Tedra, tā dullība ir kā tais laikos tas bija liels risks: vienai iekāpt lidmašīnā un doties uz pilnīgi nezināmu valsti, pilsētu...
vienai pašai... bez apsardzes tur bija grūti...
man apaļai meitenei, plīvojošos svārkos, doties pie vietējiem iezemiešiem - pati saproti
cik daudz uzmanības gruzīni un abhāzi pievērsa meitenēm no Pribaltikas...

toreiz tak visiem bija viena valsts -PSRS.. ..tad nu gan ārzemes atradusi!

Pag, tad, SOL, neesi reāli tais laikos dzīvojusi

Spar, nu tik sena kā jūs- neesmu, bet tāpat kādu strēķīti padzīvoju es biju Artekā..pionieru nometnē

Es arii esmu sena, bet Artekaa neesmu bijusi LV tikai Albatrosaa...

nu, es neskatoties uz savu nešpetno raksturu, biju teicamniece..un mana mamma tajā laikā strādāja partijas komitejā..

Par jaunības dullībām labāk nemaz nesākt, bet viena no pēdējo gadu jautrībām - ar dažiem tautiešiem pavēlā vakara stundā ejot uz klubiņu padejot, nez kāpēc man un vēl vienai jaukai dāmai (lai nāk un pati atzīstas  ) pēkšņi ienāca prātā pārrāpties pāri Vērmaņdārza sētai  Pārējie nepaspēja ne atjēgties, kad mēs ar saviem augstpapēžu zābaciņiem bijām jau pāri, veikli kā vāveres 

šķiet, es zinu, kura bij tā otra dāma!

A es, a es, a es... eh lai paliek

... nu visādas dullības pa dzīvi darītas, ... bet studentu gadi... tie bija traki... dzīvojām deviņstāvu kopmītņu 8.stāvā, mūsu puiši devītajā... ir forša pavasara nakts... un mēs esam aizkrogojušies līdz trijiem naktī... kopmītne jau pusvienos ciet... un to vaktjoršu pat lielgabals nepiecels, un, ja piecels... tad pierakstīs mūs soda grāmatā un no rīta būs dekanātā jāatskaitās, kur blandījušies... un vienam rodas doma, ka neies tač salt līdz sešiem... kāps pa balkoniem... otrajā stāvā dzīvoja precētie ar bērniem... tie nelaidīs iekšā..vēl [pa kaklu sados... tātad jākāpj līdz 3.stāvam un jāgrabinās... puiši pirmie... tad tikām mēs meitenes celtas, stieptas... un protams... pilnai laimei 3.stāva istabiņā neviena nav... logs ciet... jākāpj tālāk... o..jēziņ... labi, ka māte to visu uzzināja, kad es jau biju gudra, precēta sieva... toties, kad dēls dzīvojās pa kopmītni, ... tad gan prāts bija nemierīgs, jo es tač zinu, kas tur notiek...

SOL, Arteks tak Krimā bija, bet Abhāzija tālu, tālu... un tur mentalitāte ... hmmmmmmm

Balkonkaapshana bija labaa.. Atceros, pirms lauliibaam brrrutgaans kaapa pie manis pa balkonu, nolauza pukju kastei malu un visa melnzeme ar pukjeem sabira uz apakjheejaa kaminja izkaarto balto velju )

Normāla mentalitāte..manai māsai bija draudzene no Gruzijas..arī kaut kādā nometnē iepazinās..
Tad vienu vasaru šī ar ģimeni pie mums ar žigulīti atbrauca... pilna mašīna... bagāžniekā protams vīns un citi labumi... dāvanas! Kādu nedēļu pie mums nodzīvoja... superīgākie cilvēki!!

Turienieši ir  patiesi dažādi, bet bija ( varbūt pat tagad  vēl ir) jaunēkļi ar vienu dzīves uztveri - balto sieviešu kājstarpi...

Ha, a man bija Draugs, kas katru gadu sagaidīja Suhumi lidostā...
augļi, jūra, foršs vīrietis - simpātiskākais visā piekrastē... un kolosāla atpūta !!!

Bija vērts!!!

Oderix, Tu tak nupat sūdzējies, ka vienai, bez apsardzes bija grūti... kur tas foršais vīrietis pēkšņi uzradās?

Padomju laikos, beidzot pirmo kursu, brīvprātīgie devāmies uz Kabardija-Balkāriju tā saucamajā "celtnieku vienībā" strādāt konservu cehā.Mēs tur bijām no visas Latvijas. Tika rīkotas katru nedēļu balles, uz kurām nāca arī vietēji čurbani. Mums bija tāds blonds, smalks puisis, piemīlīgu lelles sejiņu. Kad bija balles, mēs viņu safrizējām, uzkrāsojām un saģērbām-nu īsta skaistule, pie tam blonda.Sākas dejas. Kātad. Mūsu blondīnei liela piekrišana, protams no vietējiem džigitiem. Šie dejo, mēs ķiķināmies un vērojam, bet smieties un izrādīt arī nedrīgst, ka kaut kas nav kārtībā.Var uzrauties uz nepatikšanām. Kā nekā karstasinīga tā tauta. Kad kavalieris  sāka par daudz iekarst, tā visi laicīgi notināmies. Nākamajā ballē tas pats . Beigās jau tam puisim apnika, jo vietējais džigits bija ieskatījies ne pa jokam. Bet nākmajās ballēs kavalieris izmisīgi meklēja savu simpātiju.

... nu tāpēc jau saku: ka bija grūti pirmajās dienās pēc ierašanās, līdz tam ...
kad uzradās arī apsardze...

a krimā vēl aizpagājušogad troļļuks no Simpferopoles brauca līdz Artekam ... tādi sačabējuši gan bija, bet vienalga kustēja... vienīgi tad kad pret kalnu gāja, tad gan rinda pakaļā izauga ka tavu māti... nez, kā tagad tur ir

man jāunībā katru piektdienu sākās dullības... vienā no stulbībām ko nevarēšu aizmirst, braucienu pie bračkas, kurš tajā laikā dzīvoja tieši pavidu starp Liepāju un Aizputi... Tātad ... mana vislielākā dzīves nelaime, ka krogs verās ciet 00:00 un Liepājas vilciens no Rīgas atiet 00:14... tātad man bija 14 mīnūtes laika, no kroga pārsēsties un Liepājas vilcienu. Un tas viss notiek galīgā pālī... nopērku krogā polšu un ko kajas nes pie bratana... un tā vismaz 2X mēnesī... 06:00 no rīta, galīgajās pohās mostos Liepājā... Bet vienreiz kā jau es teicu mans bratans dzīvoja pa vidu starp Liepāju un Aizputi. Un vēl neatskurbis es sēžoz Aizputes autobūsā un braucu pie brāļa, bet nelaime tāda, ka es pacēļām atlūstu un pamostos Aizputē... Bļin... eju uz veikalu, uzlāpos un sēžos atkal autobusā un braucu jau šoreiz uz Liepājas pusi... Bļīn ... atlūstu, mostos Liepājā... vēlreiz lapos, sēžos autobusa un braucu atkal uz Aizputes pusi... Bļīn... atkal bļīn... un man tadi Bļīni sanāca apmēram 6 reizes... Beigās laikam man apnika un es caur Kalveni tesu atpakaļ uz Rīgu, tā arī bratanu nesaticis...