Vispirms jau nav par skādi parlasīt to pašu teicienu: aizdomas, ka tas/tā, kurš to pirmoreiz pateica, pats, iespējams bijis ar dzīvi neapmierināts, -- ķip, dabūjis partneri, ar kur ne visai apmierināts, bet slinkus kaut ko mainīt, un maiņai, var būt, arī atlsas materiāla trūcis.
Viens un tas pats cilvēks dažādos mūžposmos spēj būt ļoti dažāds, un, ja tā, tad, mainoties pašam... vai tam otram... ir jāmaina sev pašam kā podiņam attiecīgais vāciņš, vai, ja vāciņš aplam kantes apdauzījis un vairs boršču karstu netur, tad nav ko maitāt savu zuppi, -- jātiek pie cita/labāka/atbilstoša vāciņa.
Un, kā Versiaj tēmai pieķer, varbūt jāpārtop par citu trauku, -- varbūt jau gadījies no podiņa izaugst līdz ātrvārāmajam vai pat elektroniski/datoriski programmējamajam katliņam, kurš zupu sāk vārīt stundu pirms saimnieka pārrašanās no darba? Un, ja katliņš uztjūnējies no podiņa, tad labi, ja vāciņš līdztjūnējies, bet, ja ne, tad kādam jāmainās vai kaut kas jāmaina. Un, ja mainītes, labāk uz augšu, -- kaut gan -- labi sapas arī tiem, kuri pa pāriem -- sevlaimīgi -- kopā degradējas... kaut nodzeras, vai nonarkojas, toties, kad jēdz, tad jūtas laimīgi divatā... ?