mana pēdējā stopēšana bija nenormāli karstā vasaras dienā, pirms gadiem padsmit. kā es tur gadījos, tas ir personiskāks stāsts, bet līdz pieturai nonācu par vēlu. tas ne no lielākajiem ceļiem, kur busi iet vismaz ik pa pāris stundām. pat nezināju, vai vēl kāds vispār ir. nu, soļoju pa ceļu uz Liepāju (30 km). bet man otrs ierobežojums - vēl no Liepājas uz citu pusi transports uz mājām. štukoju - jāstopē. sākumā skatos - nu, lai pāris, lai pieklājīga mašīna, lai izskatās droši. no asfalta nāk karstums - grādi plus 31. sāku jau pamazām stopēt dajebko un dajebkuru, neviens nestājas. es jau cauri slapja nosvīdusi, uz galvas nekā nav, saule svilina, vairs i nestopēju - soļoju tik uz Liepāju, kā transā..
tāda vidēja izmēra fūre - šoferītis nestopēts apstājās, iestūma mani kabīnē, tik noprasīja - uz Liepāju? es vairs tik ar galvu pamāt varēju. iedeva ūdeni padzerties. aizveda. ne runāju, ne dziedāju, ne izklaidēju, neko.. es tik palūdzu, lai izlaiž pie Metalurga, turpat ielas malā vilku nost pilnīgi slapjo blūzi, uzvilku no somas izvilkto T-kreklu un gāju uz staciju. savu vilcienu nenokavēju.
tā kā - stopēšana bija neveiksmīga.
bet veiksme mani neatstāja arī tad.