Arī man bija blakus alkoholoķis. Tā kā līdz tam ne ar ko tādu nebiju saskārusies, tad nezināju kā rīkoties. Mēģināju ko darīt lietas labā, cik nu man bija tās saprašanas, bet bezcers. Biju pat sameklējusi speciālistu, pierakstīju vīru uz konsultāciju, bet pretī saņēmu-tev vajag, tu arī ej, man to nevajag, man tāpat ir labi. Nu tad es izdarīju tā, ka nu jau bijušais vīrs, bija spiests aiziet, jo sapratu, ka nekas nemainīsies, viņam savs dzīvesveids patīk un par citiem nospļauties! Kad gāja prom, atdevu viņam visas viņa mantas, kuras fiksi vien tika nodzertas, no darba viņu dzeršanas dēļ izmeta, no mammas mantoto dzīvoklīti viņš nodzēra, pēcāk uzzināju, ka ticis tiesāts pat bruņotas laupīšanas mēģinājumu, jo vajadzēja naudu kārtējai pudelei. Lai mani nomētā ar 50 kalibra Mcmillaniem, kurš vēlas, bet uzskatu, ka darīju pareizi viņu patriekdama, jo līdzams nebija nekas. Labāk lai esmu viena ar meitām, bet mierīga, nekā stresos un uztraukumos dzīvojoša līdzatkarīgā, kura tik par dzērāju uztraucas, glābj to, kurš nemaz nevēlas tikt glābts, tādējādi nodarot pāri pati saviem bērniem.
0
0