... krotik,... vai tad par kruushu galinjiem var teikt ko sliktu...    

teorija ar praksi... nesakrīt... bēdz būt   

krotam taisniiba,pieredze to raada-virietis negrib izrunasanos,jo zin ar ko tas beigsies.

>jana
par mazajiem bozlīšiem protams vienmēr tikai sajūsma! ..bet temats drīzāk velk uz tādu runāšanos, kad sievietei nepatīk vīrieša attieksme vai arī vīrietim nepatīk sievietes rīcība :)

>ittaa
tā nu tas ir.. -katra tāda izrunāšanās, ko uzsāk sieviete, ir tēmēta uz to, lai es justos vainīgs un gribētu kļut savādāks tais pašos apstākļos :) .. klusēšana beidzas ar sabojātu pusstundu..runāšana beidzas ar sabojātu dienu..un labi ja vēl tā :) ..ja runa par attiecībām, tad protams ir daudz visādu sīkumu, par kuriem vajag izrunāties..bet mēs jau te ne par to, vai ne? :) ..faktiski kopā būšana biežāk nozīmē piemēroties nevis izmainīt kaut ko :) ..es teiktu, ka tas nozīmē vairāk darīt nekā runāt par to :)

... VOT... es domaaju un pateicu... un atkal domaaju,kaapeec es to pateicu...    .

... pateicu, tad padomāju, tad sapratu, ka nevajadzēja teikt...    

es vairs ne saku,ne domāju   

Nu bez domāšanas gan nevar   
„Dzīvot - nozīmē domāt.”(Cicerons)

es ne vienmēr pasaku to, ko domāju.
un otrādi.
dažkārto nožēloju, dažkārt - it nemaz.

Lai izrunātos, ir jāprot atrast pareizo mirkli, nevar vienā brīdī pateikt otram: tā, tagad mēs runāsimies. Tur tiešām nekas neiznāks. Tam jānotiek it kā nevilšus, ja tādu brīdi notrāpa, var ļoti daudz ko izrunāt. Protams, ir jādomā ko saka, un galvenais kā saka. Un es nedomāju tikai negatīvas lietas, jebko.

Ir cilvēki - nerunātāji pēc definīcijas.

ĪSTI VĪRI NERAUD, VIŅIEM TIKAI SVĪST ACIS

dažādas ir nepateikšanas.    mani diezgan ilgstoši jākaitina, lai es to teiktu, tak man ir sakrālais teksts gadījumiem, kad kādi lieli S sanāk - "es jau domāju, ka tā būs, tikai es neko neteicu!".    
vēsturiski veidojies tā - ik pa brīžam lieli S sanāk - vārds pa vārdam un noskaidrojas, ka esmu tā arī domājis, ka tā būs, uzbrauc man, ko neteicu - a nafig teikt, ja nedzird.    jo paši uz augstā ♪.    

Man kā Ubei-pasaku,tad padomāju,ka nevajadzēja teikt...
Reizēm gan -ir jāpasaka un viss,bez nožēlas...
Citreiz arī paklusēju un noklusēju.
Vai vienmēr esmu pareizi rīkojusies?Noteikti- nē.Bet tāda ir bijusi tā brīža nepieciešamība...

nu jā. gadās arī, ka nelaikā Mepizdōpelis parauj aiz mēles.    

krots4,es atkal Tevis teiktajā sakatu gļēvulību... t.i. klusēt vienmēr ir vieglāk nekā pateikt,sevišķi ko sliktu...

Domājat, lielākai daļai interesē jūsu informācija, viedoklis, patiesība?!       

harald, rau, šito es acu galā nevaru ciest - kad kāds saka "es zināju, ka tā būs, tikai neteicu". man pašai ar gadās paredzēt, kā iznāks, bet, ja laikus nepateicu, tad arī stāvu klusu pēc tam. kā filmās par precēšanos - vai nu runā tagad, vai klusē uz mūžiem.

Matador- un Tu domā , ka nenoklusētais sliktais kādam/ai ir nepieciešams dzirdēt?   Bieži-pāsēžu , paklausos , dzirdētais nepatīk , bet acīs nelecu , un "taisnību" ar neuzspiežu - tik atzīmēju , ka ar šo uz vienas pļavas nevar iet "ķēzīties"    ,