josich, man šķiet, ka gan, gan... Vienīgi, ja viens piestrādā, bet otrs tikai "piestrādā", tad nekas nesanāks.

josich... labāk mazāk par to domāt.

Man jau šķiet, ka tā jau ir fantastiska sajūta, ka ar pēc 33 gadiem paša sieviņa šķiet visskaistākā. Šinī gadījumā ir satikta īstā otrā pusīte. Vienkārši super. Bet dažiem pat nevajag gadu pēc laulībām, ka šķiet drausmīgākas raganas uz pasaules nav, kā paša sieva.

josich, ... lai taa vareetu teikt-taa i jaajuutas...

Tik tak- nu, tā nu ir sanācis, ka man( tāds kā posms) šobrīd šī tēma ir gaužām aktuāla.

Jana- vai jājūtas, tā pats no sevis? Vai vēlme arī ir pieskaitāma pie sajūtām?

Josich, jebkurās attiecībās ir savi kāpumi un kritumi, bet pats galvenais jau ir pašam savā sirdī saprast, vai tik tiešām tas ir tas cilvēks ar kuru gribi vēl būt kopā, vai tomēr stāstam ir jāliek trekns punkts.

Visaadi ekstreemi uzskati te paraadaas... "jaaliek punkts"... "33 gadus sieva visskaistaakaa"... No ekstreemiem uzskatiem liidz terorismam viens solis... :))

Ar kuru gribi VĒL būt kopā??
Vai tas nozīmētu, ka ar laiku mainās prioritātes, vēlmes, kurām partneris netiek līdzi?

josich, nesapratu-veelme taa justies???... nu taas jau i taas rozaa brilles, manupraat...

Varbūt īsti neesmu sapratusi diskusijas būtību, bet es no sirds priecājos, ja ilgu gadu garumā otra puse šķiet tik pat apburoša un tuva, kā iepazīstoties. Bet tāpat arī uzskatu, ja saproti, ka tomēr jau ilgu laiku vairs nav tās uguntiņas pret otru, nav ko pašam un otru mocīt un dot kaut kādas cerības.

Josich, nu Tu kā tāds bērns, tiešām Skaidrs, ka mainās gan vēlmes, gan prioritātes. Vai Tu pats vari apgalvot, ka esi tieši tāds pats kā pirms, piemēram, desmit gadiem?

Junona- nu, uz kopējā ’’pamatiedzīvotāju ’’ skata esmu bērns!!!:))))
Atbilde: neesmu es tāds pats, i ne tuvu, bet, kaut kādas pamatiezīmes ir un paliks.

Oliandre- es saprotu, ka agri vai vēlāk, bet uguntiņa pieplok, dažiem vispār pazūd. Bet tas tak notiek pret visu- i pret darbu, i pret dzīvi kopumā. Tajos gadienos cilvēkam vajadzētu paskatīt no malas uz savu dzīvi, un iezīmēt skaidrāk tās lietas, par kurām viņam varbūt vajadzētu būt pateicīgam liktenim un vispār. Te rodās tādi teicieni - kamēr nebūsi zaudējis, nesapratīsi.
Ja, mainoties cilvēkam tik radikāli, ka pēc tam vairs nevar sadzīvot kopā- varbūt vajadzētu pameklēt iemeslus? Tā teikt- cīnīties ne ar sekām, bet gan ar cēloņiem.

Ja uguntiņa pazūd pret dzīvi kopumā, tad iestājas citā diskusijā daudz aprunātā depresija

josick, es pilnībā tev piekrītu, ka uguntiņa tik tiešām var pazust dažādās jomās, ne tikai ģimenes dzīvē, bet arī darbā utt. Un pēc manām domām to nevar traktēt uzreiz kā depresiju, vienkārši cilvēks saprot kaut kādā mirklī, ka viss viņa dzīvē ir paredzams. Bet gribās taču DZĪVOT!!!

Mēs ik katrs cilvēks maināmies ar gadiem, konkrētāk mūsu uzskati un prasības pret dzīvi. Bet pamatā problēma jau tā, ka dikti maz atklāti sarunājamies savā starpā, gan par savu sāpi, gan arī tīri vienkārši par pasaulīgām lietām. Otra puse paliek kā tāds gultas kaimiņš, kuram uzspiež buču uz vaiga un pasaka ar labu nakti.

josich, ja probēma jau tik tālu(kā man šķiet, ir ar Tevi), tad cēloņus meklēt un ko labot diez vai ir vairs jēga. Agrāk vajadzēja domāt. Es, protams, nepavisam nezinu to Tavu situāciju, bet nojaušu no Taviem komentiem...

..galvenais, nemekleet laimi pudelee-pudelee taas nava...

Pudelee nav laimes... bet pudelee ir zaales... mani taas dziedejushas daudzkaart... :)

..uz mirkli aizmirstas???...

..un veeel, ja paskaties caur rozaa brilleem-pasaule Suprkraasaina shkjiet...