Marīn, par šito līšanu no krūmiem ārā stāsts - smiekli caur asarām. Bijām uz bērēm, noslīka jauns puisis, mūsu draugs. Bēres Lejasciemā, kur viņam dzimtās mājas. Neatceros, kā mēs aizkūlāmies uz turieni, laikam tak jau ar satiksmes autobusu, bet atpakaļ ar stopiem. Bariņš diezgan paliels, kādi 10 cilvēki, visi melnos tērpos, kā jau no bērēm. Līdz Smiltenes pagriezienam kaut kā tikām, bet no turienes nu nekādi, neviens neņem
Pirmā porcija beigās aizbrauca ar kaut kādu busiņu, kurā visiem vietas nepietika. Paliku es, mans vīrs un vēl divi puiši. Paiet stunda, paiet divas, nekā. Vasara karsta, mēs tajos melnajos ancukos jau galīgi beigti, beigās nolēmām, es stopēšu, bet šie slēpsies krūmos. Tā arī izdarījām. Beidzot apstājas viens čalis, apmēram mūsu vecuma (mums toreiz bija drusku pāri 20), vajadzēja redzēt viņa sejas izteiksmi, kad tie trīs melnie tēvaiņi līda no krūmiem ārā
Bet man izdevās puisi nomierināt un mēs laimīgi atbraucām līdz Rīgai.