Maigon, profesionālā ētika darbdevēju aprindās nav modē, kopš esam te atsākuši kapitālismu celt. Man vēl arvien atmiņā 1992. gadā pirmoreiz dzirdētā divu jaunaktīvistu saruna, kas mani tomēr ar savu cinismu mazliet pārsteidza: neņemt darbā jaunas dāmas, kuras var apprecēties un aiziet apmaksājamos bērna gaidīšanas un kopšanas atvaļinājumos, -- jāņem tās, kurām bērni izauguši un, visticamāk, vairs nedzemdēšot... Pāris gadus vēlāk populāra kļuva mode darbā neņemt tos, kam vairāk par 35 gadiem... Kopš tā laika man arī radās doma, kas pilnīgi pretēja savulaik Džona Kenedija teiktajam par neprasīšanu valstij, ko tā var dot, bet gan par to, ko tu vari dot valstij, -- apkārtnotiekošie procesi man radījuši pārliecību, ka šīs pašas valsts uzlabošanas dēļ ir nežēlīgi un skarbi no tās jāprasa, ko tā saviem pilsoņiem var dot, nevis -- tikai prātoto, kā savus pilsoņus nepārtraukti dīrāt... Īpaši šī ideja atkala uzplaiksnīja, kad pirms dažām dienām Godmaņpaps TV ziņās apsvēra, ka Parex-a glābšanai izmantotos Ls 200 miljonus vajadzētu budžetā ierēķināt: ja tagadējais Latvijas pilsoņu kopums pret savu varu būtu prasīgāks, ne tikai Godmanis liktu sveces pie svētbildēm, lai pat nejauši tādas idejas neizteiktu skaļi...
0
0