"... reiz dzīvoja puisis un meitene.
Kādu dienu puisis jautāja: "Vai tu ar mani precēsies?"
"Nē" atbildēja meitene un dzīvoja laimīga.
Viņa nekad nepieņēmās svarā, daudz ceļoja, viņai piederēja liels skapis ar kurpēm un somiņām, viņa iepirkās un dzēra Martini ar draugiem, un viņas mājā nekad neviens nebojāja gaisu. Beigas."

Ir dziļi publiskos blogos tāda pasaka.
Ar dažiem komentāriem: no vienas puses “…diez vai skanēs bērnu smiekli” un atbilde “tā tā dzīve paiet – citam ar pamperiem, citam kā pasaka”, ar ainiņu “paiet gadi, sēž ērtā šūpuļkrēslā večiņa un viņai ir skumji”, un ar atbildi “vēl aizmirsi par to ūdens glāzi” un “par paliekošām vērtībām bērnus piesauc sievietes, kurām nekas cits nav ko piesaukt, diemžēl”.
Apmēram tā.
Bet tas ir tik dziļi blogos, ka iedomāju vilkt gaismā. Ja bloga autorei pretenzijas, atvainojos uzreiz.
Nedomāju, ka stāsts ir par sievietēm, kurām nav lemts kādas veselības vainas dēļ, tādā aspektā nez vai vajag skatīt.
Ko teiksim?