jana0123... ja tas cilvēkam nerada nekādu "skādi" un ja tev piedāvā cilvēks no sirds, kāpēc nē? Tā ir tāda pārprasta lepnība... Man arī atved šad un tad kādus lauku labumus (gan tikai to ko lietoju..saknes), saku paldies un kad pati braucu ciemos aizvedu kūku vai kādu citu našķi un tad ar tēju vai kafiju kopīgi "likvidējam".

..nu es ar, ja braucu ciemos peerku ciema kukuli, bet nedomaaju, ka tas ir par to, ka man kaut ko ir vedushi vai devushi... ciema kukulis, taa ir pienjemts un viss!

tādas sīkas dāvaniņas nav nekāda palīdzība! Tā ir attieksmes izrādīšana, laipnība :) Palīdzība ir pavisam kas cits

pareizi, ja uzskaita ikdienas darbus, tad jau sanaak, ka visa dziive viena vieniiga paliidzziba...
..kas chiibas atnes, kas shkjiivi padod, ... kas veel ko izdara manaa vai kaada cita labaa..

palīdzība ir tad, ja man tos kartupeļus 100gadus nevajag un ābolus arī nevajag, bet kaimiņiene prasa, vai nevaru viņai palīdzēt svētdien karpeļus norakt un aizvest tos ābolus sulā izspiest, un pirms tam vēl palīdzēt salasīt.. nu tad visādi var būt - drīzāk nē, nekā jā

..palīdzība... kad dzīve sagriezās tā, ka bija tik slikti, ka sliktāk nevar būt... sajutu draugu palīdzību... vini nāca katru vakaru p[ie manis kā uz darbu... runājās, cepa kartupeļus un ēda kopā, lai es paēstu... es dusmojos, jo tobrīd viņi traucēja manam mieram..

krots... vis jau taa kaiminien ielej, pacienaa un maisiņā ieliek līdzi  kaut ko,    tad jau tav paliidziiba ir apmaksaata...    

man draudzenes ģimene ir zemnieki... nu nav lielie, bet savas 10 govis ir un vēl citi lopi... un tā es katru vasaru braucu paligā... rokas sāp, mugura ar... bet tie darbiņi nekad nebeidzas... prom braucot man druška ielej pienu, biezpienu... jēzin..es to pienu simtreiz labāk nopirktu, bet... draudzība ...

Māte no laukiem pārcēlās uz pilsētu kopā ar savu suni, taksi. Blakusdzīvoklī meita un znots, -- viss esot labi, vienīgi piektais stāvs, slima sirds un daudz liekā svara. Kā sievasmāte šī ik pa laikam sūdzas paziņām un citiem radiem, -- viss jau labi, bet znots to sunīti varētu biežāk novest lejā, izstaidzināt. Sūdzas un žēlojas, kamēr uzklausītāji sāk znotu izprašņāt. Znots saka, vienreiz dienā, no rīta, izvedot gan, bet sievasmāti esot jāpiespiež visādos veidos ar suni lejā uz sētu aizdabūt pārējās divas reizes dienā. Kāpēc jāspiež, vecs, slims cilvēks, jāmoka? Tāpēc, ka tad, kad viņa te sāka dzīvot, kātrā stāvā apstājās, uzkāpt nevarēja, ātros sauca, sirdszāles ēda. Suņa  viņai žēl, domā, ka pati mokās, bet divreiz dienā nokāpj un uzkāpj tai 5. stāvā -- jau trīs gadus kardiobrigāde nav saukta, zāles dzer mazāk. Ja suni vestu kāds cits, diez vai dzīva būtu -- viņa domā, ka viņa žēlo suni, bet viņu neviens nežēlo. To, ka viņa nodarbojas ar ārstnieciko fizkultūru, to viņa neiedomājas, un... tas viņai nav jāzina, toties uz 5.tsāvu tagad vingro bez apstāšanās. 

Atteikšanās palīdzēt nevietā -  ļoti veselīga palīdzība. Toties no malas izskatās... nezēlīgi, kādas šausmas... vai ne?

Labs stāsts.

Ne viss ir tā, kā izskatās. Īpaši, ja skatās no malas.

marīn... kā Tev varu palīdzēt... ?

Ir cilvēki, kuri dara. Ir- kuri nedara. Bet ir tāda publika, kuri katru sū.u, ko izdara, gari un plaši pamato, argumentē, didaktiski pamācoši izklāj... Riebjas. Laikam tāpēc, ka pati tāda vairāk spontāna un nepareiza 

Man liekas, ka lūgums pēc palīdzības (ja vien tie nav sikumi) pats par sevi ir šaaaaaaaaaaaausmīgi grūts un smags pasākums. Nedod Dievs, ja vēl kādam jālūdz nauda. Lai Dievs pasargā...
Tās jau ir divas nelaimes- gan pati nelaime, gan nepieciešamība lūgt.
Un tāpēc- ja vien neesat gatavs palīdzēt, - labāk novērsties un... neko neteikt vispār.

Beatrixyx ...    "(..) divas nelaimes- gan pati nelaime, gan nepieciešamība lūgt."  Precīza, laba definīcija.

Krot, he-he... Ne ābolos, ne kartupeļos kaimiņienei palīdzība patiesībā nav vajadzīga, kaimiņienei garlaicīgi, kompāniju gribas, bet viņa cer, ka "palīdzība" ir tas vārds, kas Tevi iežēlinās. Sadzīves viltības nevis palīdzības reāla vajadzība, tādēļ -- arī nekāda grēka atteikt.

Ja cilvēkam bezizeja, tad atliek tikai lūgt palīdzību līdzcilvēkiem..nedomāju ka tas ir tik viegli..es domāju lūgt... bet ja pats vairs netiec galā..tad noteikti ir jāizmanto tāda iespēja...

Asarina... Ir jomas, kurās līdzcilvēkiem ir iespējas pamanīt vajadzību palīdzēt, -- līdzcilvēkiem var nebūt iespējas un/vai prasmes tādai palīdzībai. Un ir jomas, kurās palīdzības vajadzību no malas pamanīt nav iespējams?

Tā gan ir mariin..piekrītu.Nedod Dievs nonākt tādā situācijā ka jālūdz... jo es nezinātu kā rīkoties.Es domāju ka palīdzību lūdzam tad, kad ir lielas veselības problēmas, nepietiek naudiņas, vai notiek kāda uguns nelaime utml..un tad vēršamies pie līdzcilvēkiem publiski..tv utt..un neviens jau nevienu nepiespiež palīdzēt, katrs pats zin kā rīkosies.

Ugunsnelaimes jau tālu redzamas, -- tad tie, kuri spēj un grib var droši pieteikties paši. Bet arī šīs izdevība pašreklāmas un publisko attiecību laikos tiek sajauktas, nelaimju škietamība tiek pārvērsta marketingā, pat krāpšanā.
Pērnruden vairākos soctīklos cirkulēja prasmīgi rakstīta patiesība, ko ne katrs palīdzēt gribošais varēja uztvert: patiesībā cilvēkiem, laikam kopīga brālim un māsai, bija nodegusi vasaras mājai -- pilsētā katram cietušajam pa savam normālam nekustamajam īpašumam, tomēr sabiedrīas palīdzība tika provocēta, - lūgts ziedot vasaras mājas atjaunošanai. Tika spekulēts ar nelaimes izskatu, - patiesas nelaimes nebija: viens zaudēts īpašums no vairākiem. Ja ziedoja tie, kuri apzinājās un palīdzēt ar naudu varēja atļauties, viss kārtībā, bet... viena daļa domāja, ka palīdz, nemanīja, ka tiek krāpti.