cilvēks nekad nespēj būt laimīgs,jo tiklīdz laimi iegūst,sāk baidīties,ka pazaudēs. Autoru neatceros.

Varbūt tas jaunais, svaigais aizpilda kādu robu no personības trūkumiem, kas rada kompensācijas sajūtu? ... tiešām nezinu.   Skaidrs paliek faktors, ka tam ir saistība ar laimi.    

Laimi jau nevar aizturēt, bet gan spēt to izbaudīt līdz mielēm, tikai līdz tam ir jāattīsta sevi.    

..nu jā... tā ir tāda kā laimes sajūta - augt! pilnveidoties,visu laiku kaut ko štukot jaunu!
tas gan vairāk attiecas uz sevis pilnveidošanu, jaunu pieredzi...
pašizpausme - pilnīgi noteikti...
vai vajag jaunu sievu/vīru, jaunu mašīnu, jaunu 3. kažoku , jaunas 17.ās laiviņkurpes... :):):) njuss, šite es tāda nestandartdomāšanas sieviete      tā kā-nemācēšu laikam teikt   

Iegūtais ir vajadzīgs un ir novērtēts. Ja arī izrādās, ka kaut kur spēki par daudz izšķiesti, tomēr tā ir mana pieredze.
Man sanāk tā, ka labi ir apstāties pie materiālajām lietām, saprast, ka pietiek, ka ir labi. Jo tās sniedz mirkļa prieku un ērtāk dzīvot, bet ir vajadzīgas. Ja runā par pašizpausmēm, kādu aizraušanos, hobiju, arī izglītošanos vai piedzīvojumiem   , tad tie krāšņo dzīvi un tur jau gan nevar apstāties, jo tad ieslīgst nekonedarīšanā un melanholijā. Tur pats process ir galvenais.
Konkurence un lepnums? Domāju tas varētu būt kādam, kam svarīgi citiem apliecināties, gūt citu apbrīnu. Nezinu, man tie nav būtiski, lai darītu to, kas patiešām patīk.

Dažiem cilvēkiem ir skaidrs, ka materiālās vērtības neko nemaina no ētiskām vērtībām. Daži gudrie jau saka, ka attīstība, pilnveidošanās ir dzīve-ošana; pilnība, perfektums bez attīstības - bojāeja.    

Materiālās vērtības maina gan. Ja esi spiests dzīvot nabadzībā un cīnīties par katru maizes kumosu, tad par ētiskām vērtībām un pašizpausmēm pagrūti runāt.

jau 100 reiz dzirdeets, bet...
Mees esam kaa dzintara mekleetaaji, juuras zvirgzdim noseetaa krastaa..
un ilgojamies un tiecamies visu muzu peec neatrastaa...
T’a ir... nekad nav gana... vien uz briidi..

nu... tā jau tas arī ir!... šitas noteikti nav jaunais divritenis   
šajā laikā,kad daudzi zaudē savus ierastos darbus- izdzīvos un ies tālāk tikai tas,kurš spēs mainīties,kurš būs pietiekami spēcīgs sākt ko jaunu... tas jau arī ir - attīstīsies,pilnveidosies,gudros un - strādās pats ar sevi!!!

Slinkums un trūkums bija tas, kas radīja tehnikas, zinātnes attīstību. Trūkums, nabadzība tieši vedina uz pašizpausmi, ja to attiecina kaut vai uz literatūras autoriem, literatūras klasiķiem, mūzikas monstriem klasikā. Ļoti maz ir izcili prāti no turīgo aprindām.    

neons... nepiekritīšu.Tu tagad runā par atsevišķiem ģēnijiem, kuri dzīvoja ar kādu, kas viņus pabaroja. Trūkums vedina uz cīņu, lai būtu labāk, ja kādam sanāk tādā veidā izpausties, tad labi, cits tā arī nocīnās visu dzīvi ar sapni iestāties augstskolā, bet nevarēšanu to atļauties.

Katram jau savs viedoklis. Kāpēc daži fanāti Latvijā būvē paši lidmašīnas, nevis pērk gatavas? Tas tak ir pašizpausmes meklējums, naudas ietaupījums, sevis attīstīšana, izglītošana. Turīgs cilvēks nopērk gatavu aparātu un knapi zin cik tajai ir sūkņi, dzinēji ... . Protams, ka katram apgalvojumam ir sākums un gals.    

Domāju, tas ir hobijs   un ne trūcīgu cilvēku hobijs.   Es par materiālo runāju tāpēc, ka, ja cilvēkam nav no rīta līdz vakaram jāpelna, jācīnās lai tikai izdzīvotu, tad viņam atliek laiks un līdzekļi arī būvēt lidmašīnas un pievērsties citām lietām... un pat nav jābūt turīgam.

Lidmašīnas - tas arī labs epitets laimei.     Varam būt gaisā (laimīgi) ilgi, bet ne pārāk ilgi, jo kādreiz arī jāpiezemējas un labās sajūtas beidzas.    Bet vienmēr tur varam atgriesties.    

" Šodien mums nav laika pat paskatīties vienam uz otru, nav laika runāties, priecāties vienam par otru... Tā mēs aizvien mazāk un mazāk satiekamies viens ar otru. Pasaule iet postā mīļuma un laipnības trūkuma dēļ. Cilvēki mokās mīlestības slāpēs, bet mīlestībai neatliek laika, jo visi ļoti steidzas."
Māte Terēza
Varbūt tieši tāpēc, ka mums pietrūkst laika priekš otra, sākam meklēt kaut ko jaunu, lai cerētu, ka tas nu būs tas īstais, ko mums vajag? Un, kad to esam ieguvuši, saprotam, ka nekas jau nav mainījies - skrienam vien tālāk un atkal domājam, kā sameklēt kaut ko jaunu!
Cilvēkam jau kopš mazām dienām ir tāda daba - meklēt kaut ko jaunu atkal un atkal! Un, ja kaut ko meklējam, tad tas laikam jau nozīmē, ka esošais nav īsti pilnība mūsu pilnības izpratnē.    

Mans uzskats ir tāds,ka visam ,kas notiek ir savs laiks.Tu satiec cilvēku,dzīvo kopā ar viņu,bet tad pienāk laiks,ka šķiraties.Tas nav jāuztver kā kaut kas ārkārtējs-tas jāuztver kā paredzētais tieši jums abiem un nu tas ir izsmelts.Laiks jauniem projektiem.Saprotu,ka iebildīs tie,kas ,piem.,laulībā nodzīvojuši visu mūžu.

Kāpēc vienmēr gribas iegūt to, kas nav pašam, bet ir citam (auto, sieviete, kalna virsotne, zeme, ... (c)
Iebilstu pret - "vienmēr"’
Kad redzu kādus savu paziņu panākumus un tā joma interesē arī mani, tas kalpo kā iedrošināšana.Un ar skaudību tam nav nekāda sakara.
Un tiekšanās pēc kaut kā vēl-tā ir cilvēka normāla vajadzība no piramīdas augšējiem plauktiem.

Larušfuko ir teicis, ka cilvēks nekad nav ne tik laimīgs, ne nelaimīgs, kā pats iedomājas. tā kā viss ir relatīvs    

..:)) tā ,auto varu nopirkt tādu kādu kāroju,kalnos kāpt ciest nevaru,zeme jau man ir,vienīgais ko varu vēl iekārot ir vēl kāda sieviete..:))   

tātad maigoņa prioritātes: 1.auto; 2.kalni; 3.zeme; 4.sievietes.    nu neko jau!