arī es tā mēdzu darīt.ar mērcēm, zemeņu, piemēram
cita situācija, no sērijas "kas izaugs?": stāvu, gaidu savējos, lai ietu uz vienu veldzējošu plunčājienu upē, jo diena patiešām karsta. pretī nāk jaunā māmiņa(arī gadu ziņā) un ratiņos stumj apm 2gadīgu mazuli. tas čīkst, jo, iespējams, karsti, iespējams, nāk miedziņš... un tad sākās "mātes"tirāde(krieviski, bet tas būtību nemaina): aiveries, aizver muti, tūlīt dabūsi pa muti bļ* utml. brēkšanas starplaikos notika ratiņu raustīšana, kratīšana un bērna iepļaukāšana. ejot garām man, viņa pieklusa, bet, kad bija pārsimts metru tālāk, turpināja.teikšu godīgi, mani atturēja tikai šie pārsimts metri, lai tai mātītei nepateiktu, ko es domāju.drošvien vajadzēja rīkoties...