Lūk, kārtējā potenciālā referenduma temats. Atliek tik sakrist kādiem notikumiem sabiedrībā ar kāda politiķa populistiskām idejām un ambīcijām un ies atkal vaļā. Pietam, ar gandrīz garantētu balsojuma iznākumu. Jau šī nelielā diskusija pierādīja, kādi būs galvenie „cirst galvas” argumenti un cik dedzīgi būs šīs pozīcijas aizstāvji. Un tas, kas tagad ir pareizā norma (robeža), jau rīt būs citāda.
Soda mērķis ir pāraudzināt pārkāpēju/būt par brīdinājumu citiem/arī preventīvs līdzeklis, bet nekādi ne atriebības ierocis. Soda efektivitāte nebūt nav tā bardzībā. Bardzība iedarbojas kā reiz uz likumpaklausīgiem pilsoņiem, bet cilvēki ar tendenci uz noziedzību to apsver tikai vienā gadījumā – ja ir pieķerti, tātad „ar atpakaļejošu datumu”, kas no cietušā viedokļa ir stipri par vēlu . noziedzīgi tendētam cilvēkam likuma bardzība nav noteicošā, jo: a) ja tas ir plānots noziegums, tātad cenšas izslēgt, ka tiks pieķerti un resp. viņiem ir pilnīgi vienalga kāds ir sods vai b) ja noziegums ir bez iepriekšēja nodoma, līdz ar to kāda te var būt runa par to, ka sods būtu atturējis. Nē, tieksmi uz noziedzību vislabāk „apdzēš” ne soda bardzība, bet gan soda neizbēgamība. Ja tev ir apziņa, ka plāno vai neplāno mūc vai nemūc slēpies vai nē, bet pēc tevis atnāks un ieliks tevi būrī, lūk tas daudziem atsistu apetīti. Tāpēc jāsakārto ir pati sabiedrība, tās institūcijas, jācenšas novērst cēloņi noziedzībai, jādod iespēja cilvēkiem dzīvot normāli, lūk tad būs kaut kāda atdeve. Nevis cerēt, ka galvu ciršana/nagu maukšana/acu duršana utttt atrisinās problēmas.
Jā, jebkurā sabiedrībā pliks zināms % cilvēku, kuri, jāsaka, drīzāk ir slimi nekā veseli un būs gatavi uz visbriesmīgākajām lietām. Nu tādus tad arī jātur būrī līdz mūža galam, nav citu variantu, jo nāvessods nav pareizais risinājums, gan no morālā/ētiskā viedokļa, gan no potenciālo izmeklētāju/tiesnešu kļūdu viedokļa.
Par cietušo pusi runājot. Pirmkārt, nezinu, kā es pati reaģētu, pazīstot sevi, iespējams, ka es atriebtos pati, bet tas būtu mans kā privātpersonas darījums/atriebība par kuru man pienāktos sods un tas būtu mans individuālais gadījums un mana izvēle. Saprotu, ka tas ir pretrunā, ko pati apgalvoju, taču tāda ir cilvēka daba, bet tamdēļ jau mēs neesam zvēri, ka mums vismaz sabiedrībā jāspēj kopumā veidot un uzturēt principus, kas tuvāki cilvēcībai nekā zvēru „aci pret aci”. Bet varbūt neko nedarītu, vnk censtos pārdzīvot nelaimi.
0
0