norobežojās no šis informācijas un vēlēšanās nobalsoja par iestāšanos Eiropas Savienībā. Par to nobalsoja cukurfabriku un citu, tagad jau likvidēto, rūpniecības objektu strādnieki. Par to nobalsoja tūkstošiem tagad jau bankrotējošo zemnieku un tūkstošiem citu zemnieku, kuru saimniecības šodien vēl tikai atrodas bankrota priekšā. Par to nobalsoja zvejnieki, kuru kuģi šodien ir sagriezti lūžņos un citu profesiju strādnieki, kas šodien ir bezdarbnieki. Lūk, ko dod norobežošanās no negatīvās un paļaušanās tikai uz pozitīvo informāciju!

Un nevar jau teikt, ka šī pozitīvā informācija būtu bijuši meli. Rietumu tirgus mūsu priekšā tiešām atvērās. Tikai iekļūšana tajā, kā to brīdināja eiroskeptiķi, izrādījās visai grūta. Toties Latvijas tirgu Rietumi ar savām precēm piegāza pilnu, izspiežot no tā vietējos ražotājus. Un tika mums dotas arī citas solītās iespējas. Pērciet šodien, maksājiet rīt! Ņemiet kredītus, iegādājieties mašīnas uz līzinga! Jūs jau sen to esiet pelnījuši! Un cilvēki, nerēķinoties ar savām iespējām, slēdza kredīta un līzinga līgumus, pirka mājas, dzīvokļus, mašīnas, modernu sadzīves tehniku. Cenu burbulis auga augumā, bet patērētāji šūpojās optimisma viļņos. Visi brīdinājumi, kas saturēja informāciju par iespējamām šādas rīcības negatīvajām sekām, tika ignorēti.

Līdzīgs pozitīvisma kults ir valdījis arī visās priekšvēlēšanu kampaņās. Ja presē tomēr parādās ziņas par kāda deputāta kandidāta tumšo pagātni, godaprāta trūkumu, apšaubāmiem darījumiem, pērkamību vai melīgumu, tad tas viss tūliņ nicīgi tiek nodēvēts par „netīrās veļas mazgāšanu”, „lētu populismu”, „raganu medībām”, „politisko pasūtījumu”, „skeletu meklēšanu skapī” ko nevienam kārtīgam, domājošam cilvēkam nevajadzētu nopietni vērā ņemt. Un par cik „kārtīgi un domājoši cilvēki” taču grib būt visi, tad arī vēlētāju lielākā daļa no šīs negatīvās informācijas norobežojās. Viņi ticīgi klausījās šo pašu „godavīru” pozitīvajos solījumos, gaišajās nākotnes vīzijās, daudzsološajos valsts ekonomikas atveseļošanas plānos, lasīja partiju programmas, manifestus, paziņojumus. Un pēc tam cītīgi devās pie vēlēšanu urnām.

Tā, ignorējot negatīvo informāciju, mēs esam nobruģējuši savu ceļu uz ……. Jā , uz kurieni tad mēs to ceļu esam nobruģējuši? Uz bedri, purvu, iznīcību, bojā eju, uz elli? Nu ko jūs! Kādēļ tik pesimistiski? Nevajag sevī ielaist visu to negatīvo! Kādēļ domāt un runāt tikai par to slikto! Ir jādomā konstruktīvi. Krīze, tas ir jaunu iespēju laiks! Krīze visu noregulēs, visu noliks savās vietās. Mūsu valstsvīri ir labi (dvēselē) un godīgi (priekš sevis) cilvēki. Viņi dara visu iespējamo, lai mūs glābtu. Nevajag valdību gāzt! Vajag ļaut tai strādāt! Lai tik aizņemas mūsu vārdā iespējami vairāk naudas, lai piebāž ar to pilnas visas Latvijā esošās iekšzemes un ārzemju bankas. Bet mums lai samazina darba algas un likvidē darba vietas. Gan jau mēs savilksim jostas un piecietīsim tās īslaicīgās neērtības, to grūto pārejas periodu. Galvenais ir tā gaišā nākotne brālīgo Eiropas valstu pulkā. Bet par bankrotiem, bezdarbu, noziedzību, korupciju, lielajiem nodokļiem, tukšo valsts kasi un milzīgo valsts ārējo parādu, valsts amatpersonu pērkamību un bezatbildību, mēs neko negribam zināt. Tā ir negatīvā informācija. Mēs no tās norobežojamies. Mēs koncentrējamies uz pozitīvo! Vēl jau mums ir televizori, kur rāda jaukus seriālus un stāsta par ko balsot kārtējās vēlēšanās. Vēl jau mums ir sava himna, karogs un valsts ģerbonis. Vēl jau mums ir.

Valstij nav naudas! Tā paziņo valdības vīri. Kam viņi to paziņo? Viņi to paziņo cilvēkiem, kuri visus šos gadus apzinīgi darījuši savu darbu, godīgi maksājuši nodokļus, pildījuši savu pilsoņa pienākumu pret valsti un uzticējušies savai ievēlētajai valdībai. Neviens cits, kā vien šie paši valstsvīri, būdami vēl deputātu kandidāti, pirms vēlēšanām ļaužu priekšā slavēja savu „izcilo prasmi”, „lielās spējas”, „augsto profesionalitāti”. Liekot roku uz sirds, viņi solīja rūpēties, attīstīt, pilnveidot, uzlabot, optimizēt, renovēt…. Tauta noticēja un viņus ievēlēja. Šodien viņi saka, ka valstij nav naudas. Kā tas var būt?! Kur tad paliek visi jūsu ilgtermiņa un īstermiņa valsts attīstības plāni, projekti un no tiem izrietošā finansu politika? Visas valsts iestādes ir pilnas ar papīru kalniem. Tur ir likumi, lēmumi, noteikumi, statistikas dati, situāciju analīzes, instrukcijas, atskaites, priekšlikumi, pārbaužu un pētījumu rezultāti, akti, projekti, vīzijas, aprēķini… Tas viss taču tika darīts tikai tādēļ, lai mērķtiecīgi un nekļūdīgi realizētu valsts varu. Lai valdība varētu kontrolēt un koriģēt vajadzīgajā virzienā visu nozaru darbību. Lai valsts spētu darboties kā vienots, saskanīgs mehānisms. Kāda tam visam vērtība, ja šodien valsts kasē vairs nav naudas? Iznāk, ka visi šie papīri ir par velti sastādīti, par velti sarakstīti, par velti sasmērēti?

.

Salīdzinot ar citām valstīm, mēs visu šo laiku esam maksājuši ne jau tos mazākos nodokļus, bet naudas valstij nav. Kāpēc? Kāpēc mums tagad ir jāaizņemas miljardi? Vai tādēļ, lai valstsvīri pēc dažiem gadiem atkal varētu paziņot, ka valsts kasē nav naudas?

Mēs neesam speciālisti, tādēļ varam arī paturēt pie sevis domas par to, cik dārgus tiltus, bibliotēkas vai hokeja halles Latvijā par valsts naudu var atļauties celt un kuras bankas krīzes gadījumā jāglābj. Par to mums nav jālauza galva. Priekš tā mums ir valdība. Mēs uzticam tai savu nodokļos maksāto naudu, mēs pildām tās norādījumus, respektējam tās lēmumus. Pat Eiropas Savienībā mēs iestājamies galvenokārt paklausot valdības vīru un pašas prezidentes aicinājumam. Mēs esam paklausīga tauta.

Mēs neceļam iebildumus, ja valdības vīri, nepieciešamības gadījumā, kā padomniekus sev pieaicina augsti kvalificētus nozaru speciālistus, zinātniekus, brauc paši pieredzes apmaiņā uz ārzemēm vai lūdz ārzemju speciālistus atbraukt uz Latviju. Valdībai labāk par mums ir jāzina, ko tā var un ko tai vajag darīt. Un to arī valdības vīri visu šo laiku ir darījuši. Neviens viņiem neko nav liedzis, neviens nekādus šķēršļus nav licis. Viņi par mūsu naudu ir braukuši, kur vien vēlas un algojuši sev padomniekus, kādus vien uzskatījuši par vajadzīgiem. Ja apzinīgi strādā, rezultāti nevarētu būt slikti. Bet te pēkšņi – valsts bankrota priekšā.

Nē, mums nevajag tās tukšās runas par treknajiem gadiem, ekonomikas pārkaršanu, cieto vai mīksto piezemēšanos! Treknos gadus mēs neesam redzējuši, ekonomika nav mērāma ar termometru, bet piezemējas tikai lidojoši objekti. Salīdzinājumus un metaforas atstāsim daiļliteratūrai. Kur palikusi mūsu nodokļu maksātāju nauda?

Jūs esiet tautas kalpi. Ne jau skaldīt matus no tribīnes, spēlēt koalīciju spēles un dalīt ietekmes sfēras tauta jūs sūtīja uz Saeimu! Jūs solījāt godprātīgi vadīt valsti. Neviens jums nespieda to darīt. Jūs paši pieteicāties. Un jums tika piešķirtas šādas tiesības. Tagad ir skaidri redzams – jūs neesiet izpildījuši savus solījumus. Jūs neesiet izpildījuši savus pienākumus. Jūs esiet piekrāpuši tos, kas jums ticēja. Pat to naudu, ko saņēmāt kā savu atalgojumu, jūs neesiet pelnījuši. Tā jums nepienākas! Jo no jūsu darbošanās, ja to tā var saukt, ir cēlies liels kaitējums mūsu valstij un tautai. Jums par to ir jāatbild! Un te nelīdzēs nekāda atrunāšanās ar nezināšanu, neparedzētiem apstākļiem, kļūdainu izvēli, nelabvēlīgu politisko un ekonomisko situāciju pasaulē vai vēl kādiem citiem faktoriem. Jums tika dotas pārāk lielas tiesības un iespējas, lai tās apzinīgi izmantojot nevarētu gūt panākumus. Arī aizrādījumus, kritiku, brīdinājumus un ierosinājumus savā darbības laikā, jūs pietiekoši daudz esiet saņēmuši no tautas. Pietiekoši, lai pievērstu tam uzmanību un rūpīgi vēl un vēlreiz pārskatītu savas rīcības pareizību. Bet jūs to neņēmāt vērā! Jūs bijāt pārāk augstprātīgi savā iedomātajā varenībā un gudrībā.

Nu valsts ir izputināta. Miljardiem latu liels ārējais parāds, sagrautā tautsaimniecība, neapdomīgi noslēgtie līgumi un vieglprātīgi uzņemtās saistības mūsu valsts normālo attīstību ir nobloķējušas uz ilgiem gadiem. Tādēļ nepietiekami ir demonstrēt norūpējušās fizionomijas televīzijas kameru priekšā un stāstīt tautai par gaidāmajām grūtībām. Ir jāapzinās sava vaina. Ir jāapzina konkrētie vainīgie. Un vainīgajiem ir jāsaņem pelnītais sods. Bet likumdošanā turpmāk jāiestrādā normas, kas ievērojami pastiprina valstsvīru personīgo atbildību par saviem lēmumiem. Kaut vai tādēļ, lai tauta varētu noticēt, ka šāda situācija turpmāk neatkārtosies. Tikai uzticība nākotnē var vienot valdību un tautu cīņai par šīs krīzes pārvarēšanu.

Ko teiksiet, kungi?

Ne reti nākas dzirdēt apgalvojumu, ka mūsu valstī valda noziedzība. Ko tādu dzirdot, liela daļa piekrītoši pamāj ar galvu un tūdaļ visu aizmirst, domājot par savām ikdienas rūpēm, problēmām un vajadzībām. Dzīve ir tik pārpilna negatīvas informācijas, ka mēs to sākam uztvert virspusēji, neiedziļinoties saturā. Valstsvīriem ir pazuduši kārtējie valsts naudas miljoni? Nu, to jau varēja sagaidīt! Pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvoti kārtējie policijas aizturētie, mafijai piederīgie narkotiku tirgoņi? Nu, tiesneši jau arī ir tikai cilvēki un viņiem šeit pat vien jādzīvo! Smieklīgi mazi sodi piespriesti kārtējiem pedofiliem, sutenieriem vai kukuļņemšanā pieķertiem valsts ierēdņiem? Nu, ar naudu jau var panākt visu! Un tā tālāk. Un tā joprojām.

Bet kas tad īsti notiek mūsu valstī un vai šo veidojumu par valsti vispār var nosaukt? Protams, runājot par valsts atribūtiem, viss it kā kārtībā. Mums ir sava himna, karogs, valdība, likumi, policija, armija, nauda… Cita aina paveras, ja mēs sākam vērtēt, kā šie atribūti darbojas, kā valsts pilda funkcijas, kuras pildīt ir katras valsts pienākums. Te nākas atzīt, ka valsts saviem pilsoņiem nespēj nodrošināt ne normālu tiesisko aizsardzību, ne normālu veselības un sociālo aprūpi, ne normālu izglītību mūsu bērniem. Pat savas robežas un likumdošanu valsts nu jau vairāk nekā desmit gadu ilgumā nav spējusi sakārtot.

.

Kurā gadījumā tad īsti valsti var uzskatīt par valsti? Vai tad, ja tā veic valstij atbilstošas funkcijas, vai tad, ja tai ir tikai valstij piederīgi atribūti? Manuprāt, cilvēks nav tik vien kā divas rokas, divas kājas, galva un rumpis. Cilvēks eksistē kā cilvēks tikai tad, ja visi šie atribūti darbojas. Pretējā gadījumā tas nav cilvēks, bet gan līķis.

Plašsaziņas līdzekļos bieži tiek izteikti pārmetumi un kritika par valsts nostāju un politiku kādā vienā atsevišķā jomā. Tas ir apmēram tāpat, kā kad mēs izteiktu pārmetumus līķim, ka tam nekustas roka vai kāja, nestrādā galva, vai ir aklas acis. Šāda vienpusēja kritika paver iespējas «līķim» sākt neauglīgu, bet no demagoģijas viedokļa ļoti efektīgu sevis attaisnošanu.

Atcerēsimies, kā valdība attaisno sevi, atbildot uz pārmetumiem par slikto veselības un sociālo aprūpi, izglītību, vai tiesisko aizsardzību. Nu, protams: valsts kasē trūkst naudas! Ja valsts kasē naudas pietiktu, veselības aprūpe un viss pārējais tiktu nodrošināts atbilstošā līmenī. Bet kādēļ valsts kasē trūkst naudas? Nu, protams, tādēļ, ka valstī ir panīkusi lauksaimniecība, rūpniecība un no tautsaimniecības uzņēmumiem iekasētās nodokļu naudas nepietiek, lai nodrošinātu visas iedzīvotāju vajadzības. Kādēļ valstī ir panīkusi tautsaimniecība? Nu, protams, tādēļ, ka trūkst kvalificētu kadru, iedzīvotāju lielākā daļa ir mazturīgi, ar vāju iniciatīvu un nepareizu domāšanu. Trūkst ārvalstu investīciju un labvēlīgu kredītu, kas stimulētu mūsu tautsaimniecības attīstību utt. Tātad iznāk, ka valsts spētu nodrošināt visas savu iedzīvotāju vajadzības, ja vien kāds nezināms augstāks spēks atdzīvinātu mūsu tautsaimniecību, piebērtu pilnu valsts kasi ar naudu un dotu valstsvīriem pietiekami daudz prāta un godīguma to visu atkal nepazaudēt vai nenozagt.

Kādēļ līķim nekustas roka vai kāja? Nu, protams, tādēļ, ka nefunkcionē roku un kāju nervu sistēma un asinsrite. Ja darbotos asinsrite un nervi, tās varētu kustēties. Savukārt roku un kāju nervi nedarbojas tādēļ, ka nestrādā sirds un centrālā nervu sistēma. Smadzenes ir mirušas un acis ir aklas. Lūk, ja kāds nezināms augstāks spēks šim līķim iedarbinātu sirdi, atjaunotu smadzeņu darbību un asinsriti – tad gan tas kļūtu par īstu dzīvu cilvēku, kas spētu ne vien strādāt ar rokām, staigāt ar kājām, bet pat dejot un līksmoties. Bet neviens taču nevar vainot līķi, ka tam nekustas locekļi! Tāpat arī valdību nevar vainot, ka ir panīkusi tautsaimniecība un valsts kasē nav naudas…

Palasiet presi un Jūs uzzināsiet, ka pašvaldības nepilda savus pienākumus pret iedzīvotājiem. Ir atklātībā celti neskaitāmi gadījumi, kad pašvaldības nepietiekami nodrošina savus iedzīvotājus ar sociālajiem pabalstiem, dzīvokļiem, komunālajiem pakalpojumiem, veselības aprūpi. Tikai tādēļ, ka pašvaldības nedod vajadzīgo finansējumu, slēgtas daudzas skolas, bērnudārzi, veselības aprūpes iestādes… Lūk, cik nelabas ir pašvaldības! Un valsti šeit nekādā gadījumā vainot nedrīkst.

Jūs atkal nepiekrītat šiem demagoģiski augstvērtīgajiem apgalvojumiem? Jūs sakāt, ka valsts slēpjas aiz pašvaldību mugurām, ka valsts ar likumu uzliek pašvaldībām dažādus pienākumus, nedodot tiem līdzi finansējumu, ka valsts lielu daļu savu funkciju uzkrauj pašvaldībām, tādējādi izvairoties no atbildības, ka pašvaldības nevis neprot vai negrib rūpēties par saviem iedzīvotājiem, bet gan nespēj līdzekļu trūkuma dēļ utt.?

Bieži var dzirdēt, ka mūsu valdības politika ir vērsta uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Tad nu padomāsim dziļāk – ko īsti šis apgalvojums nozīmē? Bet nozīmē tas tikai to, ka t.s. «valdība» nekad nav izvirzījusi mērķi šeit izveidot politiski un ekonomiski neatkarīgu valsti. Viņi vienkārši sagatavo šī teritoriālā apgabala pāreju no vienas savienības otrā. Un, protams, cenšas izmantot savu stāvokli, lai no šī pārejas perioda gūtu iespējami lielāku personīgo labumu. No šāda viedokļa raugoties, loģikas trūkumu viņiem nevar pārmest. Tad jau tiešām līdzekļu tērēšana izglītībai, lauksaimniecībai, rūpniecībai vai medicīnai ir pilnīgi nevajadzīga. Bet strīdi par pilsonības vai valodas likumiem – galīga muļķība. Tik pacieties – Eiropā labāki būs!

Visiem labrīt! Te jums mazliet savādākas (citādas ) domas par notiekošo. Ko esmu jums sarūpējis, kamēr Jūs saldi čučējāt. kautko tādu Jums nepasniegs laikraksts Diena ,Neatkarīgā .pat ne Jānis Domburs

bezmiegs    politinformācija    man žēl tik garus tekstus nespēju sagremot    

   VIENA AKTIERA TEĀTRIS... UN, NE PA JOKAM   

vai kāds šito visu izlasīja? vai vien pēdējos divus komentus?

Dumpiigais, korekti jau būtu bijis arī to citātu autorus/autoru pieminēt, vai ne?