nu vot nezinu!!!
kādreiz TIKAI stāveju klusu... bija slikti...
tagad esmu sevi izmācījusi un runāju... arī TAGAD ir slikti...

laikam atslēga tajā - KĀ pasaka... vai klusē...

jaa taa ir labi... labak es biezaak paklusejusi buutu   ari tagad ja kas   

es klusēju   

..linda piepūtīs pilnas ausis , pūt;eja laidēja...

..Bet varbūt labāk tomēr pateikt,nevis mocīties domās-kā būtu ja būtu...

Skatoties ko gribi teikt. Vards var dziedināt un vārds var nogalēt...

Labāk dažreiz paklusēt kā sarunāt lieku. Es par klusēšanu un klausīšanos.

Traki sarežģīti. Te it kā ļoti vispārināts šis jautājums.
Es varu noklusēt darbā, uz ielas, utt. un varu klusēt tuvākajiem, ko jūtu...

ja jau nepasakām, tad vēl līdz galam doma nav nobriedusi, lai tai piekristu, neesam pārliecināti..

Klusējam, lai kaut ko nesabojātu vai paši nedabūtu pa galvu.   

Man teica- tā nedrīkstot domāt. Man teica- tā nedrīkstot dzīvot. Bet tik un tā. Tā ir mana pārliecība, manas dzīves atziņa- jāsaka. Jo var izrādīties, ka par vēlu. Var izrādīties, ka vairs nav kam. Tas mirklis ir tik trausls. Tik neatgriezenisks. Tik neparedzams... un tad paliek mīļās domas un mīļie vārdi... un Tu nēsājies ar viņiem... un neatrodi vietu...

par miljiem labiem vaardiem JAA!!!!! jaasaka protams..ja no sirds..
bet par citam lietam biezi tomer labak pakluseet

                labs pieteikums. Labs sākums, Eva   

..Bet varbūt tieši tuvākajiem nevajadzētu noklusēt,bet no vienas puses es piekrītu varbūt tiešām doma vēl nav nobriedusi,bet no otras puses tā doma jau var briest ilgi un dikti un tādēļ jau arī bieži paliek kautkas neizrunāts,nepateikts...

Šam tematam ir viena lieta, Ja nepamēğināsi nezināsi kā būs, Pēcāk šaustīt sevi par to kā būtu ja būtu visu dzīvi. Tākā labāk noskaidrot to uzreiz lai kas tas nebūtu, bet ar prātu...

Ja godīgi es arī tā domāju...    

cilvēki sazinās runājot, klusējot otrs neuzinās jūsu viedokli

Piekrītu viedoklim par runāšanu, jo izrunājot var atrisināt ļoti daudzas lietas un reizēm novērst arī nepatikšanas. Pats galvenais kā to dara!!!!         

Es esmu par runaašanu, par izrunaašanos, par pateikšanu, lai tam otram nav jaamin un jaatulko nesaprotamie maajieni.Tikai runaat vajag diplomaatiski, runaašana arii ir maaka, kas vienam padodas labaak bet otram sliktaak.

Tomēr vislielākā nozīme ir balss intonācijai, mimikai un attieksmei kā TO (da jebko) pasakam... Protams ir jārunā , bet TIKAI no savas personas...
Visbriesmīgākais, ka otram pasniedzam tekstu tā, it kā tās būtu konkrēti viņa domas... Zinu, ka liela daļa teiks - es tā nekad nedaru - Tad tie teicēji lūdzu paskatieties un paklausieties savus tekstus no malas... Vienalga ar ko runājot - bērniem, vecākiem, dzīves biedriem vai draugiem un paziņām...