Domāju, ka negudri ir braukt pa grāvjiem, bet gudri globalizācijas apstākļos ieraudzīt citur izdzīvojušās un lietotās vērtības (tautas filosofiju, tautas reliģiju, zintniecību, atveseļošanās sistēmas un cita veida dzīves zinības) un caur tām kā instrumentiem atrast ceļu pie savas zemes vērtībām... atpazīt... iedzīvināt...
Domāju, nē, zinu, dziļi iekšēji zinu - globalizācija ir nevis lai samaisītu visu vienā putrā, bet tieši tāpēc, lai cilvēki spētu atdalīt pasaules sūkalas no sviesta... ieraudzīt, ka sviests sanāk vienāds no visas pasaules govīm... un tā ir katra paša izvēle, kuras govs pienu (kuras tautas gudrību) lietot...
Ir iespēja pamācīties no tiem, kuri prot, kuri ir saglabājuši dzīvas senās zināšanas, jo lieto tās ikdienā, un tad atrast/atpazīt tās savā zemē... nekas nekur nav pazudis, tikai noslēpies...
Tā ir, kā piemin Junona, Mariins, zavas zemes enerģija ir tā, kas palīdz izdzīvot, tikai jāmācās to sadzirdēt, atpazīt...
Iespējams, katram savs ceļš, kā pie dzīvesziņas tikt.
Manā izpratnē tā ir vilku cienīga filosofija - iemācīties sadzirdēt sevi un dzīvot pašam pēc saviem likumiem saskaņā ar Visuma likumiem...