Abiem jāgrib. tieši tā. abiem.JĀGRIB.

Aha. Abi tikai Grib un viens otra kaut ko gaida un nesagaida.
Glupības. Ja pats esi interesants un aktīvs, var mierīgi tikt galā ar ikdienu.

tika-taka, neesi nu tik šerpa > iepriekšējie runātāji jau vairāk par to pagaļu skaitu un degšanu (?)

nu bet ja ikkatrs viena ierosinājums un ideja otram ir kā pret sienu- negribu, nepatīk neinteresē, utt utt. tad skaidrs-šitā jau pat rutīna nav nenosaukt. te tikai gals tuvojas.

hmm, vai jāšaujas no tā, ka katru rītu jāceļas un pa vienu un to pašu taciņu uz darbu, ... un pa to pašu mājup (+tauta.lv) ..., vai no tā ka sekss vairs nespēj sniegt pietiekami asus kairinājumus, 1 nakts meklējumiem kļūstot prognozējamiem un paredzamiem ?

despi
..tas noziime, ka katram ejams savs celjs... un kopiigs nekas nevar buut... miila sen zudusi... un rutinai ar to nav nekaads sakars...

Ja par tām pagalēm.. tad 3 un 4 deg vēl labāk kā divas

desp... es teiktu, ka tas tikpat labi var būt tāds periods, kad viss pret sienu. Mana pieredze, ka otrs pavelkas, ja viens kaut ko dara. Kaut vai savas intereses, kurās otrs nepiedalās. Pavelk uz kustību.

Mīlestība arī var būt zudusi, bet galvenais lai nezūd cieņa vienam pret otru. Ja cienīs viens otru un arī viens otra vaļaspriekus, darbu utt., tad arī ir iespējams tikt ar visu galā.
Galvenais, ko mēs parasti nedaram attiecībās - nerunājam. Gribam, lai otra puse uzmin ko domājam, jo kā ne kā ilgi gadi kopā. Bet tā nedrīkst attiecībās ir jārunā un jāizsaka savi viedokļi, protams neuzliekot to kā dogmu.

nu še neiztikt atkal pēc viena citāta no mūsu mīļās filmas:’’mūs garīgi jau sen vairs ne kas nesaista, ne tevi interesē futbols, ne rokasbumba’’.

Jā jā desperados un tālāk "... šito es viņam dāvināju su-drab-kāzās... " :)))

despi
... tieshi, taa... un ja ar ciena viens otru... tad, tas nenoziime, ka vinjam krasi jaamainaas un jaanaak speeleet taa rokaas bumba... tas ir jau atkal buus lieki, laiks nosviests zemee...

..piekriit undei- 27.09.2011. - 11:30:06
faktiski... attieciibas notureet vienaa un tajaa pashaa liimenii i ljoti, ljoti gruuti... rutiina rodas ne jau vienu un to pashu darot, bet gan no taa, ka vienam no diviem zuud speeki notureet sevi attieciigajaa liimenii, otram apniik ciiniities... taapat kaa ar darbu... reti kurais speej nostraadaat vienaa darbavietaa visu savu apziniigo muuzhu, un veel pateikties par to...

rutīna klusiņām klāt manim lavās
ietīt grib ierastās ikdienas skavās
mājās lai sēžu kā tīģeris būrī
lepnumu iespiedis krātiņa stūrī

nē, ņemu rokās es šampi un puķi
un dodos uz randu ar kārtējo skuķi
standarta dejas, standarta frāzes
pusstundu bučas, pusstundu drāziens

jau jūtos līdzīgi jautrības burvim
līdz pēkšņi kāds ritmiski klauvē pie durvīm
stāv rutīna tajās, sit man pa plecu:
skuķis ta jauns, bet tu pats - tas pats vecais

>baltaazirgaa... Tev talants!!! Super !!!Bučiņa!!!

nu gatavais Artavs. man arī patika, sevišķi tas pašironijas tonis, kas tur caurvijās...

Tiešām, dzejolis pa smuko, lai kas arī autors..

sipolitim bucas

labrīt, tēli un cilvēki!
Šorīt atrodu šo lietu nedaudz savādāku, proti, atrodu tos akcentus slēgtajā sarunā par vienas nakts piedzīvojumiem, kuru dēļ vakar tā biju samulsis, ka grasījos vai šauties:
"Bet to rozā briļļu sajūtu... to nespej atgriezt nekas!"
Ir tik traki?
(ja nopietni, īpaši nejūtos ne kādreiz tās brilles uzlicis, ne vēlāk pazaudējis) Jeb tomēr nošauties?

Var būt gana laimīgs bez rozā brillēm un ar visu rutīnu...