A ko tad, ja...
... sapazīstas 2 heteroseksuāli personāži... viss labi, ar katru nākamo reizi vēl labāk... līdz, kamēr pienāk brīdis, kad "vislabāk"/viļņa virsotne sāk atkārtoties... jo -- pārsteidzoši ātri ir tikts līdz tai augšai, tam top-am... divatā... bez extream-a -- anālā, lateksiem, grupām utt. ... emocionāli gribētos "kaut ko" vēl, bet pieaugušiem, loģiskiem cilvēkiem ir skaidrs, ka katras iespējas pat teorētiski kaut kur un kaut kad beidzas: katram kalnam viena virsotne? Vai tādēļ viss process remdens, -- sākas nianšu laiks... Un tad pie tās harmonijas/optimuma jāturas abiem/diviem vien? Apnicīgi, garlaicīgi, bez pārsātinošiem/pārspīlētiem gājieniem? Līdzīgi kā sportā, kad komanda/sasaite salīdzinoši strauji tikuši čempionos? Jebkura augšupeja taču nevar bezgalīgi turpināties, vai ne? Ir lēni un nelēni, ir patiesi, un tad nu vajdzēs smieties neprātīgi? Un kam piedot, ja neviens nav vainīgs? Turklāt ātri?