21/10/2013 10:23 | Diskusija lasīta 4809 reizes
Mēs esam tik dažādi... gan vizuālajā izskatā, gan materiālajā nodrošinājumā... gan 3 augstskolu gan 8 klašu izglītības "bruņojumā".
Un katrs sastopam kādu, kam esam pieņemami, derīgi, ar ko atrodam kopēju valodu.
Noskatijos kāda TV šova pirmo sēriju, noklausijos kāda pārīša dialogu-"Vai Tu kaut kur tā kā esi bijis ar?"
"Nu nē, nu neesmu... laikam tik skolas laikā vien reiz uz Lietuvi".
Un cilvēki skatās viens uz otru... un nekautrējoties kameru priekšā risina manuprāt pilnīgi nepienēmamu dialogu..
Bet..no abiem staro vēstijums- "mēs abi viens otram deram!".
Un neko viņiem nevajag!
Viss kārtība.
Mēs krājam pieredzi, lasam gudras grāmatas, apceļojam pasauli... dažs krājam milzīgas materiālaās vērtības, cits priekšroku dodam tam, ko noguldam smadzeņu apcirkņos... bet izrādās, NEKO tak nevajag!
Vai smadzeņu bagāža, spēja runāt par daudz ko... vai tas, ka esam apbraukuši desmitiem valstu... izlasijuši simtiem grāmatu... protam uzvesties sabiedrībā..vai tas mums palīdz būt laimīgiem?
Vai varbūt ārpilsētas muiža atnes gaidīto laimes mātes apciemojumu?
Jo ilgāk dzīvoju šai pasaulē, jo biežāk uzdodu sev jautājumu-KAM TAS VISS?
Varbūt laimīgāks ir tas, kurš dzīvo savā mazajā primitīvajā pasaulītē... un atrod otru tādu pašu... un abiem pat prātā nenāk, ka varētu un vajadzētu būt citādāk... ?
Kur, kur jēga dzīvei... kur jēga tam, kas mums pieder(nemateriālajā jomā)?
Jo vairāk tavās smadzenēs... jo augstāka būs tava vēlmju latiņa... jo grūtāk tev būs sastapt sev piemēroto un līdzīgo!