nu, to, kas blakus var labāk novērtēt pec tam, kad ir karājies mata galā, vai būs vēl blakus vai ne. teorētiski saprotu.

... VISBIIEžāK,KJAU SāKAM ILGOTIES PēC Tā KO ESAM ZAUDēJUšI,VAI ARī PēC Tā KO VēLAMIES IEGūT...    

Ķīmiskie procesi organismā nostrādā.
Vēlme būt pirmajam, spēcīgākajam, veiklākajam un saņemt visu kas olimpietim pienākas. :) Tāpēc raugās olimpietis pasaulē un meklē ko labāku un jaunāku, lai var atkal izcelties. Pēc kārtējā sasnieguma sevi paslavēt par izveicību.

Arī taisnība, ka pērles vērtību apzinamies, kad tā ir zudusi. (Pērle - katram savā izparatnē kas svarīgs, būtisks, nozīmīgs)   

hennesya-ne jau tikai vīrieši meklē sev ko labāku...    

Zaudētā pērle ir zaudētā, tā domās var palikt skaista un spoža. Diez vai ir labākais par to domāt un neredzēt citas, varbūt, pat spožākas un vērtīgākas.

Gremdēties pagātnē laikam nedomāju, bet maz veltam tās domas tam, kas jau pašam ir. Aktuālāk ir tiekties pēc kā tālākā, nākamā. Par pērlēm atceramies, ja ir grūta izvēle, kad jāņem palīgā pieredze, un izvēlas no jaunā ko līdzīga kas jau ir bijis, pārbaudīts, tikai citā noformējumā. Un varbūt tas ir apstāklis, kas liedz saskatīt spožākas pērles, jo parasti nav laika meklēt ko jaunu, netradicionālu un sanāk atkārtot sevi, savas kļūdas un izvēli.    

Kā lai neilgojās pēc tā sava!?! Tas tak mans. Manis iegūts, manis veidots, lolots, mans. To nevar aizmirst, pamest, piekrāpt. Slikti, ja savas pērles neapjauš un nākas tās zaudēt... Es vienmēr kaut kā cenšos visu saganīt, lai nekas nepazustu. Tā kā tāda mantrause...     Bet tas tak mans!!!!
Dažreiz gan revīzijas laikā, gadās, ka pa kādai pērlei jāizsviež... Bet tas jau tikai tāpēc, lai atbrīvotu vietu jaunai...    (lai dievs man piedod, te runa par hobijiem, tipa kalnos kāpšanu vai mežonīgo laivu braukšanu dzīvotgribas uzsišanai).
Esmu laikam dikti prātīga - ilgojos tikai pēc tā, ko zinu, ka varu sasniegt. Slikti? Neromantiski? Toties bez kreņķiem, puņķiem un asarām, bet ar kaifu.

malipika-vai tas jau neizklausās pēc egoisma???

tessan
Sanāca izteikt viedokli vīriešu dzimtē, bet doma attiecināma uz cilvēkiem nenosakot dzimumu. :)

Dievs, dod vairāk tādus egoistus, kāda esmu es!!!   
... un vienu spešēlī for me    Es jau nu gan pratīšu novērtēt!!!   

Njā, vērtības mainās un tas, kas agrāk likās pašsaprotams, tagad var būt īpaši nozīmīgs.    

uudens daudz, bet gribas uguni.
Kad pienaak gruuti laiki/ zebras princips/ domajaam un esam patikamaas gaidaas par balto, viss notiek, kam ticam:) Domas speeks. un Vertiibu skala. Tik nobriedis cilveks ar stabilam vertibaam novertee sev esoshos blakus/   

Tas ir tikai normāli- gribēt, iekarot, iegūt ko jaunu, ko citu, vēlmes virza cilvēku darboties, neapaugt ar rutīnu. Kas šajā skrējienā, ko sauc par dzīvi ,paliek ar tiem , kas mums ir līdzās, blakus? Man jau šķiet, ka ar cilvēkiem ir tāpat kā ar lietām- tie mainās, kļūst nevajadzīgi, vai gluži pretēji vēl tuvāki un mīļāki.

Kādēļ ilgoties pēc tā, kas blakus? To vajag lietot. Ilgoties var pēc kaut kā skaista, vēl nedabūta.

Bat vai ilgas pēc tā, kas patiesībā atrodas blakām un ir sasniedzams, nav attiecību augstākā izpausme... citi teiks- mīlestība.

Vis mani ieguvumi patīk un tiek uzturēti, aprūpēti, uzlaboti. Gan materiālās vērtības, gan cilvēki. Nevienam neat   došu! :))

... varbūt, ka to , ko vēlamies iegūt, pārāk idializējam... un tad, izrādās, ka sniegs ir tikai balts un zāle ir tikai zaļa... , tas jau tas pats stāsts par "rozā brillēm"...

... nezinu,es nekad neesmu kārojusi to,kas ir citam.Man ir viss ko man vajag un gribas.Katram taču ir sava gaume un viedoklis.