Nu man noderēja kā pamācība, apmācība, da saukt to var kā grib...    

A ja godīgi - gribētos iemācīties, kā kādu var atslēgt tā hops, bet tā lai nekaitē tā - ko atslēdz veselībai...    

aij... nu māca te viens otru kā pareizi un pēc noteikumiem...
bet dzīvē reti, kad tā notiek- pēc teorijas... drīzāk pilnīgi pretēji...

Lemtspēja un rīcībspēja runā puisim tikai par labu. Punkts.

piekrītu par visiem 100..
...
man tikai tāda nesaprašana par to brāzienu vai pērienu pēc tam..
vai tad jau tā emocionāli nav pietiekoši pārdzīvojis?

Pārlasu visu tēmu un domāju... re, lūk šitā rodas mūsu valsts, mūsu valdība un mūsu deputāti arīdzan. Vienkāršas, nesamocītas un pareizas darbības vietā stundām sēdēs, debatēs un gudros, kā būtu bijis pareizāk no tā, no tā un vēl no šitā viedokļa. Ka varbūt vajadzēja tāaaaaa... Un ka noteikti nevajadzēja šitāaaaa... Vēl sastādiet noteikumus, regulas un priekšrakstus. Vēl sabīdiet rīcības komisiju. Un kādu augstākstāvošu pārbaudītājorgānu ar... Mudaki

..šito tekstu es noteikti iekopēšu ikdienas "atgādinājumos"...
"pareizā" beidzot "atrāvās"...          

>kodmanja
Galvenais ievērot samērīguma principu...    
Izmežģīts vai lauzts žoklis jebkurā gadījumā ir labāk nekā noslīkt    

Domāju, cilvēkam var būt gadījumi dzīvē, kad sākumā ir rīcība un tikai pēc tam seko domāšana. Tas gan vairāk saistās ar kādu ekstrēmu situāciju, kādu afekta stāvokli, dzīvības glābšanu, baiļu sajūtu. Manuprāt vislabākais variants tomēr ir saglabāt, cik nu iespējams,vēsu prātu, nepakļauties emocijām, lai tomēr varētu ātri izvērtēt "’pareizāko"’ rīcību. Cik tā ir adekvāta vai nepieciešama.
Skumjākais, ko šajā saskatu ir tas, ka var viegli pakļaut sevi briesmām, nedomājot. Kā datorspēlē, kur vēl kāds piešķirs kādu dzīvību bonusā...

.. mammas viedoklis...

Man piemājas dīķī iekrita meitiņa... viņa tur kūļājas ziemas mētelītī un raud... tajā vietā lai lektu pakaļ... es skraidīju gar dīķa malu un saucu, Tu tikai neraudi...  tiaki neraudi ... labi, ka dēlam bija vairāk prāta, viņš ieleca pakaļ...     

Pienen,nav te nekāda sakara ar Tavu prātu,nav ko sevi vainot, dažādi cilvēki dažādi uzvedās stresa situācijās.

Es kā klukste...    Bet tad, kad pirmo reizi dzīvē noliku auto uz jumta grāvī... tad izrāpos, saķemmēju matus, uzkrāsoju lūpas un mierīg aizgāju pa ceļu...

Apsmaidījos, atcerējos. Manējie kopš agras bērnības bijuši izlēmīgi... Sēž bērneļi dārziņā un lipina Ziemsvētku apsveikumus... un audzinātāja žēli novelkot- wah, būtu tik labi te kādus spīdumiņus pielīmēt... bet ka naaaaav... manējais ŽVIKT pielec kājās, pie eglītes klāt, tver vienu bumbuli... ar zandali virsū... kārtībā!!! Spīdumu pilna grīda! Problēma atrisināta. Smaids pār visu ģīmi un visi laimīgi...          
Offf topic, zinu. Piedodiet.

CZ, par šito jaunu diskusiju...    

Pienen,arī tāda uzvedība mēdz būt stresa ietekmē -ārēji it kā mierīga,bet būtībā - bezmērķīga.
Reiz ceļu policists stāstīja par ko līdzīgu,Kādu motobraucēju notrieca auto,bet viņš piecēlās,pateica,ka esot viss kārtībā un ,atstājot moci tur pat, aizgāja, bet beigās viņu atrada parsimt metru atālumā krūmos... beigtu. Esot bijusi nopietna iekšēja trauma.
Mūsu prātiņa signāli nekad nebūs līdz galam izzināti.

>CZ
To sauc par attapību    

Arī es ekstremālā situācija no sakuma rīkojos un tikai pēc tam domāju, cik daudz tas apdraud vai neapdraud manu pašas dzīvību. Un no bērnības laikiem nekas šajā ziņā nav mainījies - no sākuma glābju citu un tikai pēc tam par sevi domāju. Cilvēki ir dažādi - viņu rīcība tāpat.

Matador - to gan sauc par šoku nevis par stresu. Šoka stāvoklī cilvēks sāpes var nejust un parasti arī nejūt, tās sajūt tikai pēc tam un slikti arī paliek tikai pēc tam    

>lauvenek
Šadāsas situācijās šie vārdi būtībā ir sinonīmi,jo to aprakstā ir vienas un tās pašas pazīmes...