Lia, īstajā reizē -- uzrunā O-barsam un vilku diskusā -- pieminēji
]sarunāšanu...
Vērts atcerēties arī vērošanu un klausīšanos, ošanu, jušanu... Kā dzīvnieki/dzīvbūtnes/kustoņi zīdītāji ir gan vilki, gan cilvēki un, lōģiski, dala teritorijas un barības bāzes... Gan vilkiem, gan cilvēkiem bioloģiski optimālais dzīves modelis ir ģimene/saime, -- ne vienmēr ienāk prātā, ka arī vilkiem ir gan bērni, gan dumpīgie tīņi, gan nepāra vilki -- " vēl neprecējušies", gan vecpuiši, vecmeitas, atraitņi un atraitnes un, protams, slimie. Visbiežāk no slimajiem -- cilvēku savainotie.
Kad cilvēkam kāds vilks sāk traucēt, cilvēkam ne vienmēr pietiek attapības, kāpēc radies konflikts, -- jau jau paši nemāk savstarpēji sadzīvot, tad gribēt, lai kaimiņu vilkus saprastu? Ik pa laikam kāds no cilvēkiem attop, ka ne jau vilki jāvaino, -- jau vilku cilvēks šāvis, bet nenošāvis, tad savainotais, dabiski, atkrīt no bara, -- mēģina izdzīvot saviem spēkiem un, tikpat dabiski, meklē vieglākos ceļus. Ne jau vilkam jāceļ žogs ap aitām un teļiem, ja cilvēkam tos tik ļoti vajag. Ne jau vilkam jāsargā kāds cilvēkam mīļš mājkvankšķis, kurš bezjēgā ieklīst vilku teritorijās, vilksaimniecībās...
Ja cilvēks savu mītni un teritoriju sargā, aplaužas arī vilks, lai cik liels un stiprs negadītos. Nebiju vēl dzimis, kad mūsu Briežkalnu mežmalā bij uzradies iedomīgs vilktēviņš, sevī liels un stiprs. Lielajam un stiprajam nepaveicās, -- mūsmāju Dukels, īstajā vārdā Duksis, bija vilka un haskija/samojeda utml. (ziemeļnieku braucamā un mednieksuņa) mazdēls, vilcenieka dēls, ne tikai smuki villains, bet arī liels rumpī, sunaprātā un labākajos gados -- arī sevī. Villojās abi pa mežmalu kādu stundu, līdz pie šiem vēl aiznesās arī mana tēvamāte/vecāmāte, Trakā Līze, miesā ne tik, bet dūšā un "dullumā" -- ui-ui... Līze paķērusi veca lopaploka gandrīz mūžigo kadiķa mietu, i tāpat dabūjsi ilgi vaktēt, kad sist, lai saav’ Dukel’ neapskādēt... Neapskādēja, pa abiem vinnēja, mans vēlākais tē’s ar brāļiem kopā vilka galvu novārīja un, kad augu, griezta ozolkoka bufetplauktā ik pa laikam gāju pētīt Tā Vilka ilkņus, bet pa sētu dažreiz ar Veco Dukel-u i pajādelēju, -- nēsāt tādu paunu šam nebij grūti, -- vienīgais, ko necieta, kad, aiz lielās auses ar vienu roku turēdamies, ar otru mēģināju kā šoferdēls "pīpināt", -- kā sāku, tā šim ikreiz gadījās kāda jocīga, it kā lempīga kustība, lai es noveltos, -- noripināja un uzmanīja, paskatījās, vai tas dumiķis neapskādējies... Paaugoties tikpat dabiska bija kanādiešu zinātnieka Fārlija Mouata grāmatas "Nevainojiet vilkus!", kad "Apvāršņa" sērijā latviski tika iztulkota, lasīšana 7. klasē, viss pārējais nāca vēlāk, -- vēl interesantak bija uzzināt, ka gana interesanti meža -- arī vilku -- sapratēji ir mums pašiem: bija un ir, -- ja vien pašam smeķis ne tikai meklēt, bet arī atrast...
:)