Šito varētu kaut kur... drošākā vietā... takšu un trīcekļu diskusijā... ka te tie vilki nepatraucē... paliks tik saitīte ar vārdu pie būdas... oi, sorry, pie aprīkotās guļvietas...

Lia, ja par vilkiem sāktu izteikties zaķi, stirnas, tad viņu sakāmais būtu līdzīgs kā pirmsskolas bērnam par zobārstu... un izšaut visus vilkus, nozīmē to pašu ko atstāt mežu bez daktera... domāju, ka to taču visi saprot... tikai plēsēju dēļ tā pati stirna ir tik veselīga un labi izskatās... citādi meža zvēri izskatītos kā cilvēki... sanīkuši, tizli un vārgi... iedod stirnai komfortu un ļauj tai slinkot, un dažās paaudzēs tā paliks par lempīgu un glupu lopiņu, kas brīvībā neizdzīvos... nu, apmēram tā pat kā ļoti daudzas suņu šķirnes, kuras cilvēks ir pārveidojis dēļ saviem untumiem...

Zinu, zinu, Barss :)) Bet atzīsties, Tu būtu dusmīgs, ja pelēcis uzbruktu kādam no Taviem kumeļiem...

... suņi neuzdrošinātos, bet pelēči nedarītu... mums tā sarunāC... tāpēc es tik droši varu ļaut visiem pa pasauli blandīties...

Pareizi gan... par to sarunāšanu biju piemirsusi.

O-barss ! Jau ne tikai kumeļa, bet arī zvēru pavēlnieks ...

... lielākie aizstāv mazākos, bet mazākie cenšas turēties lielāko tuvumā... ja kāds dumjāks suns vai lapsa sadomā kazlēnu vai jēru pamedīt, tam metas virsū gan zirgi, gan govis, gan rukši... tā viņi man te visi barā klīst pa mežiem un gravām...
... laikam kādreiz būs tāda atrakcija jānofilmē un jūtubē jāieliek... diezgan interesanC skaC...

Tavējie būs saskatījušies multeni par runci Leopoldu - Davaiķe žiķ družno ’’’ ...

Merkur, spēcīgās lietas ir vienkāršas... slinkums gari rakstīt... vienkārši - jātur acis vaļā, un apkārtne pati parādīs kur kas notiek... kas ir dzīvojis mežā, tas māk redzēt un dzirdēt ar citu zvēru, putnu acīm, ausīm... - piem. ja žagata ķērc tā spalgi, un laidelējas gar krūmu malu, tad tur lapsa brien... - katram zvēram, katrai lietai savs... un ja vilks vai lūsis jutīsies apdraudēts, vajāts pēc manu kustoņu apciemošanas, tad viņš paC to vairs nedarīs, un neieteiks citiem... ja saprati, ok.. ja nē, tad tā arī lai paliek...

O-barss ! Tev dabistiska dzīve . Nav tā kā mums nabaga Rīdziniekiem ... ej ārā no mājas un visu laiku jāskatās vai zem kājām nav ledus un peļķe . Un vienlaicīgi jāredz kas notiek virs galvas . V’ai kāda lāsteka negrasās uzkrist ...

... ta tāpēc tik daudz rīdzinieki šķielē? - viena ace uz leju, otra augšā...

Ne tikai vilki mēdz gaudot, arī sirdis tā mēdz darīt...

barss, piekrītu par vilkus izšaut. to nedrīkst, vismaz ne visus...

versija, Jo vairāk iepazīstu cilvēkus, jo vairāk iemīlu vilkus(es to gan neteicu). Te ir loģika iz vilku dabas un hierharijas, cilvēki daudz neatšķiras...

O-barss & Merkurs, taisnība! ... :) Taisnība abiem, -- mežs ir visur... Miests pilsēta ir akmeņu, mūru un nu jau padumu cilvēku mežs -- dabas parādību, norišu izpratnē... O-barss, -- reti kuram tagad ir tādi ganāmpulki, kur dažādi lopiņi kopā, bet starpsugu kopējā izpratne ir dabiska: gan kaut cik kopā trenējušies mājdzīvnieki, gan dažādu sugu mežkustoņi "prot" sadarboties un arī vilki, protams, nav tādi pašnāvnieki, lai neapdomīgi tuvotos veselīgu zirgu, da i govju baram. Tu iepriekš vilku nosauci par meža dakteri, -- brīnījos, ka ka kāds pilsētas asprātis nemēģināja iebilst, ka dakteri savus pacientus neēd, -- atškirībā no vilkiem, kuri pārtiek no saviem vārgākajiem pacientiem, ēdamo populāciju veselīgumu uzturot, cilvēki/veterināri cenšas apēst pašus labākos... Un pilsētā to škielētāju nemaz nav daudz, -- liela daļa tupo cilvēkeksemplāru teš zem novilktajām norobežojumlentēm pat tad, kad, uz jumta strādājot, sniega tīrītāji sniegu un lāstekas gāž -- tupi dur un uz augšu i pat nepaskatās, vēl sliktāk, i nedzird, i neklausās: a, ja ar piku iemetīsi, -- tupi blisina acces un vēl pretī vārstuļus virināt mēģina... Cilvēks daudzviet ir ļoti degradēts lopiņš...

Lia, īstajā reizē -- uzrunā O-barsam un vilku diskusā -- pieminēji ]sarunāšanu...

Vērts atcerēties arī vērošanu un klausīšanos, ošanu, jušanu... Kā dzīvnieki/dzīvbūtnes/kustoņi zīdītāji ir gan vilki, gan cilvēki un, lōģiski, dala teritorijas un barības bāzes... Gan vilkiem, gan cilvēkiem bioloģiski optimālais dzīves modelis ir ģimene/saime, -- ne vienmēr ienāk prātā, ka arī vilkiem ir gan bērni, gan dumpīgie tīņi, gan nepāra vilki -- " vēl neprecējušies", gan vecpuiši, vecmeitas, atraitņi un atraitnes un, protams, slimie. Visbiežāk no slimajiem -- cilvēku savainotie.

Kad cilvēkam kāds vilks sāk traucēt, cilvēkam ne vienmēr pietiek attapības, kāpēc radies konflikts, -- jau jau paši nemāk savstarpēji sadzīvot, tad gribēt, lai kaimiņu vilkus saprastu? Ik pa laikam kāds no cilvēkiem attop, ka ne jau vilki jāvaino, -- jau vilku cilvēks šāvis, bet nenošāvis, tad savainotais, dabiski, atkrīt no bara, -- mēģina izdzīvot saviem spēkiem un, tikpat dabiski, meklē vieglākos ceļus. Ne jau vilkam jāceļ žogs ap aitām un teļiem, ja cilvēkam tos tik ļoti vajag. Ne jau vilkam jāsargā kāds cilvēkam mīļš mājkvankšķis, kurš bezjēgā ieklīst vilku teritorijās, vilksaimniecībās...

Ja cilvēks savu mītni un teritoriju sargā, aplaužas arī vilks, lai cik liels un stiprs negadītos. Nebiju vēl dzimis, kad mūsu Briežkalnu mežmalā bij uzradies iedomīgs vilktēviņš, sevī liels un stiprs. Lielajam un stiprajam nepaveicās, -- mūsmāju Dukels, īstajā vārdā Duksis, bija vilka un haskija/samojeda utml. (ziemeļnieku braucamā un mednieksuņa) mazdēls, vilcenieka dēls, ne tikai smuki villains, bet arī liels rumpī, sunaprātā un labākajos gados -- arī sevī. Villojās abi pa mežmalu kādu stundu, līdz pie šiem vēl aiznesās arī mana tēvamāte/vecāmāte, Trakā Līze, miesā ne tik, bet dūšā un "dullumā" -- ui-ui... Līze paķērusi veca lopaploka gandrīz mūžigo kadiķa mietu, i tāpat dabūjsi ilgi vaktēt, kad sist, lai saav’ Dukel’ neapskādēt... Neapskādēja, pa abiem vinnēja, mans vēlākais tē’s ar brāļiem kopā vilka galvu novārīja un, kad augu, griezta ozolkoka bufetplauktā ik pa laikam gāju pētīt Tā Vilka ilkņus, bet pa sētu dažreiz ar Veco Dukel-u i pajādelēju, -- nēsāt tādu paunu šam nebij grūti, -- vienīgais, ko necieta, kad, aiz lielās auses ar vienu roku turēdamies, ar otru mēģināju kā šoferdēls "pīpināt", -- kā sāku, tā šim ikreiz gadījās kāda jocīga, it kā lempīga kustība, lai es noveltos, -- noripināja un uzmanīja, paskatījās, vai tas dumiķis neapskādējies... Paaugoties tikpat dabiska bija kanādiešu zinātnieka Fārlija Mouata grāmatas "Nevainojiet vilkus!", kad "Apvāršņa" sērijā latviski tika iztulkota, lasīšana 7. klasē, viss pārējais nāca vēlāk, -- vēl interesantak bija uzzināt, ka gana interesanti meža -- arī vilku -- sapratēji ir mums pašiem: bija un ir, -- ja vien pašam smeķis ne tikai meklēt, bet arī atrast...
:)

Asmodej re kā! Katrs pa savam domājam.
Es par to, ar ko vilki patīkami atšķiras no vienotra ļautiņa

versija ... ar to pašu ar ko kranči no vilkiem...

Jā, Staburag. Krancisma, šakālisma un aizrautīgas apkvankšķēšanas sabiedrībā gana daudz.

Bet te viens gudrs cilvēks kaut kā līdzīgi izteicās... māka ieklausīties sevī, sadzirdēt sevi un vienkārši dzīvot saskaņā ar sevi... esi vilcene - neklusies ...