Vai iedzīvotājiem uzlabosies erekcija, ja televīzijā katru dienu runās par impotenci? Nē – tā vēl vairāk pasliktināsies – un tas arī ir vajadzīgs visādu draņķu pārdevējiem. Viņi būtu laimīgi, ja visi Zemes vīrieši kļūtu impotenti. Protams, cilvēce izzustu, bet pirms tam tabletīšu pārdevēji kļūtu pasakaini bagāti. Pārdevējiem nav vajadzīgi veselie – viņiem vajadzīgi slimie! Bet veselība ir ienaidnieks, kas grauj biznesu!

Paceļot reitingu, tirgotāji gremdē sabiedrību.

Visās pirms revolūcijas izdotajās enciklopēdijās ir rindkopa: «Morāles ārprāts» (Нравственное помешательство), kurā teikts:

.

„Morāles ārprāts – psihiska slimība, kad priekšstati par morāli zaudē savu spēku un pārstāj motivēt cilvēka uzvedību. Ar morāles ārprātu saslimušais kļūst vienaldzīgs pret labo un ļauno, nezaudējot spēju teorētiski saprast formālo atšķirību starp šiem jēdzieniem. Nedziedināma.” (Энциклопедический словарь Ф.Павленкова. С.-Пб., 1905.)

Pēc revolūcijas šī rindkopa no enciklopēdijām pazuda. Vai visi izārstējās no nedziedināmaā slimības? Vai arī gluži otrādi – saslima vairākums, bet vairākums necieš, ka viņus sauc par slimiem un baksta degunā šādas diagnozes.

… Īstā elite – ārsti, rakstnieki, mākslinieki, muzikanti, zinātnieki – visi atzītie talanti, kas apveltīti ar gudru prātu ir šausmās! Bet televīzija brauc kā tanks un visai drīz protestējošo balsis apklusīs. Un neviens vairs netraucēs, neviens pat necentīsies apturēt zvēriskuma izplatīšanos.

Bet tiem, kas uz šī procesa rēķina labi nopelna, un vēl jo vairāk – tiem, kas šos procesus vada, jāzina, ka viņi ik dienas dara nelietības. Darīt nelietības, viņiem kļuvis par ienesīgu ikdienas darbu. Nelieši organizējuši neliešu ražošanu. Samaitājot bērnus, izaug nelieši. Bet pēc tam piepūle vairs nebūs vajadzīga – paaudžu ķēde turpināsies pati no sevis. Tā ir ievilkšana orbītā, no kuras nav atpakaļceļa.

Diemžēl TV kanāli nevar rādīt tikai šedevrus, jo tad visos kanālos programmas būs līdzīgas. Bet konkurence? Kanālu daudz, bet skatītājs viens. Kā to piesaistīt savam kanālam?

Nedrīkst rādīt arī agrāk izveidotos raidījumus – nesaņems naudu tūkstošiem visādu jaunu mēslu ražotājiem un viņu šefi arī nesaņems savus procentus. Tātad jātaisa un jārāda to, kas nav citiem!

Uztaisīt kaut ko labu ir grūti, bet sliktu – viegli. Talants ir retums, bet novilkt bikses var jebkurš (jebkura). Vairāk „mat-a”! Vairāk asiņu!! Nežēlīgāku pornogrāfiju!!!

Un, lūk, notika tas, ko visi zinātnieki uzskatīja par absolūti neiespējamu – konkurences rezultātā prece (TV raidījumi) kļūst arvien sliktāki. Neiedomājams tirgus panākums!

Agrāk visi skandināja par godīgumu, pieklājību un palīdzību vājākajam. Labestība, nesavtība un palīdzība vecajiem… Daži to skandināja no sirds, citi – liekuļoti, bet bērniem tas iesēdās galvā.

Vēlāk jaunie, protams, saskārās ar dzīves īstenību. Bet tas notika vēlāk – pēc tam, kad jau bija izveidojušies savi dzīves ideāli. Saskaroties ar šo īstenību, cilvēks varēja salūzt, bet tie, kuri izturēja, saņēma augšup virzošu enerģiju. Tas neļāva sabiedrībai pagrimt.

Tagad bērnus audzina televīzija. Tiek izaudzināta jau izmantošanai derīga jaunā paaudze. Tā ir kā broileris – bez jebkādas pierunāšanas, var cept uzreiz: viss noplūkts, izķidāts, galva nocirsta.

Pagaidām vēl mēs saucam par kropļiem tos, kas lamājas bērnu klātbūtnē lietojot „mat” un demonstrē savus vai citu orgānus… Bet laiks iet, televizors strādā – apmāca, audzina un drīz kropļi kļūs par vairākumu. Un sauks mūs par kropļiem.

Vairāki zinātnieki, vērojot kā televīzija ātri un efektīgi atbrīvo sabiedrību no morāles normām, ētiskajiem aizliegumiem un labestīgajām jūtām ir pārliecināti – tas viss notiek pēc plāna.

Tas ir kā audzējs. Tas arī taču nevēlas nogalināt – viņš tikai strauji attīstās.

.

Daži iesaka izveidot uzraudzības padomi. Vājš līdzeklis! Uzticēt bērnu audzināšanu maniakiem un pēc tam izveidot uzraudzības padomes, lai maniaki neizvarotu pārāk nežēlīgā veidā un ne tik bieži. Nē, pašreizējā TV programmu atlases sistēma ir jāmaina. Jāievieš cita, kurā ņemtu vērā arī cilvēku morāli, nevis tikai naudu. Nezin vai vara izmainīs televīziju. Ja būtu gribējusi – sen jau būtu to izdarījusi. Vara nav muļķe. To, kas viņai šobrīd ir izdevīgi, viņa enerģiski izdarīs, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem. Bet, kad šī vara sāk runāt par nākotnes plāniem – smieklīgi pat klausīties. Uzreiz ir saprotams, ka tie ir tikai vārdi, kuri (kaut vai smukuma dēļ) varētu būt gudrāki.

Televīzija varētu mācīt labajam. Kāpēc gan nē? Tādēļ, ka tas nav izdevīgi varai un pārdevējiem! Gan vieniem, gan otriem nepieciešami dumji un satraukušies cilvēki. Dumjie vairāk dzer, smēķē, ieziežas un tic visādiem tur pret aizcietējuma-blaugznu-sviedru līdzekļiem. Satraukušies vairāk dzer zāles. Abas šīs kategorijas tic varai

Eksperti konstatē prata spēju un garīguma degradāciju attīstīto valstu iedzīvotāju vidū.

Viņi pārstājuši interesēties par zinātni, neviens neiziet ielās apsveikt kosmosa (zemeslodes polu, okeānu) iekarotājus. Visa sajūsma tiek veltīta nevis zinātniekiem, bet gan futbolistiem, tenisistiem un modelēm. Tas ir – kleitu pakabināmiem un kosmētikas paliktņiem. Tiek konstatēta valodas degradācija un vārdu krājuma samazināšanās.

Un vēl – telemasas pieaugums!

Ne prāta, ne kvalitātes, bet gan masas. Tas nozīmē, ka televīzija aug kā krupis – kustoties un piebriestot. Televīzija aug – gan aparātu skaits, gan kanālu skaits, gan raidījumu stundu skaits. Televīzija intensīvi audzē savu skatītāju-vergu skaitu.

.

Televīzijas izaugsme izspiež no cilvēku dzīves visu pārējo, kā dzeguzēns izspiež no ligzdas citus putnēnus – vienkārši tādēļ, ka viņam kļuvis par šauru. Televīzija nededzina grāmatas (fui!), viņa sadedzina laiku – tas nav tā jūtami: ne dūmu, ne uguns! Televizors atņem grāmatām nepieciešamo laiku. Tātad – atņem laiku cilvēkam un civilizācijai!

Kā sevi izpauž telemasa?

Brīvības (pusbrīvības) laikā telemasa izpaudusi sevi visā pilnībā.

Sabiedrība strauji degradējas. Drīz Zemi apdzīvos būtnes, kuras spaidīs podziņas, skatīsies, klausīsies, bet lasīt nepratīs. Tie jau vairs nebūs cilvēki.

Cilvēcīga sabiedrība cilvēkiem vairs nav vajadzīga. Vajadzību pēc cilvēcīgas saskarsmes apmierina televizors (mehānisms).

Neapgāžami ir pierādīts: kad, nespējot pretoties pieradumam, cilvēks turpina lietot indi – tas nozīmē, ka runa iet par narkotiku.

Pievienoja Aisbergs plkst. 16:13

Cienījamie lasītāji! Jūs vieni no pirmajiem uzzinājāt to, kas veido mūsu televīzijas programmas. Tie savā ziņā ir kropļi.

Tieši tādēļ šis raksts paliks nepamanīts un bez pēdām aizies pagātnē.

TV darboņiem vairs nav iespējams atzīt to, ka viņi gadiem ilgi ilgojušies pēc kropļu atzinības. Mūsu „elite” to neatzīs tāpēc, ka visu laiku priecājusies par saviem panākumiem kropļu vidū. Radošie darbinieki to neatzīs tādēļ, ka visu laiku orientējušies uz kropļu viedokli un ar trīsām gaidījusi reitinga rezultātus; ka viņu radītais izrādījies niecība (bet viņi par to savulaik priecājušies).

Arī cilvēku vairākumam būs neizturami atzīt to, ka viņus daudzus gadus barojuši ar mēsliem tikai tādēļ, ka daži kropļi mīl mēslus. Un sabiedrība to pacieta! Mēs piekritām to skatīties! Lamājāmies, spļaudījāmies, bet skatījāmies!

.

Patērētāju sabiedrības diktatori – miljardieri izdarīs visu, lai iznīcinātu vai izsmietu šo atklājumu. Tas viņiem ir ļoti traucējošs.

Vara? Iedzīvotāju satraukums un dumjība viņiem ļoti nepieciešama – viegli valdīt.

Pretestību var izrādīt tikai sabiedrība, pie tam tikai organizētā cīņā, bet ne kā atsevišķas „saucēju balsis tuksnesī”.

Piemēri ir! Pasaulē vēršas plašumā cīņa pret ģenētiski modificētiem produktiem. Arī tie ir „ģeniāls zinātnes sasniegums”. Apēdīsi un nevienam nav zināms, kas ar tevi notiks. Šīs bailes bija pietiekošas, lai arvien vairāk valstīs aizliegtu izmantot ģenētiski modificētus produktus.

Bet ar televizoru viss ir skaidrs. Jautājums ir tikai tajā, vai paspēs to aizliegt (kā masu iznīcināšanas ieroci), vai arī ir jau par vēlu?

„Bet ne jau visi kļūs par maniakiem!”

„Protams, ne jau visi! Paliks daudz labu cilvēku – tajā skaitā arī jūs, cienījamais lasītāj – jums ir tādas labsirdīgas acis!”

Šodien kriminālnoziedznieku ir mazāk par vienu procentu, bet mēs smokam nost no noziedzības: cietumi pārpildīti, cilvēki baidās iet pa neapgaismotu ielu…

Bet, ja viņu būs 5 vai 10 procenti? Kas gan var pateikt, pie cik procentiem dzīve kļūst pilnīgi nepanesama? Lai organisms nomirtu, nebūt nav vajadzīgs, lai būtu bojāti visi orgāni. Caurejošs aknu ievainojums, asins saindēšanās, maziņš caurumiņš sirdī vai galvā – un ārsts noskumis konstatē: „Orgānu bojājumi, kas ir nāves iemesls”. Bet labsirdīgās actiņas (pilnīgi nebojātas) kļūst stiklainas un izdziest…

***

… Cienījamie lasītāji, jūs tagad zināt visu! Varbūt kāds no jums zina pateikt to, kas notiek ar zēniem un meitenēm, kuri līdz trīs gadu vecumam jau tūkstoš reižu redzējuši slepkavības un pornogrāfiju?

Šobrīd aug (gandrīz jau izaugusi) pirmā paaudze, kuras apziņu formējis televīzijas reitings. Bērni, kuri līdz 18 gadu vecumam redzējuši vairāk par 20 tūkstošiem slepkavību! Tādas tautas civilizācijas vēsturē vēl nav bijis!

Nevajag ilūziju! Tā ir šodiena

Miljardierim Dž. Sorosam viņa filantropija esot tikai viņa pārliecības, varot teikt arī dzīves filozofijas un principu, labdarīga padarīšana pieejamus citiem. Latvijā viņam neesot nekādu citu interešu!? Pēc paša vārdiem Soross esot Latvijā jau iztērējis 60 miljonus dolāru! Skaidrs, ka tie tērēti pret latviešu vitālām interesēm. Kam tad tie tika? Dāsni algotas tika un tiek vietējās latviešu garīgās prostitūtas: grāmatu autori un izdevēji, visādi eksperti par Sorosa filozofijas un principu izplatīšanu Latvijas sabiedrībā. Tukšā nepaliek arī tās valsts amatpersonas, kas tikai un tieši šos ekspertus pieaicina “ekspertēt” visos strīdīgajos, īpaši ar nacionālo jautājumu saistītajos, gadījumos. Tik nabadzīgā valstī tādai naudai ir liela vara. Pat latviešu mācītājs ārzemju tautiešu palīdzību Latvijas bērniem var nomainīt ar dāsnākiem svešiem ziedojumiem somāliešiem un reizē atteikties no veco laiku priekšstatiem par latviešu ciltslocekļu primārām savstarpējām rūpēm un pamācīt, ka “latviešu bērniem somāliešu klātbūtne ir liels pluss. Viņi izaugs iecietīgi pretstatā citiem, kas tādi nav.” Pat valsts līmenī Latvijā darbojas iecietības veicināšanas programma, lasi, - visa nacionālā izdeldēšanas.

Finansu kapitāls mūsdienās ir varas pamats. Jo tas lielāks, jo vara lielāka, līdz pat politiskai varai valstī vai kundzībai visā pasaulē. Un, lai izdevumi ceļā uz šo varu būtu minimālāki, labi jāpārredz, kam ir vērts un cik maksāt. Sākot ar vienkāršu tiesu izmeklētāju vai tiesnesi, kas pieaicina “īsto” ekspertu, līdz pat valdības loceklim, kas var atvērt visu valsti. Mums jau arī viens vietējas nozīmes finansu un politisks āksts uzprasīja: makus galdā un miljonu manā kabatā, dāmas un kungi, un tad es tā drusku pavaldīšu un atvēršu valsti.

Bez sava kapitāla i tauta, i tās valsts izkūpēs kā pūpēdis, un tas jau arī ir globalizācijas mērķis. Bet kas tad sabiedrībā to kopējo maku no uzkundzēties gribētājiem viscītīgāk sargā? Tās ir tautas, to nacionālās intereses, rūpes par saviem bērniem, par tautas nākotni. Tad, lūk, Sorosam jāatver arī nacionālais. Lai nekrāj savā pūriņā, bet dalās ar visiem un visu. Gluži kā komunistiem, jāiznīcina viss vitālais, nacionālais, lai valsts sabiedrība kļūst tīri internacionāli kosmopolītiska. Kādi tik netiek izmantoti līdzekļi, lai sasmalcinātu etnosus un tautas – novestu atomārā stāvoklī, lai pasaules Zelta miljardam nebūtu jākošļā cieti rieksti, bet tas ērti pārvaldītu ļerpatīgu pūli!

Demoralizējot tautu, tā sabrūk. Demoralizējot valsts sabiedrību, sabrūk valsts. To vislabāk, vieglāk un lētāk panākt, paceļot visādu ieklīdeņu (cilvēki taču!) tiesības līdz iedzimtās tautas tiesībām, izvelkot dienas gaismā perversu tipu izdarības un padarot tās par sabiedrības kultūras sastāvdaļu (demokrātija taču!). Gan tad Šariki visu nokārtos. Pasaules pilsoņiem, kur labi, tur tēvija. Aptīrījuši savu, sēdīsies pie citu galda. Nebūs vairs nekādas pretestības kungiem, nebūs kam to organizēt. Dzimstība samazināsies!? Pasaule tāpat ir pārapdzīvota, kas rada problēmas kungiem. Gudrajiem, Zelta miljarda pārstāvjiem tad atliks ekoloģiski vistīrākajā vidē vienā mierā baudīt kosmopolītu sviedriem tiem sarūpētos labumus, aiz gara laika paskaitot, cik tautu un valstu pazūd no zemes virsmas. Bet, vai tāds miers būs?

Tikko izķepurojusies no vienas federācijas, LR iestājusies nevis suverēnu valstu savienībā, bet atkal federālā veidojumā? Kā izskaidrot, ka solītās ekonomiskās apvienības vietā ES izrādās pilnvērtīgs valstisks veidojums ar savu valdību un komisāriem visās sabiedriskās dzīves jomās?

Varneši tautai ES reklamēja kā suverēnu Eiropas valstu ekonomisku apvienību. Nu, kad esam pabijuši šajā savienībā jau vairākus gadus un, kad Francijas un Niderlandes tautas ES konstitūciju projektu noraidījušas, Eiroparlamenta Ekonomikas un monetārās komisijas priekšsēdētāja vietnieks Guntars Krasts konstatē: “ES teorētiski ir preču, pakalpojumu, darbaspēka un kapitāla brīva kustība, bet no tā visa darbojas tikai preču kustība.” Tiešām! Mūsu kustīgo darbaspēku ES jau izmeta no Zviedrijas, bet preču kustībā Latvija jau sen pirms iestāšanās gribot negribot bija iekšā. Ko mēs vēl ieguvām vai vismaz gribējām, tas pat G. Krastam nav skaidrs: “Kas mums no ES būtu vajadzīgs? Kāda ir mūsu stratēģiskā interese saistībā ar ES? (..) Latvijas pašreizējā valdība deleģējusi tiesības Briselei pieņemt likumus mūsu vietā.” Tātad nu, kad esam ES un NATO, vara apjēgusi, ka nezina, ko tālāk darīt un radījusi stratēģiskās analīzes komisiju! Izrādās, ES esam uzņemti kā kolonija, nevis neatkarīga valsts. Valsts iekšējo dzīvi šodien kontrolē eirokomisāri, kas Eiropas nāciju mēģina radīt ar iestāžu un birokrātisku instrukciju palīdzību. Gluži kā PSRS - cilvēkiem ar varu grib piespiest būt laimīgiem!

To, ka Latvija kā valsts, kur nu vēl latviešu tauta, nevienu vareno lielvalsti neinteresē, pierādīja nodevība Jaltas un Potsdamas konferencēs. Arī šodien, ja ASV vēl var uzskatīt par LR draugu, tad nu latviešu noteikti ne. Citādi tā nespiestu mūs Saeimā ielaist latviešu valodu nepratējus un oficiāli nefinansētu nelatviešu civilkolonistu uzņemšanu LR pilsonībā laikā, kad pašās ASV ir 11 miljoni ieceļotāju “nelegāļu”, kad ASV prezidents par savu valsti saka: “Tiem, kas ierodas uz jaunu dzīvi mūsu valstī, ir pienākums iemācīties angļu valodu…”!

ES un NATO, LR tās pašreizējā kondīcijā pieņemot savā pulciņā, neceremonēsies ne ar LR pilsoņu, ne ar pašreizējās valdošās elites gribēšanu un varēšanu, bet ātri sakārtos LR pēc savas saprašanas. Tās to jau sen dara. Absolūta zaudētāja no šādas lietu kārtības būs tieši latviešu tauta, jo nav ne mazāko cerību, ka ES un NATO suverēno LR, ja tā to vēl varēs nosaukt, sakārtos latviešiem pieņemami. Nacionālais šajās organizācijās pašlaik nav modē. Tāpēc varam nesapņot par savu nacionālu valstiskumu ES sastāvā. ES bāze ir ekonomika, tāpēc tā jau šodien ignorē Eiropas tautu bažas, ka ne pie kā laba nenovedīs miljonu cilvēku braukāšana šurp turp – klaiņošana bez savas kultūras. Latvieši vai turki Latvijā, ES un NATO ir un būs vienalga. Izdzīvos tas, kas tiem būs ekonomiski izdevīgāks un stiprāks.

Pašlaik pasaulē novērojamas divas pretējas tendences. Valdošie spēki no augšas tautām uzspiež iecietību un integrāciju, t.i., cenšas iznīdēt visu nacionālo. Pretēji tam, no apakšas etnosi – attīrīt (atintegrēties) savu dzīves telpu, iegūt tīru nacionālo un etnisko neatkarību. Dienvidslāvija izjuka! Pašlaik Eiropā valstiski raksturīgākais piemērs ir Beļģijas nacionālā un valstiskā krīze – franciski runājošo valoņu un nīderlandes valodā runājošo flāmu nesaskaņas. Beļģijā abas šīs lingvistiskās kopienas pārsvarā dzīvo nošķirti. Nav kā Latvijā.

Tēvzemieši bijuši valdībās, kas komunistiskā režīma upuriem atņēmušas visas privilēģijas. Pilsonības likumu, atsakoties no naturalizējamo kvotām, mīkstināja tēvzemieša G. Krasta valdība! Lai paātrinātā sveštautiešu naturalizācija LR pilsonībā dotu vairāk valstij nelojālu pilsoņu? Zīmīgi, ka LPSR gara turpinātāji - PCTVL Eiropas Parlamenta vēlēšanās saņēma tieši tik balsu, cik tēvzemieši ir sanaturalizējuši LR pilsoņos! Eiroparlamenta deputāte I. Vaidere skaidri un atklāti pasaka (“Vesķi, 15.05.06.): “Ja Latvija būtu gribējusi atbrīvoties no nepilsoņiem, tas būtu izdarīts jau 1990. gadu sākumā. (..) taisni pretēji, nepilsoņu atrašanās Latvijas teritorijā tika legalizēta…”. Ar Annas Seiles izstrādāto Zemes aizsardzības likumu faktiski tika legalizēta zemes izpārdošana ārvalstniekiem. Ja šodien Tēvzemieši ceļ trauksmi par Abrenes apriņķa zaudēšanu un atsaucas uz 1920. gada Latvijas un Krievijas Miera līgumu, tad jājautā, kāpēc tad viņu premjers G. Krasts no tautas ieslepenoja un parafēja robežlīgumu, kurā par labu Krievijai maina Miera līgumā noteikto Latvijas robežu? Tēvzemieši “iedabūja” PCTVL līderi Tatjanu Ždanoku LR pilsonībā, lai latviešiem būtu ienaidnieks ar ko cīnīties, Jaunais laiks – Eiropas Parlamentā, lai pasaulē “slavē” Latviju. Tēvzemieša G.V. Kristovska, kā aizsardzības ministra, vadībā: Latvijas Bruņotie spēki tiek atdalīti no tautas, no karaspēka pārveidoti ASV izsūtāmā - pasaules lauku žandarmērijā; pamazām likvidēts latviešiem uzticīgākais bruņotais spēks – Zemessardze; lai jaunā paaudze nebūtu sagatavota ieroču nešanai – likvidēts obligātais militārais dienests; ar reālu aizsardzību nesaistīti tiek iepirkts brāķa un principiāli nekam nederīgs dārgs bruņojums, piemēram, zviedru pretgaisa raķešu sistēma - mākoņu apšaudīšanai; beidzot – mūsu karavīri žandarmu funkcijas šodien pilda jau četrās ārvalstīs.

Kamēr divi tēvzemieši no Saeimas kanceles, ko rīkles tur, nolād okupāciju un okupantus, tikmēr viņu vadoņi klusītiņām ko vien varēja sliktu latviešu tautai izdarīt, to arī ir jau izdarījuši. Kaut kā taču jāmēģina attaisnoties tautas priekšā. Tāpēc tagad (LA,27.05.08.) tēvzemietis Vilnis Zariņš filozofē, ka, pēc 20.gadsimtā pārdzīvotā, latviešu tautai „bija vajadzīgs kaut kāds mierīgs periods, lai atjēgtos. (..) Bija jāpērk laiks, kamēr valsts nostiprinās.” Tā laika pirkšana un valsts stiprināšana esot notikusi ļaujot „prihvatizēt” sabiedrības bagātības. Nu viss prihvatizējamais ir noprihvatizēts, pārpalikušais pārdots vai ieķīlāts, un latvieši atjēgušies īstajā miera periodā. Tāpēc tagad bijušais ilggadīgais viņu spices vīrs Normunda Lukučs var teikt: “uzskatu, ka tēvzemieši savu vēsturisko misiju ir izpildījuši.” It kā dod mājienu, ka vajadzētu prasties un laikus tīt makšķeres. Taču ir tik grūti atraut dibenus no iesildītiem un ienesīgiem sēdekļiem. Ne vainas, ka ģenerālā līnija pēkšņi jāmaina pa 180 grādiem. Redzams, ka principiāli svarīga tā nebija ne pirms, ne pēc, ka tik spices vīri noturētos pie varas.

Pēcatmodas latviešiem kaut kas sevī tomēr neapzināti nepatīk, ja viņi nekautrējas paši sevi publiski apsaukāt: par sūdubrāļiem, par muļķa tautu, par reņģēdājiem, par zirga galvām… Tas neapzinātais, manuprāt, ir latviešu etniskais stulbums. Kulturālāk izsakoties, tas ir pilnīgs pašaizsardzības un pašsaglabāšanās instinkta trūkums. Latvieši ir akli pret sev liktenīgo. Var būt saliedēti par ķīru ligzdošanas vietu saglabāšanu, bet nesaliedēti savas ligzdošanas vietas saglabāšanai. Tādam tautas prāta stāvoklim ir gan subjektīvi, gan objektīvi iemesli. Subjektīvi ir, ka tauta nav pratusi saglabāt vai jaunizveidot savu nacionālo inteliģenci, objektīvi – ka ārējie spēki to nostādījuši nenormālos eksistences apstākļos.

Kad un kur brīva Latvijas karoga izkāršana un himnas dziedāšana vēl nenozīmē brīvību. Latvija un latvieši vēl nav brīvi – atbrīvota no kolonizatoru armijām, valsts vēl nav suverena un neatkarīga! Latviešu tautiskums ir stipri iedragāts. Divas okupācijas 50 gadu garumā izmainīja demogrāfisko situāciju Latvijā, atdzīvināja visas latviešu negatīvās īpašības un pievienoja jaunas: savstarpējo nesaticību, kreiso noskaņojumu, sociālo orientētību. Negatīvākā no jauniemantotām ir ziņotāji – cilvēkam cilvēka nodevība. Latviešu valodā tās apzīmēšanai speciāla vārda nav, acīmredzot agrāk pēc tāda nebija nepieciešamība. Tagad no krievu valodas steidzami bija jāaizlienē vārds stukači, kas īsti izsaka parādības būtību. Tagadējie latvieši sociālo netaisnību izjūt ļoti asi, tajā pašā laikā ir gļēvi un nedroši par nākotni, padodas pesimismam un apātijai.

No bijušā 1905. un 1918. gada revolūcionārisma un brīvības cīnītājiem nav ne miņas. Tagadējais latvietis ir tik bailīgs reālās varas priekšā, ka ne tikai atļaus tai sevi apķēzīt, bet vēl paprasīs atļauju atrasties apakšā. Tāpēc arī vēlētie tautas kalpi valsts amatos itin drīz pārvēršas varas iekarotājos un tauta bez kādas okupācijas nonāk pati savā jūgā. Pēdējos 50 gados dzimušai un augušai latviešu paaudzei zudusi saite ar īsteno etnosa pagātni, tagadne lielākai daļai ir nepieņemama, arī nākotnes redzējums pēc komunisma mīta izzušanas tai miglains. Latviešu etnopsiholoģiskais stāvoklis šodien apmēram atbilst ignorancei, tikai vēstures spirāles augstākajā lokā.

Latviešu tauta iedzīta vai sevi iedzinusi apātijā jeb ignorances stadijā, kad tauta zaudējusi savas patības, savas gribas un garīguma nesējus – savu nacionālo inteliģenci. Tauta pakļaujas svešu kultūru elektroniskajai smadzeņu skalošanai, nelasa grāmatas, nacionālo literatūru, avīzes. To pārņem vienaldzība, apātija par savu kopējo mērķi. Pagātne tiek uzskatīta kā nebijusi vai vērā neņemama, tagadne - kā nepieņemama, par reālo tiek atzīta nākotne jeb pareizāk – tās sapnis. Tautas pārstāvju starpā zūd kopības sajūta, kolektīvas domas un darbības. Katrs par sevi. Tautas, tās valsts vadībā nonāk egoistiskas viduvējības, un tās aptur tautas attīstību. Dažādu etnosu asiņu un kultūru sajaukšanās rezultātā notiek tautu veidojošā etnosa iršana vai rodas jauna etnosa iedīgļi. Faktiski tauta nonākusi līdz pūļa stāvoklim, un tās valstiskuma zaudēšana ir tuvākā laika jautājums. Tauta, kura zaudējusi ticību mūžīgas dzīves kokam un kura neapzinās sevi savā vienreizībā kā obligātu tā sastāvdaļu un kura nav gatava laist pasaulē bērnus, aizstāvēt tos un audzināt savā patībā, kopt savu zemi un iestādīt kokus nākotnei, ir pazaudējusi savu iekšējo dievību, jebkādu nākotnes cerību. Un nekāda, pat visideālākā, demokrātija vai cita “…krātija” to no šādas ignorances stadijas neglābs. Neglābs arī savienības un bloki. Kamēr to atcerēsies vēsture, tā būs tikai izmiršanai bada nāvē nolemts netīru ražotņu piesārņotā vidē paklausīgi kalpojošs darba lops tam zelta miljardam, kas 21. gadsimtā, intensīvi un neierobežoti patērēdams, dzīvos ekoloģiski tīrajās zonās.

Bet ignorance jau latviešiem nav sveša parādība. Paklausīsimies, ko 1931. gadā raksts Brastiņu Ernests: “Brīvības spožums latvieti nu tā būs apmulsinājis, ka tas neatšķir vairs brīvību no patvaļas, savējo no svešā! Visu tas drīkst, viss tam atļauts, nav tam vairs nekādu robežu sajūtas, ne īpašuma apziņas. Tas gatavs aizņemties uz neatdošanu katru svešas kultūras vērtību, katru sveša gara strāvojumu. Ir laiki, kad tautas apziņa apstulbst un sirdsapziņa satumst. (..) Tad notiek svešas mantas aizgūšana un savējās pamešana novārtā, tad notiek pašnāvība tautiskā ziņā.”

Uz kuru pusi vēsture bīdīs latviešu etnosa likteni? Uz etnosa iziršanu vai jaunu nacionālās atmodas loku? “Smagās bērnības” tēma latviešiem vienmēr ir bijusi iecienīta. Vai nu tās ir tautas dainas, vai daiļliteratūra. Būs arī nākotnē, jo vēl ir latviešu bērni, kas ubago, neapmeklē skolu, klaidoņo, ir vecāku pamesti vai bāreņi. Īsi sakot, dzīvo trūkumā, īpaši ģimeniskā garīguma trūkumā. Varbūt tas latviešu etnosam ir raksturīgi – no bērna kājas nākamai paaudzei ieaudzināt māku pašiem vienatnē cīnīties par savu izdzīvošanu, ļaut iepazīties ar tabaku, alkoholu, narkotikām. Esam tik tālu aizcīnījušies, ka mums tikai no desmit jaunekļiem viens fiziski atbilst dienestam armijā. Aug vārguļi. Varbūt zinību apguvei spēka nevajag – pietiek ar spēju nosēdēt? Arī tās nav. Šodien bērniem nepietiek spēka 40 minūtes nosēdēt skolas solā.

Laulību un asinsradniecību veidotās etnosa sastāvdaļas - ciltis, dzimtas, ģimenes - ir nacionālās identitātes glabātājas, etnosa garīgās un fiziskās vienotības, pašpalīdzības un pašaizsargātības pamats. Nacionālo identitāti zaudējusi kopa ir viegli pakļaujams bezspēcīgs veidojums - pūlis. Tāpēc citiem uzkundzēties mīlošu etnosu pārstāvji, kas paši ļoti rūpējas par sava etnosa nacionālo tīrību, ir tie aktīvākie citu etnosu nacionālisma apkarotāji.

Bet mēs iedomājamies, ka esam tik stipri savā etnosa kvalitātē un ka varam brīvi krustoties ar ko pagadās, ka nekādi dzimtas, cilts jēdzieni mūs nesaista (netiek ņemti vērā, reģistrēti), gatavi atteikties pat no nacionalitātes reģistrācijas, pārliecināti, ka esam prioritārs un ekskluzīvs, dabas aizsargāts etnoss un no tā sagaidām, ka pārējiem mums jāgriež bezierunu ceļš. Ciltsrakstu nozīmi mēs atzīstam tikai govīm un suņiem. Uz tautu, kas sargā savus gēnus, arī mantu, lai tā no dzimtas vai cilts prom neaizplūstu, mēs raugāmies ar aizdomām par masonību un uzkundzēšanos pat visai pasaulei. Bet paši atdodam sevi visu – kopā ar mantu un gaidām, ka tiksim tajā stikla kalnā. Pagaidām gan viss liecina - ja arī mēs to stikla kalnu uzbūvēsim, uz tā sēdēs un ap mūsu princesīti gramstīsies svešie.

Kaut gan latviešiem atkal ir it kā sava valsts, viņu garīgi tautiskais stāvoklis šodien ir patāls no de facto prasībām tautai, pat etnosociālai kopienai.

Dainis Īvāns tautas priekšā savulaik attaisnoja savu aiziešanu no aktīvās politikas ar apziņu, ka nevar atbildēt par to, ko pats vairs nevar mainīt un iespaidot. Pret valsts iekšējās situācijas “iebetonēšanu” viņš sev izvēlējās publicistikas cīņas ceļu. Pēcāk ir tomēr pārdomājis, atgriezies aktīvā kolektīvā cīņā, bet tagad, pēc 9. Saeimas vēlēšanām, saka: “Es redzu, ka citi nenāk, tāpēc jādara pašam!” Ko tad viņš dara? Uzrunā 9. Saeimas vēlētājiem atzīst, ka “daudzi, piedzīvodami atmodas ideālu nodevību, ir vīlušies. (..) Arī es tolaik cerēju, ka tiks veidota cita – taisnīgāka valsts. Arī es alojos.” Un, lai tā taisnīgākā valsts tiktu veidota, aicina balsot par sevi, par kaimiņiem, par darba cilvēkiem, par tiem, kas dzīvo līdzīgi jums… Bet tādu balsojumu jau tai varu sagrābušai kliķei tik vajadzēja, lai vieglāk valdīt – un tādu tā arī dabūja! Nu Dainim vainīga ir inteliģence, kas slavēja labēju, konservatīvu partiju… Tā tam arī bija jābūt, jo katru kārtu apkalpo sava kosmopolītiskā inteliģence, kurai ar tautas jeb nacionālo inteliģenci kopēja var būt tikai valoda. Vilšanās vēlēšanu rezultātos liek Dainim beidzot teikt, ka nu “jārunā par iekārtas maiņu.”

Latvijas augstskolu vadītāji organizē savu rektoru klubiņu, izziņojot to kā apolitisku veidojumu. Šo klubiņu prezidentēja LU rektors Juris Zaķis, kas par mūsu politiskām partijām saka: “Vai tad mēs varētu uztaisīt ko labāku?” Ko un kam uztaisa šīs Latvijas augstskolas? Paklausieties, ko saka (LA,17.07.06.) LU students partijas “Visu Latvijai” priekšsēdētājs Raivis Dzintars: “Jaunietis pakāpeniski un diezgan neuzkrītoši tiek atrauts no savas valsts. (..) līdzekļi – izglītības sistēma, plašziņas līdzekļi, izklaides iespējas. Tiek mainīta vērtību sistēma, un tādas vērtības kā tauta, valsts un ģimene paliek arvien nenozīmīgākas. Tāpēc neizbrīna tas, ka jaunie cilvēki ar vieglu sirdi pamet Latviju, viņiem ir vienalga, kādā valodā runāt. (..) Pirmā kursa studentu vidū jutu patriotisku noskaņojumu, bet pēc diviem gadiem šajos pašos jauniešos no patriotisma vairs nebija ne miņas. Viņi visi izaudzināti liberāli kosmopolītiskā garā. (..) Arī skolās nav patriotiskās audzināšanas.”

Ja jau latviešiem nav savas nacionālas inteliģences, nav arī savu domātāju un domu. Bet daba nemīl tukšumu. Domas arī var importēt. Tā ir vislētākā importprece, kas valsts ārējo parādu nepalielina.

ES, NATO, varbūt plus vēl arī Cionas gudrie ar PTO, mums iepotējuši globālismu. Tas ar lēto no siltajām zemēm importēto pārtikas produkciju padarīs nevajadzīgus latviešu zemkopjus. Paaudzes laikā tie zaudēs savas iemaņas, nenodos tās saviem pēcnācējiem. Kas ar mums notiks, ja tā pārtikas plūsma no tālajām zemēm kādu nepārvaramu apstākļu dēļ pārtrūks, bet latvieši būs pazaudējuši savu garīgo un miesīgo saiti ar SAVU zemi? Latvietis no zemkopja tautas būs pārvērsts klaidonī. Process jau sācies! Sēdēdami pie Rietumu televizoriem mēs esam jau tiktāl nozombējušies, ka mums pat vistas smadzenes vairs nav. Esam tiktāl garīgi okupēti, pareizāk – pašokupējušies, ka nekur un nekas mums vairs neiet kā nākas.

ES dalībvalstis Latvijas Republiku gatavas uztvert ne tikai kā ekonomisko un finanšu interešu partneri, bet gaida arī no tās eiropeisku domāšanu, saprotot ar to neatskatīšanos vēsturē, samierināšanos ar šodienu un domāšanu tikai globālai nākotnei. Šādu unificētu domāšanu tās gaida no visas Latvijas iedzīvotājiem, aizmirstot, negribot zināt vai ignorējot tās iedzīvotāju sastāvu ar tā izcelšanos. Turklāt Krievijas un visa krieviskā izpratne rietumeiropiešiem esot pilnīgāka nekā mums. Absurds!

Nu, kā var vienādi domāt laupītājs ar aplaupīto, iekarotājs ar iekaroto jeb okupētu valstu pavalstniekiem, iesūtītie civilokupanti ar bijušās okupētās valsts pavalstniekiem? Samierināšanās un neatskatīšanās vēsturē šinī gadījumā nozīmē okupācijas un okupantu atbalstīšanu. Vai tāda tipa domāšanu ir morāli un tiesiski prasīt no bijušajām okupētām un kolonizētām tautām? Tad jau kaut kas nav kārtībā ar pašu rietumeiropeisko domāšanu. Vai tik tur tie, kas auksto karu, un ne tikai, vērojuši no malas nav tāpat uzspieduši savu domāšanu tiem, kas to visu izbaudījuši uz savas ādas? Tāpat, kā tādu eiropeisku domātāju izpratne par Krieviju un visu krievisko var izrādīties pilnīgāka par to, kas simtiem gadu nodzīvojuši krieviskā jūgā? Es nebūt negribu teikt, ka pēdējo uztvere būtu bez kompleksiem, taču “viens mācīts atsver simts nemācītus”.

Un vai pašu “eiropiešu” domāšana maz ir tik unificēta, vai ir tāda saskaņa starp veco (katoļticīgo) un jaunāko (protestantisko) Rietumeiropas valstu iedzīvotāju domāšanas dominantēm. Ziemeļīrija par tādu neliecina. Tomēr, šķiet, vecajās Eiropas valstīs vairāk iesakņojies dogmatiskais, uz rakstītiem vai nerakstītiem likumiem balstītais domāšanas veids, tātad vēsturiski reglamentētais. Kāpēc tad latviešiem tādu liegt? Fakts, ka jaunākajās valstīs domāšana vairāk virzīta uz saprašanos un saskaņu, tātad uz brīvprātīgiem līgumiem. Un vai vispār domāšana ir standartizējama, vai tas un kam ir vajadzīgs?

Bet ja jau no latviešiem arī prasa to eiropeisko domāšanu, tad kāda tā pašlaik ir un galvenais, kādai tai vajadzētu būt latviešu tautas izdzīvošanai? Tautas prāts, tās domāšanas dominante, ko tā uzskata par vissvarīgāko, galu galā nosaka to, ko tā liek savas drošības pīlāra pamatos. Kļūda šeit dārgi maksā. Pat pašu dārgāko – tautas pastāvēšanu.

Neesmu psihoanalītiķis, tomēr, spriežot pēc pēdējos 18 gados Latvijā notikušā un pašlaik notiekošā, domāju, ka latviešiem tās domāšanas vispār nav. Ne eiropeiskās, ne kādas citādas. Tas liecina, ka latviešu tauta atrodas pilnīgā apjukumā, apātijā ko apzīmē kā ignoranci. Pagaidām var spriest tikai par to, kāda tā varētu būt tad, kad parādīsies, ja vispār parādīsies. Ir visas pazīmes un liecības apgalvot, ka tāda, kāda vajadzīga eirobirokrātiem, nu gan tā nebūs. Latviešiem, kas visos laikos un no visām pusēm ir lielvaru sisti un spaidīti, domāšanas vissvarīgākā dominante nevar nebūt taisnīgums. Tauta, kas tik daudz cietusi visādas pārestības, neies pakļauties citu likumiem un nemeklēs samierināšanos (nepiekritīs tai) ar saviem nelabvēļiem, kas turklāt i nemaz netaisās atzīt savus ļaunos darbus un lūgt piedošanu, bet tikai kāpina savu nekaunību. Vai nav pārsteidzoši, ka arī Krievijas vara no latviešiem šodien neprasa neko citu, kā aizmirst pagātni un sākt visu no baltas lapas, t.i., eiropeisku domāšanu!?

Tātad, ja latviešu tautas prāts kādreiz novedīs to pie domāšanas, tās pamatā var būt tikai taisnīgums un pašaizsardzība! Paliekot ignorances stadijā, par latviešu tautas prātu un kādu konkrētu domu runāt bezjēdzīgi. Vergu dvēselēm labākā gadījumā cerība ielīst svešās lupatās, tāpat iepotēt savās atrofētajās smadzenēs eirobirokrātu izstrādātu domu, kaut nez vai pat to tās varēs sagremot.

Tautas morāls pienākums ir nodrošināt nākamajām paaudzēm līdzīgu vai augstāku dzīves un attīstības iespēju līmeni, kāds tas ir pašreizējai paaudzei. Tas nozīmē: neradīt ekonomiskus, sociālus, ekoloģiskus, kultūras un, galvenais, demogrāfiskus parādus, par kuriem netaisnīgi būs jāmaksā nākamajām paaudzēm. Šis pienākums ir tautas izdzīvošanas un noturības pamatā un tam ir jēga tikai tad, ja tautas dzīves iespējas attīstās, bet ne saglabājas nožēlojamā līmenī. Kā šo pienākumu pilda pašreizējā valsts vara sīkāk aplūkosim sadaļā par tautsaimniecību. Grūti vispār runāt par kādu attīstību, ja pašlaik vērojama latviešu tautas depopulācija. 1935. gadā Latvijā bija 1.467.000 latviešu jeb 77% no visiem valsts iedzīvotājiem. 2006. gadā valstī - 1.354.000 latviešu jeb 59% no iedzīvotāju skaita.

Attīstība nebūt nav lineārs process, tai var būt kā kāpumi, tā kritumi, tikai kopējai rezultējošai jābūt kāpjošai. Taču rūpēs par nākamajām paaudzēm vienlaicīgi nav pieļaujams ignorēt nabadzīgo un nožēlojamo stāvokli šodien – attaisnot ciešanas gaišākas nākotnes vārdā. Tautas attīstības pamatā ir tautsaimnieciskā izaugsme, kas palielina darba vietu skaitu un ienākumus, bet samazina nevienlīdzību un nabadzību, bet virs tās – virsbūvē – sociālā izaugsme, kas uzlabo uzturu, veselību, izglītību un kultūru. Tautas attīstībā vēlams atšķirt tautas spēju un tautas iespēju. Tas ļauj vieglāk atmaskot sliktu varu.

Tautas spēja – etnosa potenciāls, kas iekļauj tā locekļu: labu uzturu un veselību, veselīgu mitekli, demogrāfisko un etnokultūras saglabāšanu, labu izglītību un informētību, derīgumu kvalitatīvam un raženam fiziskam, garīgam un organizatoriskam darbam, personiskos materiālos īpašumus. Tautas spēja attīstās ikdienā ar nolūku to kvalitatīvi izmantot nākotnē šādas iespējas sniedzošā valstī.

Tautas iespēja – valsts potenciāls, kas ikkatram tautas loceklim nodrošina: piekļūstamību valstiskiem (visas tautas īpašuma) resursiem, lai izmantotu jaunradei vai palielinātu sava spējas. Iespējas balstās uz tautas locekļa tiesībām kopā ar personisko darbu un īpašumu lietot un/vai izmantot arī valsts (sabiedriskos) resursus (vidi, infrastruktūru, ekonomiskos, sociālos, politiski – organizatoriskos un kultūras).

Valsts pienākums ir nodrošināt apstākļus tautas spēju efektīvai izmantošanai tautas materiālās un garīgās dzīves stāvokļa uzlabošanai. Ne tikai tiesību telpas, materiālās un garīgās infrastruktūras radīšana, valsts ir atbildīga par cilvēku spēju kvalitatīvu (ar maksimāli iespējamo atdevi) izmantošanu kopējā valsts sabiedrības labā. Te galvenais, lai jaunradītā vērtība celtu vietējo strādājošo dzīves līmeni, bet netiktu izvesta un paaugstinātu to ārvalstniekiem.

Ne tā, kā tas notiek Latvijā; kad mūsu augsti kvalificētie speciālisti ārvalstīs pelnās kā melnstrādnieki, jo savā valstī viņi i tādi nav vajadzīgi; kad visienesīgākās (peļņa 15 - 20%) tautsaimniecības nozares: tirdzniecība un komercbankas atdotas ārzemju kapitālistu kontrolē un kuru peļņu (kuras lielums savās valstīs viņiem pat sapņos nerādījās) tie izved. Kā vieni, tā otri ar sava darba radīto peļņu ceļ ne Latvijas iedzīvotāju, bet ārvalsts dzīves līmeni. Līdzīgi to ceļ mūsu kapitālisti ar ārvalsts bankās noguldītiem Latvijas izcelsmes līdzekļiem. Bet ir vēl arī lielais mūsu bezdarbnieku procents, kad pat augstskolu absolventi tūlīt iekļūst bezdarbniekos. Tas un vēl daudz citas nejēdzības bremzē tautsaimniecisko un sociālo attīstību, veicina nabadzību.

Vai uz tādiem pamatiem var ko te augstāku un garīgāku attīstīt? Vai, kā vispār te var ko attīstīt latviešu kultūras formās un tradīcijās, jo mums uzspiestās Rietumu individuālisma izauklētās vispārējās cilvēktiesības neatbilst latviešu ģimenes (tātad arī tautas) patriarhālajām tradīcijām? Mūsu folklora liecina, ka attīstības jēdzienā latvietim svarīgākais (primārais) ir garīgais (dievišķais). Materiālais ir pakārtots (sekundārs). Visjaunākajos laikos, šķiet, notiek pagrieziens. Komunistiskais režīms ar kosmopolītiski materiālistisko audzināšanu ir atstājis dziļas saknes. Ja pēc 18 neatkarības gadiem pētniekiem jākonstatē, ka Baltijas valstu jauno un augsti izglītoto cilvēku vidū augstāku ienākumu dēļ vēlme emigrēt un citu ES valsti ir četras reizes spēcīgāka nekā šīs pašas vecuma grupas (25 – 34 gadi) iedzīvotājiem Čehijā, Ungārijā un Slovākijā. Acīmredzot Tautas demokrātijas republikas pratušas jaunajā paaudzē saglabāt četras reizes lielāku nacionālo patriotismu nekā PSRS savienotajās republikās.

Taču pagaidām kopumā latviešu tautai ir nepieņemama cilvēka materiālās dzīves līmeņa kāpināšana amorālā ceļā. Par to liecina latvieša nepatika pret prihvatizāciju, kredītiem, parādiem, pret varas uzspiesto iekšzemes kopproduktu kā tautas labklājības mērauklu, kaut gan no šā “kopprodukta” ievērojamu daļu apēd ārzemnieki.

Jebkuras valsts varas nesēji cenšas savu varu ne tikai sev labvēlīgi izmantot, bet arī nostiprināt un pēc iespējas ilglaicīgāk noturēt. Starp citiem pasākumiem šajā jomā viens no svarīgākiem ir savas valstiskās politikas zinātniski teorētiska pamatojuma radīšana (otrādi notiek reti). Šim uzdevumam tiek trekni algoti zinātnieki, rakstnieki, žurnālisti. Izņēmums nav arī Latvijas varneši. Viņu valstiskajā politikā visvājākā vieta ir nacionālā politika. Kā pamatot: milzīgā civilkolonistu bara atstāšanu Latvijā, atteikšanos no nacionālas valsts, jauna etniska bastarda – vienotas Latvijas tautas ar himerisku kultūru veidošanu? Galu galā, kā pamatot pašas Latvijas valsts nepieciešamību, tās mērķi?

Lai kaut cik savu politiku, kas bez ierunām pieņem un latviešu tautai uzspiež rietumu valstu emisāru nodiktētus dzīves noteikumus, latviešu acīs padarītu rožaināku, tiek izmantota valsts vara, kas:

- ar monopolitizētu masu informācijas līdzekļu, kā arī ar Kultūrkapitāla u.c. fondu subsīdiju uzpirktu, paklausīgu un dažkārt arī varas iebiedētu izdevniecību palīdzību realizē citādi domājošo “demokrātisku mutes aizbāšanu”;
- labi apmaksā un publisko varas prātiņus balstošu “zinātni”.

Tādas “valstiskotas”, ar nacionālo politiku saistītas, zinātnes zinātNIECISKUMA virsotni, bez šaubām, pārstāv LU profesore Ilga Apine, kas savas zinātniskās iestrādes vienotās padomju tautas etnopsiholoģijā nu pārnes vienotas Latvijas tautas sintezēšanā. Viņu atbalsta domubiedru grupa: B. Cilevičs, V. Dozorcevs, L. Dribins, A. Kļockins, I. Šuvajevs un T. Tisenkofs. No jaunākās paaudzes viņiem var pievienot Sorosa fonda stimulēto A. Pabriku, kas jaunās paaudzes latviešos cenšas iedabūt eiropeisku identitāti, pats lāgā nesaprotot, kas tā tāda. Kādi tad šiem zinātniekiem rādās latvieši un ko ar viņiem darīt?

Kultūra ir brīvu cilvēku kopienas ilglaicīgs, labprātīgs un stabils dzīves stils, kā tā iekārtojusi savu dzīvi dabā. Tēvzeme ir tā, kas veidojusi etnosa miesu, garu un kultūru. Jo stiprāka savas zemes mīlestība, jo arī kultūra ir īpatnāka un interesantāka citām tautām. Tautu, kas izpārdod savu zemi sveštautiešiem, jau var uzskatīt par izmirušu. To vairs pat nevar saukt par tautu. Tās kultūrai var būt tikai antropoloģiska vērtība. Tikai tie, kas turas pie tēvzemes, spējīgi attīstīt savu kultūru, uzkrāt, sargāt un vairot savas identitātes īpatnības. Tāpat klaidoņiem nav tēvzemes un tie kultūru neradīs. Klaidonis svešā vidē ātri izkusīs – zaudēs savu identitāti.

Tātad kultūra ir cilvēku kopienai kopējs raksturīgs dzīves veids, kas sevī ietver kopienas garīgo (kas izpaužas: tikumos, estētikā un mākslā, ticējumos (reliģijā), izpriecās, tiesībās, filozofija) un materiālo (kas izpaužas: tērpos, mājokļa iekārtojumā, uzturā, uzturlīdzekļu ieguves un sociāli politiskajā dzīves veidā) pasauli. Zinātni, kura cenšas izprast cilvēku pasauli, parasti interesē cilvēku kopienas, kas nav mazākas par etnogrāfisku grupu: galvenokārt etnosi, tautas, pat atsevišķi pasaules reģioni. Kultūras tiek aplūkotas, analizētas un salīdzinātas savā attīstībā, mēģinot saprast kopsakarības cilvēces kultūras sastāvdaļu dzīves posmos, jo atsevišķas kultūras, tāpat kā jebkurš dzīvs organisms, dzimst, uzplaukst un mirst.

Kultūras noturības un attīstības iekšējā spēka avots ir tās ideoloģija – ideju komplekss, kas kopienas cilvēkus motivē daļu savas enerģijas veltīt kopējam. Šīs daļas virziens un lielums nosaka kultūras dzīves ciklu, tās attīstības un aizsardzības pret negatīvām ārējām ietekmēm spēju. Ja šī ideoloģija vairs nemotivē jeb tās vienkārši nav, iestājas kopienas garīgā un pēcāk arī fiziskā nāve. Tāpēc kultūra ir jāsargā.

Arī Brastiņu Ernests saka: “Kultūra stāv pāri dabai, tā ir mākslīga, dārga virsbūve viņai. Kultūras dēļ tiek dibinātas valstis, kuru robežas tiek cītīgi sargātas, līdz kamēr pašas valstis un robežas top par kultūras vērtībām.” Gribas piebilst, ja izpostītu valsti var atjaunot, tad tautu nekad. Ja latviešu tauta zaudēs savu zemi, savas garīgās robežas, tad ne tās, ne tās valsts pastāvēšanai nebūs morāla pamatojuma! Ārēji mēs ne ar ko neizdalāmies citu tautu vidū, arī ideoloģiski un saimnieciski. Jā, mums ir sava valoda, latvju dainas, ne visai latviskas izcelsmes ziņģes, kamēr neesam to pārdevuši – sava zeme. Tautai tā kā pamazāk. Latviešu kultūras čaula ir sadragāta, nav kopēja tautas dzīves stila. Tāpēc ne bez zināma pamata ir uzskats, izplatīts, piemēram, lielvāciešu un lielkrievu vidū, ka latvieši nav tauta un sava valsts tiem nepienākas. Spriežot pēc visa, arī ASV, tāpat Eiropas Savienība šodien uzskata, ka latvieši vieni nav tiesīgu uz šo valsti. Pagaidām, ar to, ka mums ir sava valsts, de jure mēs esam tauta. Mums vēl visai pasaulei ar savu kultūru tas jāpierāda. Lai de facto kļūtu par tautu (nerunājot nemaz par nāciju), pie savas kultūras veidošanas mums cītīgi un ātri jāstrādā, bet mēs labsajūtā guļam. Ka nenoguļam sevi!

Cilvēku kopienas kultūra sastāv no pozitīvām un negatīvām, lielākās kopienas daļas izpratnē, garīgām vērtībām (juristi teiktu – tā ir bezķermeniska) – cilvēku radītas nozīmju, principu, normu sistēmas, ko tie neapzināti (motoriski) ievēro attiecībās ar dabu un savā starpā. Politisku apstākļu (cilvēku varas) uzspiests vai labprātīgi pieņemts dzīves vaids nav kultūra. Vergi nevar izveidot savu kultūru, bet var būt kultūras sastāvdaļa. Nebrīvi cilvēki savu dzīves veidu kultūrā var pārveidot tikai ar brīvības iegūšanu. Brīvībā pabijušiem un pēcāk nebrīvē nokļuvušiem ir iespējams savu kultūru, kaut nepilnīgi, kādu laiku saglabāt.

Kultūra ir cilvēka, cilvēku kopienas sastāvdaļa, bez kuras tas ir tikai bezprāta bioloģisks radījums. Kultūra nav kas atdalāms no tā nesēja, tajā ieiet arī cilvēku raksturīpašības, mentalitāte, morāle, t.i. visa buķete ar cilvēka garīgo un miesīgo saistītas kopējās īpašības. Var teikt arī, ka kultūra ir tās nesēja iepriekšējo paaudžu dzīves prāta gadsimtos pārbaudīta, instinktā, zemapziņā vai pat gēnos izkristalizējusies nākamām paaudzēm nododama savas patības un esamības saglabāšanas dzīves māka. Kultūru var arī iztēloties kā materiālu un garīgu ietērpu (apģērbu) plikai dabas radītai domājošai būtnei, kurā tā savas eksistences tūkstošgadēs sevi ietērpusi. Kultūra ir ļoti noturīga. Tās noturība sakņojas tās nesēju ticībā: kas ir labs, kas slikts; kas derīgs, kas nederīgs; kas patīkams, kas pretīgs. Nonācis svešas kultūras vidē, atsevišķs kādas citas kultūras pārstāvis un tā pēcnācēji savu kultūru spējīgs saglabāt pat vairākās paaudzēs. Kultūra ir (ir dzīva), kamēr dzīva ir tās cilvēku kopiena. Tāpēc kultūrai nav vērtības, jeb pareizāk – tās vērtība ir visa cilvēku kopiena. Tāpēc arī kultūrai nevar “izdalīt naudu”, kultūru nevar arī “kopt”, kā kādu dārzu, jo kultūra nav ne subjekts, ne objekts. Kultūra ir cilvēka biovides cements (saistviela), ar biovidi saprotot pašu cilvēku, tā kultūras, dabas un sabiedrisko vidi ar sasniegto eksistences līdzekļu ieguves līmeni.

Teikto apstiprina arī tas, ka vārds kultūra vēl tiek lietots saistībā ar tehnoloģisku jēdzienu raugs, ieraudze. Arī attiecībā uz atsevišķu cilvēku un cilvēku kopienu var teikt, ka kultūra ir to ieraudze, uz (no) kuras tie izcēlušies.

Ja valsts aizstāv tautu un tautību tiesības, tai jāaizstāv arī to zeme. Tāpēc kā galvenais priekšnoteikums tautu un tautību saglabāšanā jāuzskata: “zeme nav cilvēka radīta un tāpēc ir visas tautas īpašums”. (Ja kāds apšauba šo patiesību, tad lai pasaka: kas ir bijis pats pirmais zemes pārdevējs, ja ne zaglis?) Zeme ir mūsu visu, no tās mēs esam nākuši, tā mūs uzturējusi, tajā mēs aiziesim. Tāpēc ar lielāko tautas pateicību jāapvelta tie, kas uzvēluši saviem pleciem smago nastu – tās auglības kopšanu -, bet ar lielākiem lāstiem jāpiemin tie, kas to pārvērtuši par bodniecības preci. Taču, neabsolutizējot patiesību par tautas īpašumu uz zemi, pieļaujamas īpašuma tiesības uz zemi zem indivīdu personiskiem nekustāmo īpašumu objektiem, jo personiskā īpašuma zeme nav ekspluatācijas līdzeklis.

Sarežģītāk ir ar sabiedriski izmantojamiem objektiem saistīto zemi un ražošanai tirgum izmantoto lauksaimniecības un mežsaimniecības zemi. Šī zeme ieiet kapitāla sastāvā un tādejādi kļūst par iespējamās ekspluatācijas un maiņas līdzekli. Tādēļ jāizsver, kad zeme drīkst kļūt par preci?

Kā principā risināmas ar zemi saistītās problēmas? Varianti var būt dažādi un tie atkarīgi no tautu un to apdzīvoto teritoriju lieluma, no valsts iedzīvotāju demogrāfiskā sastāva, no tā, vai valsts ir nacionāla vai pilsoniska, u.c. faktoriem. Pilsoniskā valstī (to veido politiska nācija) jautājums par īpašuma tiesībām uz zemi var būt mazsvarīgs, jo zeme nekalpo etnosa aizsardzībai. Pretēji tas ir nacionālā valstī. Īpaši kategoriska prasība - zeme tikai tautas īpašumā - ir mazām tautām un tautībām.

Tāpēc Latvijas valstij, ja tā gribēja būt nacionāla valsts, pieļaujams tikai princips: zeme ir visas tautas īpašums! Bet, lai princips: “tas, kas pieder visiem, nepieder nevienam” neradītu bezsaimnieciskumu, Latvijas valstij bija jāuzskata, ka:

- zemei ir vērtība. Diferencēto, relatīvi atkarīgu no iespējamā ienesīguma, zemes vienību vērtību visas valsts mērogā vienlaicīgi nosaka valsts. Arī maināma šī vērtība ir vienlaicīgi visā valstī, izņemot gadījumus, kas saistīti ar valsts kapitālieguldījumiem vai dabas katastrofām, kas skar atsevišķas zemes vienības. Īpašuma vai rentētā zemes gabala vērtība, kā cilvēka neradīta, nedrīkst ieiet ķīlu un/vai galvojumu vērtībā!

- sabiedriski izmantojamā zeme kā teritorija (placis) nacionālā valstī nevar būt pirkšanas - pārdošanas objekts;

- zemes mākslīgais apaudzējums un augļi (ar zemi saistītās cilvēka radītās vērtības) var būt publisku un privātu darījumu objekti. Ja darījums maina zemes īpašnieku, izmantotāju vai lietotāju, darījumam vajadzīga valsts atļauja;

- derīgie izrakteņi, ūdeņi un citu derīgo zemes īpašību, zemes dabīgo apaudzējumu augļi tikai valsts īpašumā! To izmantošana jāreglamentē ar speciāliem likumiem, lai to neapgūtā vērtība neietu secen valsts kasei un tiktu domāts arī par nākamajām paaudzēm;

- katrai juridiski noteiktai zemes vienībai jābūt konkrēta indivīda vai juridiska subjekta pārvaldītai (saimnieciski vadītai).

Zemes saimnieciskā lietošana un izmantošana pakļaujama valstiskai regulēšanai. Regulēšanas mērķis ir valsts bagātības - tās augsnes - aizsargāšana un tautsaimnieciski racionālas izmantošanas perspektīva regulēšana visas tautas interesēs. Augstākā prioritāte augsnes izmantošanā dodama lauksaimniecībai, uzskatot, ka ekonomiski efektīva un konkurētspējīga Eiropas un pasaules tirgū var būt tikai lielražošana.

Jau Kārlis Ulmanis uzskatīja, ka: “Lauksaimniecībai vajag balstīties uz privātīpašumu, jo tikai tad būs zemturim īstais spars un spēks savu darbu darīt un būs viņam arī īsts prieks par sava darba augļiem.” Tajā pašā laikā (1922. g.) Ulmanis saka: “Es ticu kopsaderības un kopdarbības garam.” Acīm redzama pretruna; taču Ulmanis, labi saprazdams lielsaimniecību priekšrocības, reālajā situācijā bija spiests lielražošanas līdzekļu trūkumu kompensēt ar latviešu zemtura darba sīkstumu. Reizē jāsaka, ka Ulmanis nekur īpaši neakcentē privātīpašumu tieši uz zemi!

Latviju zemes jautājuma risinājumā trešās atmodas tautas pārstāvji aizvirzījuši pa vēstures iemīto taciņu ar to tikai starpību, ka tagad zemes dēļ brālis šauj brāli ne svešu, bet savas varas vadīts.

Savu negatīvo lomu nospēlēja dzimtenes un rietumu zara latviešu atšķirīgā mentalitāte mantības izpratnē. Veca patiesība skan, ka no savas zemes un meža izrauts, svešā 50 gadus audzis koks, atpakaļ pārstādīts, lai kā arī censtos, šo mežu sev līdzi nelocīs. Pašam vien būs jālokās kopā ar šo mežu vai jāpaliek tajā par svešķermeni. Taču dzīve pierādīja, ka šī patiesība uz latviešiem un to meža lokanību neattiecas.

Padomnieki no rietumlatviešu vidus un viņu vietējie pakalpiņi tautai uzspieda virzību uz Eiropu caur 1940. gadu! Kas tas pats, kas izoperēt mandeles caur pakaļpuses caurumu. Lai uzvarētu “taisnība”, mēs savas lauku lielsaimniecības pēc pusgadsimta vai pat vecākiem zemes ierīcības plāniem sadalījām pēc apstrādes jaudas viena un puszirga (apzīmējums saimniecības te vairs neiederas) zemes pleķīšos. Latvija pārvērsta kupicu kalnājā. Sagrāvām gan mēs 50 gados uzcelto veikli jo veikli. Tām celtnēm, lūk, esot komunisma smaka. Bet privātīpašumā tas ķieģelītis no tās kūts smaržojot tīri kapitālistiski. Tikai tagad tie grāvēji vaimanā, ka valsts neiepērk to roku darba izstrādājumus, ka nav vairs labību kur kaltēt, nav laboratoriju analīzēm, valsts nedod kredītus lopu fermu celtniecībai, ievedot piena un gaļas produkciju no ārvalstīm, neveicinot savas lopkopības attīstību. Ubagojam palīdzību no ES.

2001. gada Latvijas lauku inventarizācija rāda, ka laukos galvenais saimniekošanas veids ir sīksaimniecības - vidēji 13 hektāru lauksaimniecībā izmantojamā zeme. 68 procenti apsekoto saimniecību produkciju ražo tikai pašpatēriņam. Vispār, netiek izmantota piektā daļa no Latvijas lauksaimniecībai derīgās zemes. No kopumā apsekotām gandrīz vai 140.000 lauku saimniecībām mūsu speciālisti ES apkampienos par dzīvotspējīgām atzīst tikai 1.500 lielsaimniecības – tās, kuras nodarbojas ar graudkopību vai cukurbiešu audzēšanu (pēdējo jau ES aizklapēja ciet). Citi šo skaitu samazina līdz piecsimt sešsimt saimniecībām. Tad kāpēc Latvijā zemes reformai bija jāpieiet no īpašuma tiesību nevis no zemes funkcionālās izmantošanas viedokļa? Kāpēc bija jāsagrauj padomju laika lielsaimniecības un lauksaimniecība jāpārkārto pagājušā gadsimta 40. gadu sīksaimniecībās?

Mūsu varneši, tostarp esošie un izbijušie zemkopības ministri, nezina, ko tagad iesākt. Nesekmīgi cenšas izstrādāt Latvijas lauksaimniecības attīstības programmu, kas ar evolucionāru pakāpeniskumu kopā savāktu revolucionāri sagrauto. Bet vai tad latvietis labprātīgi šķirsies no sava kaktiņa, sava stūrīša zemes, kaut vai no pārpūles un bada gars jāizlaiž! Vārdu sakot, latvieši savai zemītei ir iztaisījuši pamatīgu harakiri. Redzot to visu, tie, diemžēl nedaudzie, rietumlatvieši, kuriem bez atmiņām par 1940. gada Latviju vēl kas galvā, brīnās: kāpēc mēs, ejot uz Eiropu, sagrāvām arī tās 50 padomju gados radītās vērtības, kas atbilst mūsdienu Eiropas līmenim? Saka, ne demokrātisku, bet idiotokrātisku valsti jūs ceļat!

Saimnieku vietā savairojuši īpašniekus, kas sēž uz savas, pat cits tikai uz attālāka radinieka atjaunotās taisnības kā “suns uz siena kaudzes”, bet tie grāvēji saņem trīszvaigžņu ordeņus un rēķina, ka Latvijai pietiktu ar 30 procentiem to suņu. Pārējie lieki?! Tiek teikts, ka valsts nav tik bagāta, lai dotētu sīksaimniecību kā dzīves veidu, mazie zemnieki valsts subsīdijas nesaņemšot. Bet uz tām “siena kaudzēm” sēž latviešu genofonda pamatu pamats!

Mazefektīvu pārlieku milzīgu lielsaimniecību sistēmu esam nomainījuši ar vēl neefektīvākām sīksaimniecībām, ko vairs pat par sistēmu nosaukt nevar. Milzīgi visas tautas, ne tikai zemnieku, līdzekļi, kas bija kapitāli ieguldīti padomju laika lauku lielsaimniecībās, ir izvazāti un izniekoti. Starp tiem miljardi, kas ielikti meliorācijā un citos zemes auglības celšanas pasākumos. Ne jau visu vainu par notikušo var uzvelt varnešiem. Papildus nostrādāja no muižniecības laikiem zemnieku raksturā saglabājusies zemnieciskā sīklaupīšana. To varneši veikli izmantoja, bez jebkāda cita materiāla atbalsta, pametot latviešiem pa zemes pleķītim kā apgrauztus kaulus suņiem, kamēr paši aprija tautas bagātības treknumus.

Kam bija vajadzīga tāda zemes reforma? Konkurentiem no Rietumiem? Varējām taču savas padomju lielsaimniecības viegli pielāgot Rietumeiropas prasībām (tās jau praktiski šīm prasībām atbilda, jo pēdējos padomju gados tika pārveidotas pēc Rietumu paraugiem). Arī ar vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu īpašuma tiesībās uz zemi tādu barbarismu nevar attaisnot. Ja nu tā gribējās atgriezties 40. gadu taisnīgumā, varēja taču tās īpašuma tiesības atgriezt zemes akciju vai paju veidā.

Kārtējo reizi Latvijas valsts vēsturē negatīvu lomu nospēlēja juristi, īpaši advokāti. Tautas, tās valsts dzīves liktenīgā pagrieziena punktā tautas prātu nomainīja dažu cilvēku prāts. Šoreiz LR Augstākajā Padomē tie bija uzurpējuši latviešu inteliģentu lomu un ar nolūku vai tīri profesionālu iemaņu vadīti visās jomās Latvijas Republikas atjaunošanu ievirzīja tikai tīri tiesiskajā gultnē, pie tam tikai pozitīvo (valsts radīto) tiesību virzienā. Taču, kas ir īpašnieks, un kāds?

Īpašniekam pieder kaut kāds īpašums objekts; viņš ir tā tiesisks (juridiski apliecināts) subjekts, kas, valsts tiesiskās telpas normu ietvaros, var ar šo objektu rīkoties pēc savas gribas, mākas un rocības. Māka nozīmē, ka subjektam ir objekta produktīvai izmantošanai nepieciešamās zināšanas un iemaņas. Ja tādas ir, viņš var būt saimniekotājs, ja nav – tikai izsaimniekotājs. Rocība nozīmē, ka subjekta rīcībā ir ne tikai īpašuma objekts vai pat tikai īpašuma apliecība uz to, bet arī šā objekta produktīvai izmantošanai nepieciešamie līdzekļi. Griba ir morāles un pienākuma kategorija un var būt tīri subjektīvi vai sabiedriski orientēta. Subjektīvā var būt īslaicīga vai ilglaicīga. Īslaicīgā griba nozīmē to, ka, ieguvis objektu, subjekts sev momentā no tā izspiež visu maksimāli iespējamo labumu, neko neatstājot perspektīvai; ilglaicīgā – viņš rūpējas, lai tas objekts labumus viņam nestu arī perspektīvā. Sabiedriskā griba nozīmē to, ka subjekts rīcībā ar objektu rūpējas ne tikai par savu labumu, bet arī par sabiedrības. Šī tāpat var būt īslaicīga vai ilglaicīga.

Taču no teiktā: ne jauno īpašnieku māka, ne rocība vērā netika ņemtas. Svarīgāk bija: ātrāk to valsts īpašumu sadalīt. Saimnieciskums (primārais) tika pakļauts tiesiskumam (sekundāram). Galvenais, ka vispār netika domāts par sabiedrības interesēm, īpaši latviešu tautas attiecībā uz tās zemi! Ignorējot dabiskās tiesības, cilvēks, etnoss, tauta pārvēršas par objektu, kura eksistenci nosaka valsts (faktiski tās ierēdniecība) kā subjekts.

Nu nesanāca katram pa Latvijas gabaliņam! Patiesība ir tāda, ka, šaura personu loka interesēs īstenotais, pašreizējais zemes jautājuma risinājums Latvijā tautu neapmierina ne no taisnīguma atjaunošanas un tiesiskā viedokļa, ne no zemes izmantošanas viedokļa, ne no tautas gara un morāles viedokļa. Kādi tad ir tautas neapmierinātības cēloņi?

Pirmkārt. No taisnīguma atjaunošanas un tiesiskā viedokļa:

- padarot zemi kā placi un reizē arī zem tās esošās dzīles par atsevišķu indivīdu īpašumā esošu citu cilvēku ekspluatācijas līdzekli, ignorētas visas tautas dabiskās tiesības uz zemi kā savu šūpuli un barotāju;
- apmierinoši nerisinās arī īpašuma tiesību jautājumi, jo tomēr ir pagājuši 50 gadi un ne visu un visiem kā bijis var atdot, ne visi bijušie īpašnieki vai to likumīgie mantinieki ir dzīvi un pieteikušies uz saviem bijušajiem īpašumiem, daudzi zemes īpašumi pret valsts kredītiem bija ieķīlāti Zemes Bankā, tātad piederēja valstij;
- morāli nepamatoti paplašinātas ir likumīgo mantinieku kārtas, kas noved pie tā, ka pie īpašumiem Latvijā tiek personas, kurām ar Latviju, tās zemi nav pat attālāku sakaru (piemēram, uz Zilo kalnu īpašumā varēja pretendēt cilvēks, kas ne kalnu, ne Latviju pat zilajā sapnī nav redzējis). Tad jau baltvācu baronu tiešajām atvasēm ir lielākas tiesības uz Latvijas zemes īpašumiem!;
- nekādi netiek atlīdzināts to cilvēku darbs, kas 50 gados ir saglabājuši un vairojuši zemes īpašumu vērtību (piemēram, grūtā fiziskā darbā uzturējuši tos pie dzīvības, kā arī milzīgie valsts - visas tautas - kapitālieguldījumi zemes meliorācijā un lielsaimniecību apbūvēšanā). Rodas jautājums: “kas rada tiesības?” - par tiesību izcelšanos. Vai kaut kādu attālāku vai tuvāku radniecisku sakaru tiesības (papīru tiesības) ir sveramas augstāk par 50 gadu darba uz šā objekta radītām tiesībām?;
- kompensācijas bijušajiem īpašniekiem tiek maksātas no to cilvēku līdzekļiem un bez viņu piekrišanas, kuri nu nekādi nav vainīgi īpašumu bojāejā.

Otrkārt. No zemes saimnieciskās izmantošanas viedokļa:

- uz kaut kādu saimniecisku (ne tikai īpašniecisku) guvumu zemes reformas rezultātā varēja cerēt tikai lielsaimnieki, tāpēc no mūsdienu pasaules lauksaimniecības tehnikas un tehnoloģijas līmeņa zemes sakupicošana sīksaimniecībām, t.i., atgriešanās 20. gadu spīļarkla un zirgu saimniecību līmenī ir galīgs nonsenss. 2006. gadā, no visām 133 tūkstošiem saimniecībām, saimniecības ar aramzemi, lielāku par 50 hektāriem, sastāda tikai 1,6%. Pēdējos trijos gados, ja arī par 400 palielinājies saimniecību skaita, kas apsaimnieko 100 un vairāk hektārus, par 18 tūkstošiem palielinājies pāris hektāru lielu saimniecību skaits;
- turklāt zemes sakupicošana ne tikai izniekoja milzīgos, bijušos valsts (visas tautas) un zemnieku kapitālos ieguldījumus zemes auglības celšanas pasākumos, starp tiem miljardus, kas ielikti meliorācijā, arī kapitālceltniecībā (kas viss tika izpostīts), bet arī radīja pilnīgu jūkli lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkojumos. Atsevišķi zemes īpašumi tika sašķaidīti tā, ka prasīs kapitālus ieguldījumus zemes konsolidācijā;
- nebija ne mazāko garantiju, ka zeme nonāks īsto cilvēku rokās. Ne jau visiem jaunizceptajiem zemes īpašniekiem bija kāda jēga zemkopībā, un ne jau visi zemkopji – īpašnieki bija spējīgi kļūt par pietiekami labiem zemes apsaimniekotājiem. Kur pēkšņi varēja rasties tāds lērums “saimnieku”, ja labi zinām, ka nedaudzajām padomju laiku gigantiskām saimniecībām Latvijā ar grūtībām meklējām labus vadītājus - saimniekus?;
- pašizmaksā dārgā sīksaimniecību produkcija nav konkurētspējīga ar lēto importu. Nu neies jau lieluzņēmēji – pārstrādātāji, kas brīnumainā kārtā reizē ir arī augstas valsts amatpersonas, - braukāt pa viensētām, iepērkot pa cūciņai vai puscūkai, pa kanniņai piena, kad pie viņu uzņēmumu vārtiem stāv rindas ar lētas importa gaļas kravu refrižeratoriem un piena cisternām! Viņiem sava peļņa ir pirmajā vietā;
- redzamāka nākotne kā konkurētspējīgai pasaules tirgū bija piensaimniecībai, kas vienmēr ir bijusi Latvijas lauksaimniecības pamatnozare. Taču reizē ar “dekolhozāciju” notika piena lopu masveida izkaušana. Arī pat 2000. gadā mums vēl ziņo par labo piena govju masveida likvidāciju, jo lopkopjiem par pienu nemaksā pat minerālūdens cenu;
- tradicionālās Latvijas lauksaimnieciskās produkcijas noieta trūkums spiež zemnieku samazināt ražošanu vai ražot tikai pašu patēriņa vajadzībām. Notiek daļēja vai pilnīga pāreja uz naturālo saimniekošanas veidu. Lauksaimniecībā izmantojamā zeme tiek apsaimniekota tikai daļēji, pārējo aizlaižot krūmājā vai pat apstādot ar mežu. 2006. gadā 63% no kopējā saimniecību skaita pārdošanai neko neražo. Visu savu “produkciju” apēd paši un pat vēl tiek Eiropas piebaroti;
- dažs sīksaimnieks lielpilsētu tuvumā var daudzmaz normāli eksistēt, cits var kļūt populārs ar sēņu, cits ar strausu vai pat krokodilu audzēšanu; ir mums pat dažas lielsaimniecības, uz kurām braukā ministri un kuras rāda televīzijā (gluži kā Vossa laikos). Taču ne sīksaimniecības, ne lielsaimniecības bez valsts materiālā (no budžeta - bet kas to pildīs?) atbalsta pašas valsts radītajos brīvā tirgus apstākļos normāli saimniekot nevar. Zīmīgi, ka tieši lielsaimnieki (turklāt Latvijas auglīgāko zemju īpašnieki), kuriem tā zemes reforma bija domāta un kurus, kaut drusku, valsts tomēr subsidē, ir tie, kas pirmie dumpojās. Tiem, kam nav ko pārdot, nav ko dumpoties. Sīksaimniekiem labi ja pašiem pietiek, nav ne savas tehnikas zemes apstrādāšanai, ne nokļūšanai uz piketa vietu – jālūdz no bagātākiem lielo saimniecību īpašniekiem (cik mums vispār starp 133 tūkstošiem saimniecību tādu ir?).

Taču Eiropas Savienība ar tās rīcībā esošiem līdzekļiem mums agrāk vai vēlāk uzspiedīs savu lauksaimniecības standartu – augsti kapitālietilpīgu lielražošanu ar samazinātu darba vietu skaitu - vai vispār aizklapēs ciet mūsu neefektīvo lauksaimniecību (cukura ražošana jau ir ciet). Piemēram, jau tūlīt pēc iestāšanās ES Somijas lauku saimniecību skaits samazinājās turpat vai trīskārt. Jau tūlīt pēc iestāšanās uzaicinājuma ES (2002. gada decembrī) lauksaimniecības ministrs Slakteris un valsts prezidente Vīķe-Freiberga apstiprina, ka trīs četru gotiņu saimniecībām nākotnes nav (Tas bija zināms jau tad, kad tādas radīja). Tikai nesaka, kas nesīs kaut vai politisko atbildību, lai gan te skaidri prasās pēc kriminālās, par Latvijas lauksaimniecības faktisku iznīcināšanu un, ko darīt tālāk?! Šī zemes reforma būtībā ir tāda pat cilvēku krāpšana, kādu 1940. gadā organizēja komunisti, nacionalizēto zemi iedalot ap 50 tūkstošiem jaunsaimniecību, bet pēc kara visus sadzenot kolhozos.

Eiropas Komisijas 2001. gada Progresa ziņojumā par Latviju atzīmēts ļoti niecīgs progress lauksaimniecības sakārtošanā. Vai tad mēs paši arīdzan neredzam visu mūsu valdību butaforisko darbošanos ap lauksaimniecību? Pat tāda mūsu Eiropā gājēja kā ZA Ekonomikas institūta direktore R. Karnīte Latvijas lauksaimniecībai neko labu nākotnē nesola. Arī ES nesteidzas nedz pieņemt kādus lēmumus attiecībā uz mūsu lauksaimniecības nākotni. Pagaidām tai izdevīgāk klusēt. Tikai Spānija drusku izpļāpājusies, iebilstot pret ES līdzekļu došanu jauno dalībvalstu lauksaimniecībai, jo tas atņemšot tām stimulu pašām parūpēties par savas lauksaimniecības attīstību. Tas viss liecina, ka uz citu pleciem cerību ir maz un ka ar ekonomiskām metodēm mūsu lauksaimniecībai līdzēt nevar. Skaidrs ir viens: vara Latvijas lauksaimniecību ir iedzinusi strupceļā, kur tālāku ceļu neredz neviens, arī pati vara.

Un vai arī tagad grūti paredzēt, ka laikā, kad pasaulē daudzas tautas dzīvo pusbadā, ārpus Latvijas atradīsies spēki, kam radīsies ekonomiski un morāli pamatota interese par Latvijas vienīgo zeltu – tās augsni, kuras auglību un ekoloģisko tīrību vietējie speciālisti un varasvīri pašlaik ceļ ar nezāļu audzēšanu. 2003. gada nogalē citu valstu pilsoņiem un uzņēmumiem jau skaitās pārdots aptuveni 45 tūkstoši hektāru Latvijas zemes. Pēc LR uzņemšanas Eiropas Savienībā, ar 2004. gadu strauji palielinājās ārzemniekiem pārdotās lauksaimniecības un mežsaimniecības zemes platības. 2005. gadā zemes grāmatās reģistrētā jau sasniedz 100 tūkstošus hektāru. Zemes izpārdošanas apjomi ir tik lieli, ka tie i no pārdevēju – pircēju, i no valsts puses tiek slēpti.

Saprotams, ka ārzemnieki neprasīs latviešiem, kā izrīkoties ar Latvijas zemi. Tie no savām valstīm uz Latviju pārceļ tos netīrākos un videi un cilvēkiem kaitīgākās ražošanas procesus. Skandināvu cūkaudzētāju invāzija Latvijā jau kļūst latviešiem par nacionālu biedu. To atzīst pat Saeimas Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vadītāja tēvzemiete Anna Seile. Tā, kura savulaik tik cītīgi bīdīja brīvā zemes tirgus likumu ar tiesībām pārdot Latvijas zemi arī ārzemniekiem. Tagad viņa saka: „Latvija kļūst par cūkaudzētāju zemi, taču mums – Latvijas iedzīvotājiem – no tā nav nekāda labuma”. (Priecājamies par smirdoņu – ārvalstu investīcijām!?) Tagad gan viņa atzīst, ka savulaik pieļautā Latvijas zemju iztirgošana ārzemniekiem acīmredzot bijusi kļūda. Gribējām taču visai pasaulei pierādīt: mēs esam vislielākie kapitālisti un mums visbrīvākais tirgus! Te pat blakus Krievijai nu gan zemes trūkuma nav, taču tā atļauj zemi tikai lietošanā un i tikai tad tikai saviem pilsoņiem.

No varas partijām neviena neatzīst, ka Latvijas zeme būtu īpaši aizsargājama (pelēkā kāpa gan), ka zemes izpārdošana ārzemniekiem būtu aizliedzama. Katram esot cilvēktiesības iegūt un brīvi rīkoties ar savu īpašumu – tā Repše – viens no lielākiem zemes spekulantiem, kas braukā pa Latviju un sola šim remeslam citus apmācīt. Varas ignorēts ir, ka zeme ir latviešu tautas iztikas un ražošanas pamatresurss, ka bez zemes nevar pastāvēt arī valsts. Bez vainas neesam arī paši. Patērējot vairāk nekā jaunradot, apēdam kā pagājušo paaudžu radīto, tā nākamo paaudžu pamatni. Vai var vairs uzskatīt par tautu to patērētāju pūli, kas dzenoties pēc naudas un baudas, izūtrupē to pamatni, no kā paši cēlušies? Latvijieši privātīpašnieki pārdod ārvalstniekiem savu? zemi, pagastveči vai vecenes - purvu vai kādu citu izrakteni, augstākie: prezidente, premjers un ārlietu ministrs ārvalstij, droši vien par attiecīgu kukuli, uzdāvina veselu Latvijas rajonu un perspektīvas naftas ieguves vietas! Īsts latvietis, kur nu vēl latviešu zemnieks, savu zemi ārvalstniekiem nepārdos.

2005. gada martā Zemnieku saeima tik vien kā spēj nokonstatēt, ka konkurētspējīgas var būt tikai lielsaimniecības, ka zeme tiek bīstamos apmēros izpārdota ārvalstniekiem. Jau 2004. gada nogalē premjers I. Emsis atzīst, ka Valsts ir praktiski zaudējusi kontroli, cik Latvijas mežu un zemes ir ilgtermiņā iznomāts vai pārdots ārzemniekiem. Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors Andris Miglavs pat atjēdzies: “Šajā brīdī Latvijai ir jāizšķiras par to, kas ir zeme. Vai tā ir individuāla īpašuma iemiesošanas forma? Tas ir – privātīpašums ir svēta lieta un katrs ar to var iesākt, ko grib. Vai tā ir sabiedrības īpašums, par kuru lemj visa valsts? Mans viedoklis ir tāds, ka lauksaimniecības zeme ir sabiedrības bagātība, kas ir radusies daudzu paaudžu darba gaitā, lauksaimniecības zemi atgūstot, meliorējot un saglabājot auglību.” Taisnība. Ja Latvijas zeme nepiederēs latviešiem, tad pat latviešu valodai nekādas nozīmes latviešu tautas izdzīvošanā nebūs! Latviešu tautas nākotnei viņu zemes vērtība ir bezgalīga.

Latvieši attīstījušies kā darbaholiķu un sīkstu cīnītāju tauta, kas nepadodas nekādu grūtību priekšā. Vienalga, vai tā ir darba, zinību vai pat kara fronte. Mīkstčaulību un gļēvulību neviens vēl latvietim pārmest nav varējis. Tādu to latvieti radījusi Latvijas zeme, zemniecīgums ar tā pamatīgumu. Latvietis nekad nav ubagojis un uzturēts, citus gan uz saviem pleciem bijis spiests nest.

Un nu, ar latviešu valsts stulbo vai nodevīgo varas vīru atļauju, Eiropas gudrie komisāri latvieti savā zemē saglabās un uzturēs kā kompleksas dabas un vides ainavas sastāvdaļu, kā dzīvu radību, kas atdzīvina dabu. Ne jau visus – ne vairāk kā 3 – 5% (Rietumeiropas norma) latviešu kopskaita drīkstot būt tajos laukos. Tos tad baros ES, un šo rezervātu šodien mūsu varneši savās lauku attīstības “stratēģiskajās” programmās uzdod kā valsts virsmērķi: “Pārticis cilvēks apdzīvotos Latvijas laukos.” Nez kāpēc nokaunējušies nosaukt šo cilvēku par latvieti? Netaisnīgi. Ja jau, kā augstāk minēts, trīs gadu laikā 18 tūkstoši “zemkopji” izveidojuši sev šādus mikro rezervātiņus, lai tik tiktu pie tā ES pupa.

Austrumu un rietumu varenajiem Latvija vajadzīga tikai kā rezerves zona savas dzīves telpas pabīdīšanai uz vienu vai otru pusi, labākajā gadījumā, kā labi bruģēts tirgus ceļš, kuru lēti apkalpo kaut kādi iedzimtie. Latviešus kā tautu tur nevienu neinteresē. Latviešiem, ja tie kā etnoss grib šādā ceļā izdzīvot, jākasa savi pakauši un pašiem jārada savai eksistencei nepieciešamie apstākļi. Taču pagaidām gan nekas neliecina, ka šajā jomā kas tiktu darīts. Taisni pretēji. Latviešu valsts vara, ar vagariem centīgu izkalpību, izteikti ietur austrumu un rietumu varenajiem vajadzīgo virzienu.

Tiek putināta latviešu tautas dzīvības pamatne – lauku dzīves vide un lauku cilvēku dzīves veids, reizē ar to nacionālās kultūras identitātes pamats. Latvijas zemju administratīvi teritoriālās reformas pamatos liek nevis etnogrāfiskās un kultūrvēsturiskās saites, bet pārvaldīšanas ērtības un ekonomisko izdevīgumu, maskējot to ar it kā pakalpojumu kvalitātes iedzīvotājiem uzlabošanu. Latvju zeme tiek izpārdota sveštautiešiem un pārvērsta par tūrisma meku, bet pašiem atvērts ceļš uz ūdensgalvu Rīgu vai Īriju. Toties austrumu – rietumu virzienā tiek būvēti preču ceļi un liktas trubas un radīta atbilstoša infrastruktūra ārvalstu tranzītkravu apkalpošanai.

Pasaulē ir piedrukāts pietiekami daudz dolāru, lai reizē nopirktu visu Latvijas zemi, ar buldozeriem no tās notīrītu visu traucējošo un iekārtotu rentablu lauksaimniecisko ražošanu. Tad, kā pareģo īsts latviešu zemnieks Juris Plēsums (ASV): “Latviešu tautas vairums būs tikai lēts darbaspēks, Latvijas laukus apsaimniekos ārzemju lielsaimnieki, daži latvieši būs vagari, bet vairums būs tikai kalpi zemē, kuru bija iecerējuši kā savu.”

Latvijas valsts pārvaldes sistēma no demokrātiskajās valstīs vispārpieņemtās jeb klasiskās funkciju sadales ziņā atšķiras tikai ar principā lieku kārtu – varnešiem, kas, šķiet, raksturīga visām pārejas no sociālisma uz kapitālismu sabiedrībām un kurai ar laiku jāizzūd. Taču valsts tipa nenoteiktība, masveidīga valsts ideoloģijas nesēja, valsts sabiedrības un īsta pilsonības institūta neizveidošanās kropļo valsts pārvaldes sistēmu – no demokrātiskas pietuvina to mafiozai. Īpaši, ja ir neliela kasta (kāds pusducis cilvēku), kas mēģina uzurpēt politisko varu valstī. Saukti gan par oligarhiem, gan par valsts nozadzējiem, gan par pelēkiem kardināliem, gan par naudas maisiem, tie ir cilvēki, kas savu bijušo amata stāvokli LPSR, korporatīvos sakarus un savu veiklību izmantojuši, lai prihvatizētu tautas bagātības – vienkārši runājot, to apzagtu. Tagad viņi savu bagātību izmanto, slepeni prhvatizējot arī valsts varu. Tauta to jūt un meklē izeju.

Plaši izplatīts mīts par slikto vēlēšanu likumu. Tas kalpojot tikai sabiedrības šaura kluba interesēm, kas šo likumu sargājot kā acuraugu. Likums uzmanot, lai politikā neiesprauktos kāds pie šā kluba nepiederošais. Vēlētājs nekādi nepiedaloties valsts pārvaldīšanā, jo viņš nevarot atsaukt deputātu, lai ko tas būtu sastrādājis.

Vajagot tik nomainīt vēlēšanu likumu un viss aiziešot kā tautai vajag. Bet kā tad tai tautai vajag? Kurš to zina, vai kuram tas būtu jāzina? Mūsu parlamentārieši pat vienas partijas iekšienē nezina, kā tai tautai vajag - pat, kas tā tāda. Tāpēc viņiem atliek vien zināt, ko pašiem un viņu sponsoriem vajag un savstarpēji par šīm vajadzībām demokrātiski cīnīties. Šādas šauras zināšanas ar citādiem vēlēšanu likumiem vai deputātu atsaukšanām, vai pat tautas vēlētu prezidentu ar plašākām pilnvarām nomainot bezcerīgi, ka no trauka izdosies izliet vairāk nekā tajā ir.

Tam šaurajam klubam tas vēlēšanu likums pat īpaši nav jāsargā, jo pie jebkura viņi nebūs zaudētājos. Tādejādi no šauru interešu partijām mēs vaļā netiksim. Līdz? Līdz radīsies tautiski valstiska ideoloģija, kas būs pieņemama vēlētāju lielākai daļai un attiecīga ideoloģiska partija. Lūk, tādas rašanos gan šaurais klubs nepieļaus! Tāpēc šodien demokrātija tiek atļauta tikai sīkumos, bet saknē noslāpēta jebkāda pastāvošās varas sistēmas principiāla kritika, vēl striktāk - kaut kā ideoloģiski jaunāka piedāvājumi. To atvieglo pilnīga varas kontrole pār MIL.