Nu tas tak bij sen. Ko ņemies.         

Visus šos gadus vientieši brīnās – kā tas var būt, ka vecos Ulmaņlaikos zemnieks par 1 kg graudu saņēma tikpat, cik veikalā maksāja 1 kg maizes, jo visas ražošanas izmaksas sedza ar tā saucamo piecepumu, bet pie mums zemniekam vienubrīd atmeta tikai 3-5 santīmus par kilogramu graudu, toties maizītes cena sakāpa virs 20 santīmiem kilogramā. Vai tagad ceļā no grauda līdz kukulim nebūtu piecepuma? Ir, ir, citādāk maizi nemaz nevar izcept, vienīgi to un vēl krietni pa virsu paņem tāds cilvēcisks faktors, ko varētu saukt par „likumīgo pievākumu.” Zemnieka graudi lēti, maize – dārga, gaļas kombināti mēnešiem un pat gadiem nemaksāja zemniekiem par piegādātiem lopiem, tas pats notika ar pienu, citiem vārdiem, lauksaimniecības produkcijas pārstrādātāji kļuva par tādiem kā Klondaikas zelta lauku pirmatklājējiem.

Patiesībai vistuvākā atbilde rodama tālaika Valsts statistikas pārvaldes biļetenā Nr.12. Ieskatīsimies tajā. Sāksim ar latviešu rupjmaizi, tā gadu simtus mūs barojusi, tādu neprot izcept nekur citur pasaulē. 1 kg rupjie rudzu milti Rīgā maksā 35 santīmi (Valmierā 27), 1 kg rudzu rupjmaize Rīgā 30 santīmi (Valmierā 32). Rīgā maize lētāka nekā milti! Kā tas iespējams? Maiznieku peļņa – tikai piecepumā! Vēl graujošāk pārsteidz rudzu graudu cena – 26 santīmi kilogramā. Tātad graudu, miltu, maizes viena kilograma cena grozās ap 30 santīmiem!

Un tagad? 2005. gadā zemnieks, rudzu audzētājs, varēja būt laimīgs, ja saņēma 7 – 8 santīmi par kilogramu. Bet rupjmaizes viena kilograma cena pietuvojusies jau vienam latam, īsta lauku rupjmaize jau pāri latam, lai gan, loģiski spriežot, tai vajadzētu būt ap 10 santīmiem kg, diemžēl tā veikalā ir desmit (!) reizes dārgāka par graudiem! Starpnieku, arī „superlēto” lielveikalu peļņa – neticama! Tie kā laupit aplaupa gan graudu ražotāju, gan maizes ēdāju. Globalizācija ir kā nepieēdināms, pēc naudas izsalcis nezvērs.

kā tur zatlers teica? "man vajag 10 godmaņus"?
nu varbūt tādi 1000 dumpīgi sakomplemitesies un es kautrīgi sagaidīšu, kad sliktie aiz rubika ieslīdēs kamerās...
kaut rubikam, ja pa godīgo, tur nerbija ko darīt...

Vēsturei esot raksturīgas spirālveidīgas paralēles. Ja K. Ulmanis par Latvijas zemi būtu tautai licis maksāt, tad savukārt Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga neiebilda pret Latvijas zemes izpārdošanas akciju, kā to pieprot lielveikalos ar plaša patēriņa precēm, tieši otrādi, prezidente pat mudināja tirgot. K. Ulmanis savas politpārvaldes „maisus” atdeva lielās kaimiņzemes izrīcībai, Vaira Vīķe-Fraiberga „čekas maisus” no atvēršanas sargāja ar uzsvērtu centību, ar savu kā prezidentei doto varu aizliedza tos atvērt. Plašsaziņas līdzekļos vieglāk pie vārda tika prezidentes nostājas atbalstītāji, ne tie, kas bija par pagātnes neslēpšanu, morālu attīrīšanos. Laikraksti nenopublicāja vairākus manus rakstiņus, arī pēdējo, kurā skaidroju, kāpēc prezidente tā rīkojās. Ievietoju tagad grāmatā, cerībā, ka grāmatu spēšu izdot:

„Ko prezidente glābj?”

Jau otro reizi Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga neparaksta Saeimas pieņemto likumu „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības faktu ar VDK konstatēšanu.” Gribot negribot rodas jautājums – kāpēc neparaksta? Izskanēja vairāk vai mazāk pārliecinoši skaidrojumi. Viens no tiem – neviena cita Austrumeiropas valsts neesot darījusi tā, kā to grib izdarīt Latvijā. Bet nevienā postkomunisma zemē sabiedriskās iekārtas pārmaiņu spicgalā neatradīsim procentuāli tik nospiedošu daudzumu VDK slepeno sadarbnieku, it īpaši no radošās inteliģences aprindām – rakstniekiem, māksliniekiem, žurnālistiem u.c., kā tas izveidojās pie mums. V. V. F. bija tikai Kanādas pilsone un psiholoģijas profesore, kad ap viņu padomju drošības dienesti jau auda savus izpētes tīklus. Uzskatāms apliecinājums tam ir publicētās fotogrāfijas, kurās toreizējā kanādiete iemūžināta smaidīgu un mīlīgu uz Rietumiem palaistu PSRS pilsoņu ielenkumā. Protams, profesore tolaik nezināja, kas stāv aiz viņai blakus stāvošiem, bet šodien prezidente zin un – glābj viņus! Dažs labs pat apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni, lai gan īstenoja destruktīvas, izsakoties latviski, graujošas aktivitātes, un to apliecina mūsu ilglaicīgā atpalicība no abām kaimiņvalstīm – Lietuvas un Igaunijas. Neparakstot likumu, kura mundiera godu prezidente glābj?”

Prezidente neparakstīja Saeimas pieņemtos grozījumus valsts drošības likumos, tā vismaz uz laiku apturot „lienošo” valsts apvērsumu. Diemžēl ne jau prezidentes padomnieki ierosināja neparakstīt, šoreiz norādījums nāca no „tālienes”, jo tur saprata Latvijas virzību atpakaļ lāča ķetnās. Tas lieku reizi apliecināja, ka ne jau mūsu centība, izpildot „mājas darbus”, pavēra mums durvis uz NATO plašo zāli un Eiropas Savienības istabu. Latvija būtu tur ietikusi, ja mūsu valdību vadītu vispēdējie „jampampiņi” un pat visa Saeima no tādiem vien sastāvētu, jo bija spēki, kas centās piekļūt iespējami tuvāk bijušās PSRS robežām, iespējami nopietnāk izmainīt globālo situāciju savā labā. Tātad tā nebija mūsu gudrība un „laime” tikt uzņemtiem, tā bija viņu gudrība un „laime”” mūs uzņemt. Un korupcija nesākās Bauskā, Valmierā, Preiļos vai Kuldīgā, bet gan no aizrobežas naskajiem, pieredzes un naudas bagātajiem, globalizētās pasaules viendienīšu tirgonīšiem – pārdot, pārdot, pārdot šodien iespējami vairāk un dārgāk, bet par rītdienu lai raizējas tikai muļķi un daži intelektuāļi…

Bija Nirnbergas starptautiskā kara tribunāla tiesas process, kas tiesāja brūno fašismu. Daudzi gaida un grib otru Nirnbergu, kas tiesātu sarkano fašismu. Velti gaidīt un cerēt, Nirnberga Divi nenotiks, jo – pirmkārt, pārāk kosmopolitiskas ir vainīgo tautības, otrkārt, juridiski neatrisināms ir jautājums par upuriem un bendēm, jo arī bendes kļuva par upuriem, un treškārt – un tas ir galvenais arguments – kā tiesāt un vērsties pret cerību radīt taisnīgāku pasauli!? Nosodīt var visu, bet ne ticību Dievam, lai gan tieši nešaubīga ticība dzemdināja inkvizīciju.

Latviešu un igauņu aizstāvis Garlībs Merķelis 18. gadsimtā rakstījis, ka tikai savos labos darbos cilvēks „nebaidās no pagātnes, kā mēdz baidīties no kreditoriem.” Mūsu pagātnes ļaunuma kredīts bija liels. Sabiedrība, kas vairās no patiesības, ir kā neārstējams slimnieks. Mēs vairijāmies un vairāmies. Joprojām slimojam.

ASV nav pārdzīvojusi proletariāta diktatūras valdīšanu un komunisma zvēriskumu, tomēr tieši ASV galvaspilsētas Vašingtonas centrā 2007. gada 12. jūnijā atklāja pieminekli komunisma upuriem. Pamatnes akmenī iekalts:

„Vairāk nekā simts miljoniem komunisma upuru un tiem, kas mīl brīvību”.

Arī pie mums ir piemiņas zīmes, norādes, pat muzejs, gliemeža gaitā taps izveidots piemineklis. Tomēr tiem, kas pārdzīvojuši sarkano mēri un izpratuši tā lipīgumu un postkari, vispirmais pienākums ir atstāt iespējami vairāk rakstiskas liecības nākamajām paaudzēm.

Vai tās pasargās no jauniem maldiem?

Cilvēks pats ir malduguns Visumā.

nu bet, dumpi, TU esi tas, kurš to var "pavilkt" nu ej un dolbī! ja es 89.tā gadā būtu gaidijis, tad smuki mēs tālāk dzīvotu vecos laikos.
katrai paaudzei savi pienākumi.
es vairs neiešu. kaut ļoti gribas godīgumu...

Vecos laikos zinājām, kas ir pašvaldība un kas – patvaldība. Šodien iedrošinos apgalvot, ka Latvijā abi jēdzieni apvienojušies, un mēs piedalīsimies vai nepiedalīsimies patvaldniecisku pašvaldību jeb pašvaldību patvaldnieku vēlēšanās

Nepārtraukti pazūd miljonos rēķināmas materiālās vērtības, jaunradušās juridiskās personas piesavinās daudzstāvu dzīvojamos namus, no kolhoziem pārtapušās paju sabiedrības slepus izmanto labāko aramzemi, mistiskie ārpusbudžeta miljoni tiek izniekoti pa labi un pa kreisi, toties pie pašvaldību piebrauktuvēm stāv lepni limuzīni, noris nepārtraukti braucieni uz ārzemēm un banketi, pat Rundāles pilī. Un laimīgi ir tā pagasta iedzīvotāji, ja pagastvecis pensijas vecumā un tik pieticīgs, ka viņa vienīgā vēlēšanās pasēdēt iespējami mierīgāk krēslā ar algu, kura tomēr lielāka par pensiju.

.

No pašvaldību puses noris nepārtraukta rīvēšanās ar valdību, diemžēl nav dzirdēts, kauču viena pašvaldība – jā, jā, kauču viena, kurā tikai godīgie – būtu sākusi uztraukties par kliedzošām nelikumīgām izdarībām un morālu pagrimumu pašvaldību darbībā, t.i., ierosinātu procesu, ko sauc par pašattīrīšanos.

Mums tagad ir pat eiropeiskam teātrim atvērtas Satversmes tiesas durvis, vienīgi nav durvju, pa kurām varētu ieiet „reņģēdājs” ar sūdzību par pašvaldību. Doties uz pārslogoto parasto tiesu? Kā to izdarīt tam, kam nav pat pārdesmit santīmi maizei, kur nu vēl lati advokātam, ceļanaudai, tiesas izdevumiem?

Jā, būs tūkstošiem konfliktu, kurus izlemt spēj un drīkst tikai tiesa, taču pārāk bieži ir tik rupji likumu pārkāpumi, ka pat aklais saredz un kurlais sadzird.

Lūk, pašvaldību Goda tiesa būtu veidojums, kurā varētu vismaz ar vēstuli griezties pašvaldību patvaldnieku piesmietie. Goda tiesa darbotos bez valsts finansējuma, līdzekļus paši iekasētu no tiem, kas ar savu rīcību apkaunojuši pašvaldību.

Daudzas pašvaldības izdod plašākus un pieticīgākus izdevumus, tomēr tajos rodama tikai „pasūtītā mūzika”. Šodien nav, bet lieti noderētu tāds kā trīsdesmitajos gados iznākušais mēnešraksts Pašvaldības Balss, kas vēl 1939. gadā pabiedēšanai turpinājumos publicēja „Pilsētu pašvaldību darbinieku disciplinārā atbildība”, kurā no šodienas viedokļa vai gluži neticams šķiet brīdinājums, ka cietums un pārmācības nams draud tad, ja „nodarījums izdarīts aiz mantkārīgām tieksmēm, neatkarīgi no tā, vai cēlies svarīgs kaitējums” un pat tad, ja tikai „draudējis tāds kaitējums”. Atreferējot konkrēta strīda gadījumu, mēnešraksts atgādina, ka „visi agrākie Krievijas likumi, kuri pastāvēja Latvijas robežās līdz 1917.g. 24. oktobrim, pagaidām uzskatami par spēkā esošiem, cik tālu tie nav atcelti ar jauniem likumiem vai nerunā pretim Latvijas valsts iekārtai”. Kā redzams, toreiz atstāja spēkā visus likumus žuļiku izķeršanai, toties vispirms gādāja par savu valsti, ko apliecina pat tādi 1939. gada 9. numura hronikā nodrukāti faktiņi, ka Rīgā darbojas radiotelefons (jau!) un Rīgas pilsētas valde „atļāvusi pasūtīt VEF fabrikai radiotelefona centrāli un 3 autoiekāras pilsētas ugunsdzēsēju 3 mašīnām” un atļāvusi izsniegt „daudzbērnu ģimeņu piederīgiem – skolēniem satiksmes brīvkartes”, gan tikai tiem, kuru „vecāku kopīgais ienākums mēnesī nepārsniedz trīs simti latus”.

Ja nevienā partijā vai vēlētāju apvienību programmā neizlasīsim ierosinājumus par nepieciešamību nodrošināt pašvaldību pašattīrīšanās procesu, tad mēs atkal ievēlēsim tos pašus pašvaldību patvaldniekus vai jaunuzradušos, kuri var būt vēl alkatīgāki patvaldnieki.

sāc ar to, ka visi ofšori tiek nacionalizēti. nav gudri skatoties atpakaļ, iet uz priekšu...

Sens teiciens apgalvo, ka divreiz mainīt dzīvesvietu ir tas pats, kas vienreiz nodegt. Diemžēl Latvijā nodeguši tie, kas nav ne pussoli izspēruši ārpus savas Dievzemītes, toties laimes meklētājiem ienācējiem priekšrocības visur, valdība ņem ārzemēs kredītus, lai samaksātu Krievijai par gāzi un apsildītu Rīgas labiekārtotos dzīvokļus, kuros apmēram 75 procenti iemītnieku ir nepilsoņi, toties latviskākos laukus XX gadsimta beigās noved līdz primitīvai naturālai saimniecībai.

Raksta apmēri neļauj uzskaitīt visas pilsoņu nepriekšrocības un nepilsoņu priekšrocības. Tāpēc par sirdsēstiem augstiem komisāriem (šoreiz gan ne no Maskavas) mums vajadzētu izveidot pilsoņu pamattiesību aizstāvības centru, kurā klusējošie beidzot varētu iesniegt bez spaidīšanās rindā ar atvaļinātiem činavniekiem un šurpatvestām „babuškām” savus diskriminācijas faktus, tā teikt, veidot pāridarījumu reģistru. Arī es iesūtītu ne vienu vien kliedzošu faktu, vispirms jautājumu: kāpēc mani, visu mūžu nodzīvojušu Rīgā, ar ekonomisko spaidu palīdzību pārvērta par bezpajumtnieku? Un ne jau mani vienīgo. Cik vecu rīdzinieku jau pametuši Rīgu? Cik veco rīdzinieku pavada mūža pēdējās dienas pusbadā un izmisumā, ka tūliņ, tūliņ izmetīs uz ielas?

Pagaidām mēs kliedzam klusējot. Katru dienu pie vārda tiek K. Streipa kungs. Kāpēc vismaz reizi mēnesī šajos masu saziņas līdzekļos neiedala pusstundu raidlaika arī latviešu rakstniekiem – Zigmundam Skujiņam, Miervaldim Birzem, Mārai Svīrei, vēl citiem? Skaitliski mazas nācijas nopietnam rakstniekam vispirms sāp savas zemes liktenis. Kas sargās latviešu valodu, ja ne latviešu rakstnieki? Mēs tumsības gados meklējām saglabāšanās taku, un arī tagad meklējam un meklēsim atbildi jautājumam: kam mums Brīvības iela, ja tā neved uz tautas un valodas izdzīvošanu?

TOBIŠ BRĪVĪBU

Diemžēl šodienas pasaulē šim idiotismam dots glaunais nosaukums – globalizācija! Brīvais preču tirgus! Joņo pa šosejām, piesmirdinot gaisu, smagsvaru kravas automobiļi uz desmit un vēl vairāk riepām, vedot no kontinenta vienas malas uz otru… vai tikai banānus no dienvidiem uz ziemeļiem un gaļas konservus no ziemeļiem uz dienvidiem? Nebūt ne! Preču pārvadājumi brīvā tirgus apstākļos ieguvuši tādus apjomus, ka notiek gluži vai neaptverama mūsu planētas resursu izšķērdēšana. Nesākšu uzskaitīt, jo vadā visu, sākot ar ūdeni un beidzot ar veļas virvīti. Globalizācija aizvien centīgāk nojauc valsts robežas, tā teikt, nost visu, kas traucē pārvietošanos, nost vietējās intereses, nost tautību, nost valstiskumu un vispirms valstīs ar mazāku iedzīvotāju skaitu valdības jāpārvērš par birokrātisku ierēdniecību, kuru var raksturot ar teicienu: ierēdnis ir tāds idiots, kas tomēr uzraksta instrukciju tik saprotami, ka to saprot vienīgi otrs ierēdnis idiots.

Vai globalizācijas aspektā aktīvāk neapmainīties ar domām par pārapdzīvotību un izmirstību, par dažu reliģiju dogmatismu, nostājoties pret kontracepciju tur, kur tā palīdzētu nedzimt bada nāvei nolemtam bērniņam! Vai tiešām tā ir Dieva griba – radīt vairāk ciešanu vai tikai reliģisko vadoņu tumsonība?

Un cik gramu vai tonnu zelta jāsaņem par diktatoriskos režīmos pārciestiem pazemojumiem, fiziskām un garīgām ciešanām? Šādi jautājumi gribot negribot rodas, lasot un dzirdot plašsaziņas līdzekļos, ka Latvijas valdības izveidojusi komisiju, kura apkopos un aprēķinās okupācijas režīmu nodarītos zaudējumus, un komisijas darbs ieilgs vismaz četrus gadus, un jau šogad komisijas vadītājs Edmunds Stankevičs var iztērēt 134 000 latu, tātad piecos gados, ja vien inflācijas dēļ summa nepieaugs, aptuveni trīs ceturtdaļas miljona. Runājot tieši un atklāti, uz tautas ciešanu rēķina atkal viens otrs trekni iedzīvosies. Jo nevar taču aprēķināt neaprēķināmo, kaut vai tikai materiālos zaudējumus. Mazs piemērs, kuram šo rindu autors bija aculiecinieks: 1944. gada jūlija pēdējās dienās sarkanarmijas motorizētā vienība negaidīti no Lietuvas puses sasniedza Jelgavu, šķita, pilsēta paglābsies nenopostīta. Kā par nelaimi, uzbrucēji pie dzelzceļa stacijas uzdūrās noliktavai, kurā glabājās apmēram divi miljoni pudeļu ar degvīnu. Tas „atsita” uzbrucējus, vācu armijas vienības atgriezās pilsētā un plānveidīgi, pa ielām netraucēti pārvietojoties, aizdedzināja citu aiz citas koka mājiņas, 90 procenti pilsētas nodega. Degvīnu pārdzērušies sarkanarmieši uzdzīvoja, izņemot tos, kas dzīres turpināja ar vācu armijas sausā denaturētā spirta tabletēm un par kuriem piederīgie droši vien saņēma sēru standartziņu – kritis varoņa nāvē.

Cik par Jelgavu jāmaksā Padomju Savienībai un cik hitleriskajai Lielvācijai? Man arī tur, Zirgu ielā 9 un namiņā pie cukurfabrikas, aizgāja bojā iedzīve, grāmatas un pat manuskripti. Un vai Lielbritānija ir atdevusi vismaz tos divus miljonus latu, kurus neilgi pirms PSRS iebrukuma Latvijā 1940.gadā Latvijas valdība pārskaitīja no Valsts aizsardzības fonda ieroču iegādei?

Neesmu pret zaudējumu pieprasījumu. Protams, visvairāk pienākas no PSRS tiesību pārmantotājas Krievijas. Tikai nebūsim sīkumaini, šajā rēķinā galvenā nav summa, galvenais ir parādīt, ka lielvalstīm jāsedz mazām valstīm nodarītie zaudējumi. Netērēsim lieki naudu, izdarīsim nodomāto ātri, Igaunija un Lietuva ir jau aprēķinājusi nodarīto, mums atliek tikai paņemt šos skaitļus un sadalīt atbilstoši Latvijas iedzīvotāju skaitam. Neesmu runājis ar publicistu un vēsturnieku Visvaldi Lāci, bet esmu pārliecināts, ka viņš, iesaistot pāris palīgu, aprēķinās nodarītos zaudējumus dažu mēnešu laikā un būs iepriecināts, ja par to samaksās tikai 10 000 latu, nevis kā tagad tērēs simtiem tūkstošu šajā dārgajā teatralizētajā politiskajā uzvedumā.

„Prāts ir uzvarējis, un iesākas taisnības gadsimts”, – ar šo teikumu Garlībs Merķelis sāk grāmatu par latviešiem 18. gadsimta beigās. Pagājis 19. gadsimts, pagāja 20. gadsimts ar visnežēlīgākajiem kariem, ļaužu masveida slaktiņiem, upuru skaits iesniedzas krietni pāri 100 miljoniem cilvēku.

Vai vismaz 21. gadsimtā prāts sāk uzvarēt? Uzvar virtuālā pasaule tālrādes un datora ekrānos. Globalizācija – tāpat kā komunisms – pārvērsta par uzmācīgu ideju, kas apēd personību.

Ar pirmatnējo klejonību sākās cilvēces gaitas un ar moderno klīstonību beigsies.

Redzēt pasauli – un mirt!

Zivis pūst no galvas, cilvēki – no dvēseles. Tas, kā rīkojamies attiecībās cits ar citu – ar līdzcilvēkiem, gan saimnieciskās, gan kultūras, gan sabiedriski politiskās dzīves sfērās, ir tikai atspulgi tam, kas notiek mūsu iekšējā pasaulē.

Pirms no mūsu rokām aizslīd materiālās vērtības, no mūsu prātiem aizslīd garīgās vērtības. Un aizņemamies mēs ne tikai svešu naudu, bet arī svešus ideālus. Abi rada maldīgu priekšstatu, ka pieder mums.

Būtiskākā atšķirība ir tajā, ka aizņemtā nauda mūs padara par saimnieciski nebrīviem līdz parāda atdošanas brīdim, savukārt aizgūtie ideāli var verdzināt tautu no paaudzes paaudzē.

Ja kāds paveicis labu darbu, uzrodas daudzi, kas vēlas sev piespraust veikuma atzinības medaļu. Ja kāda tauta ir patiesi kulturāla un attīstīta, atrodas daudzi, kas gatavi apgalvot, ka atnesuši tai eiropeisko kultūru, saimniecisko attīstību. Mūsu tautai „kultūras un attīstības” nesēju nekad nav trūcis. Tas patiesībā ir kompliments.

Taču galvenā problēma ir mūsu attieksmē. Gadu desmitos un simtos svešinieku nestie dzīves ideāli ir mazpamazām iegūluši tautas dvēseles apcirkņos. Dažbrīd tik stipri, ka esam sākuši šīs svešās lietas saukt par savām.

Tikai caur savu pasaulskatu varam pateikt, kas mums derīgs, kas – kaitīgs. Svešu ideālu vadīti varam būt tikai svešu kungu kalpi.

Kas gan notika pirms sešiem gadiem – 2001. gadā?

Tieši tad centrālajos televīzijas kanālos sākās raidījumi par pedofiliem un maniakiem. Cietsirdīgas ņirgāšanās kadrus, ar baudu iztirzājot tos visos sīkumos, pavadīja vārdiski nosodījumi…

Vai tas bija nosodījums, vai maniaku stimulācija? Pat tad, ja autori rīkojās vislabāko nodomu vadīti, viņi bruģēja ceļu uz elli.

Ir taču pilnīgi skaidrs, ka tādu sižetu rādīšana veicina vardarbības pieaugumu, palielina pieprasījumu pēc bērnu pornogrāfijas. Dara pakaļ nevis sprediķotajam, bet gan darbiem. Atdarina nevis spriedelējumus par redzēto, bet gan to, ko redz. Pirmajā gadījumā uz zemes jau būtu paradīze (ja ievērotu pašus „vienkāršākos” baušļus).

Televizors māca: „Lūk, bērni, skatieties: meitene stājas seksuālās attiecībās ar suni. Tas ir ļoti slikti! Tas ir amorāli!”

TV studijā noteikti („objektivitātes” dēļ), ir arī dedzīgs perversuma aizstāvis, kurš saka: „Tas nekas – viņa (meitene) tikai bagātina savu personīgo pieredzi. Visu vajag zināt un izmēģināt!”

Kāda būs mācība no šī raidījuma? Ko dos „pats demonstrējuma fakts”? Tos, kuri to dara, neapturēs vārdi „tas ir slikti”. Tie, kuri nezināja, ka tas vispār iespējams, redzēja, ka ir gan iespējams. Šādam TV „sprediķim” ir pilnīgi prognozējamas un neizbēgamas sekas – pieaugs kopošanās ar dzīvniekiem.

Pirms dažiem gadiem televīzijā sāka skanēt „mat”. Kas par to, ka tie ir negatīvie varoņi. Svarīgi, ka viņi ir varoņi un viņus rāda. Un lūk, bērni sākuši lietot „mat” – tāda varonība neprasa ne prāta, ne talanta, ne piepūles.

Tautas vadonis! Dzīves priekšnieks! Dievs! Kāds iedomāsies, ka tas ir prezidents. Nē – tas ir televizors!

Viņš ir varenāks par visiem. Bez tā daudzi cilvēki (bezkaunīgie abu dzimumu televīzijas komentētāji, bezkaunīgie nelieši ar deputātu nozīmītēm) pat neeksistētu mūsu apziņā.

Pat par prezidentu cilvēki atceras tad, kad „kaste” viņu parāda. Bet par „kasti” cilvēki atceras paši. Ieslēdz, pielīp pie tās un nepārtraukti, stundām ilgi skatās. Gadās, ka viens ar otru pastrīdas, bet ar „kasti” – nekad.

Pat Dievam (ar lielo burtu) lielākā daļa ticīgo atvēl sekundes, maksimums – minūtes. Bet dievam (ar mazo burtu – „kastei”) – stundas.

Pielipuši pie ekrāna. Valoda ir precīza: kā mušas pie mušpapīra – lipīgās nāves. Tas tik kārdinoši smaržo, tik pavedinoši un ērti karājas virs pusdienu galda…

Tauta iekritusi lamatās – „kastē”.

Tomēr ir viedoklis, ka televizors tikai informē un izklaidē, bet reāli neietekmē cilvēku uzvedību. Televizors?! No visiem skatu punktiem tā ir ideāla ierīce.

No sieviešu: Nedzer, nesmēķē, neiet sānsoļus, vienmēr gatavs savu pienākumu izpildīšanai, pilns ar stāstiem par mīlestību.

No vīriešu: Nezāģē nervus, nejautā: „Kur tu biji?”, neprasa naudu, pilns ar boksu un futbolu.

No bērnu: Pat mīļotā māte nevar viņam līdzināties. Viņš vienmēr ir mājās, nekad nelamājas, nesoda. Nenogurst. Nepavēl: „Nomazgā rokas (traukus, grīdas), aizej pēc maizes, parādi dienasgrāmatu, gatavo mājas darbus! Gluži otrādi! Viņš saka: „Nedari neko! Tikai apsēdies manā priekšā un nospied podziņu.”

Daži cilvēki (sevišķi televīzijas darbinieki) apgalvo, ka televīzija neizraisa kaitīgu ietekmi. Viņi saka: „Pierādiet!”, bet tos, kuri cenšas pierādīt – nosauc par vājprātīgiem.

Mēģināsim pierakstīties vājprātīgajos.

Televīzijas varenības pierādījums ir tie miljardi dolāru, ko tā saņem par reklāmu. Reklāmdevēji – gigantiskas korporācijas ir ļoti alkatīgas – viņas nelietderīgi neiztērēs ne centu.

Kosmētikas, košļājamās gumijas, aizdomīgu ārstniecības līdzekļu un alus-alus-alus karaļi maksā desmitiem tūkstošu dolāru par minūti TV raidlaika. Un vēl maksā miljonus deputātiem, lai tie bremzētu antireklāmas likumu pieņemšanu. Atmaksājas. Nozīmē, ka televīzija ietekmē. Un mēs redzam: alu dzer tā kā nekad.

.

Priekšvēlēšanu kampaņas laikā izraisās nežēlīga cīņa par taisnīgu raidlaika sadalīšanu. Partijas un to kandidāti ar precizitāti līdz sekundei saskaita, kas un cik ilgi bijis ēterā. Iesniedz protestus, aiziet līdz Augstākajai Tiesai un Strasbūrai. Tas nozīmē, ka ne tikai tirgotāji, bet arī politiķi, atzīst televīzijas milzīgo ietekmi uz cilvēkiem.

Varbūt ietekme ir, bet tā nav kaitīga?

Pirms 22 gadiem (1986. gadā) Francijā tika pieņemts likums, balstoties uz kuru Francijas Augstākā audiovizuālā padome kontrolē „to programmu saturu, kuras var kaitēt bērniem”. Par to, ka televīzijas programmas var nodarīt kaitējumu, tur neviens nešaubās. Francijas televīzijai „aizliegts demonstrēt erotiskus vai vardarbību saturošus skatus un to reklāmu līdz pulksten 22:30.”

Uzsveru, ka arī „reklāmu”, jo mūsu TV kanāli reizēm cenšas attaisnoties, ka „šausmu filmas rādām tuvāk pusnaktij”. Bet no pašiem baismīgākajiem skatiem samontētie reklāmas klipi, tiek rādīti ik dienas no rīta līdz vakaram. Laikā, kad pie televizoriem ir bērni. Dažreiz pietiek ar vienu sekundi, lai no tā gūtu psihisku traumu.

Ķīnā (kura tagad skaitās gudras valsts iekārtas paraugs) tikko (2008. gada 14. februārī) iznācis rīkojums, kas aizliedz demonstrēt „audio un video produkciju, kura satur šausmu skatus un vardarbību”. Tajā teikts, ka „Ķīnu pārplūdinājušas šausmu filmas un visdažādāko vardarbību pārpilni raidījumi, kas ļoti negatīvi ietekmē sabiedrības attīstību un atstāj sliktu iespaidu uz bērnu un pusaudžu psiholoģisko veselības stāvokli.”

Vēlu atjēgušies? Nē – vienkārši Ķīnā brīva vardarbības demonstrēšana sākās daudz vēlāk nekā Eiropā un pie mums.

Amerikā, 1999. gadā, kara psihologs Deivs Grosmens paziņoja: „Vardarbības rādīšana televīzijā un vēl jo bīstamākās – ar vardarbību piesātinātās videospēles, bērnos un pusaudžos aktivizē tos psihiskos mehānismus, ar kuru palīdzību profesionālus karavīrus māca nogalināt. Gandrīz 25 gadus es dienēju kājniekos kā virsnieks un psihologs. Mans uzdevums bija padarīt cilvēkus spējīgus nogalināt. To mēs ar panākumiem izdarījām. Spēja nogalināt nerodas pati no sevis – tajā nav nekā dabiska. Tā ir jāiemāca. Kara dienestā mēs trenējam cilvēkus un izstrādājam viņos nosacījuma refleksu, lai viņi spētu nogalināt. Tieši to pašu ar mūsu bērniem dara televīzija. Bet mēs absolūti bezrūpīgi un akli to pieļaujam. Jau no paša vārīgākā vecuma, ieaudzinām viņos cietsirdību un bezjūtību.”

Izskaitļots: ASV pusaudzis līdz 18 gadu vecumam redz 11 tūkstošus slepkavību, bet Krievijā – minimums 22 tūkstošus slepkavību. Tas ir vienīgais ar ko mēs esam apsteiguši Ameriku (pēc visiem solījumiem apsteigt viņu piena un gaļas ražošanā).

Mainās raidījumu programmu saturs – mainās skatītāji.

Daudzi vispār pārstājuši skatīties televīziju un klausīties radio tādēļ, ka ēteris kļuvis savādāks – tā lozungs: „Skatītājiem jāsaņem viss! Tāda ir dzīves realitāte!”

Televīzijas un radio bosu iemīļotais arguments ir šāds: „Ja reiz tas eksistē, tad tam jābūt mūsu raidījumos!” Reizēm arī paši dabū ciest – arvien biežāk dzirdam, ka radioraidījumu vadītāji tiešajā ēterā apsauc nesavaldīgus klausītājus.

Cienījamie ētera priekšnieki! Mēsli tiešām eksistē, bet kādēļ tad viņus jāceļ galdā? Sadisti un pedofili diemžēl eksistē, bet kādēļ tad viņus aicināt uz raidījumiem? Lai vairāk būtu labu cilvēku? Vai tāpēc, lai augtu pircēju skaits?

Parādot aizliegto augli, pievilināt pūli? Jā, tas ir viņu vienīgais mērķis. Viņi pat neaizdomājas par to, pēc kā scenārija strādā.

.

Televīzijas skatītāju maiņa notiek tāpat kā publikas maiņa pludmalē. Dienā – vecmāmiņas ar mazbērniem, vakarā – iemīlējušies pārīši un ģimenes pāri… Bet, ja dienas laikā pludmalē ieradīsies kaut pāris nūdisti, bet vēlā vakarā – huligāni un narkomāni, atstājot aiz sevis sasistas pudeles, šļirces un piedauzīgus gumijas izstrādājumus? Pazudīs gan vecmāmiņas ar mazbērniem, gan iemīlējušies pārīši un jūrmala kļūs par vēl vienu bīstamu un netīru vietu.

Rādot draņķības, no ekrāniem tiek padzīti normālie ļaudis, bet pievilkti kropļi. Un vēl daļa normālo, ar nestabilu psihi, kuri arī kļūst par kropļiem. Tas ir process, kurš virzās vienā virzienā.

Vecmāmiņas ar mazbērniem aizgāja, bet narkomāni un dzērāji atnāca. Sabiedrībai tās ir sliktas izmaiņas. Bet skatītāju skaits pie televīzijas ekrāniem palielinājās! Tas nozīmē, ka reitings pieaudzis!

Veltīgi visu to stāstīt televīzijas darboņiem un reklāmdevējiem. Viņu prātā operē tikai jēdzieni „budžets”, „atskaitījumi”, „ienākumi”.

Sirdsapziņa neeksistē. Gods? „Tiksim skaidrībā” – saka nelietis – „ko jūs ar to domājat?”

Jo vairāk cilvēku (vienalga kādu) televīzija nosēdina pie ekrāniem, jo vairāk naudas viņa saņem. Televīzija ir kā cietsirdīga skopule, kura ubago naudu „priekš bērna”. Viņas rokās ir mazulis, kurš piedzirdīts ar dimedrolu, guļ. Ļoti ērti: nekliedz un ēst arī neprasa. Varbūt viņš jau ir miris?

Bet tas taču nav bērns. Tas ir instruments naudas iegūšanai.

Skatītāji, kuri nodrošina reitingu, arī ir tikai instruments.