koju laiks... tā bija štelle... smalki 3 kursā iznesām cauri istabiņas biedru ... baigais guļava bija, gāja gulēt reizē ar vistām. vienu vakaru sarunājām, ka iesim gulēt jau 9 vakarā, un sarunājām, lai stāvā klusums ir!... nākošā diena pirmā lekcija bija tālākajā korpusā, škiet, ka pie kursa audzinātājas, nedrīkstēja nokavēt!
ap pusnakti klusu piecēlāmies, saģērbāmies, un sākām kursabiedru modināt ar tekstu - ko guli, tā visu nokavēsi... un ar kladītēm rokā aizskrējām it kā uz lekciju, bet patiesībā uz zemākā stāva zēnu istabu..., kad dzirdējām, ka pa trepēm steidzīgā solī aiziet uz pirmo stāvu, pielīdām pie loga palūrēt, kā tas viss izskatās... kursabiedrītis ar kladīti rokās lēni šūpojoties pa taciņu slāj uz mācību korpusu... smieklīgākais tas, ka bija uzsnigusi plāna svaiga sniega kārtiņa, un viņa iemītās pēdas bija vienīgās... fiksi aizgājām uz istabiņu, noģērbāmies, ielīdām gultās un izlikāmies, ka guļam... kad viņš atgriezās istabā, vinš sastinga kā nolēmēts... to sejas izteiksmi nevar aizmirst