nu - vismaz ja nepasaki, tad vēlāk, kad sūdi, nesaki: "es jau domāju, ka tā būs, tikai es neko neteicu!".

vai tik trakāk nav:"" bet ES taču teicu!!!!!!!!!!!!"         

Nu par šo tekstu es vispār labāk nekomentēšu...    
Bet traģiski ir pajautāt un momentā nesaņemot atbildi pašam/ pašai turpināt arī atbildi...    

nu, dažādas situācijas domājam. man 100 X pilinājuši, ka neesmu ko teicis, tak ne pa lietu bieži pilinājuši, jo saku jau, takš neklausās vai vismaz nedzird. pilsoņiem tāda maniere pārtraukt sekot domai galvu reibinošajos augstumos, kad tas kļūst apgrūtinoši un atkal pieslēgties tikai tad, kad viņi saklausa 7 - 11 vienkāršus un viennozīmīgi saprotamus vārdus pēc kārtas.

Tas, ka nedzird, tas arī fakts.
ixxi... par atbildes turpināšanu pašai, man viens simpātisks jurists reiz uz to atbildēja:"Neiedziļināsimies secinājumos, kas balstīti uz taviem pieņēmumiem... "      Precīzi.

jāāāā!!!! un esmu teikusi! un bieži! večiem! "bet ES taču teicu!" ... jo īpaši pēc tam,kad viņi nav mani klausījuši un iegrūdušies dziļos mēslos!!!
a KO?! IR taču tiem jampampiņiem jāparāda, KUR slēpjas viņu idiotisms! SIEVIETE jāpaklausās!!! jāuzklausa! un jā-klausa! ja tam ir saprātīgs un racionāls pamats! es nekad necentīšos iestāstīt,kā jalabo kloķa/klaņa mehānisms, jo no tā neko nesaprotu, bet ja vecis tikai dēļ tā, ka pastāv uz tik nestabilu argumentu " es taču esmu vīrietis, tāpēc zinu labāk", nobīda sievieti malā... tad... da pošjol tāds idiņš! un lai slīkst sava stulbuma un neizdarības štruntos... patreiz uz tādu variāciju par tēmu noskatos... no malas... bija žēl, bet nu vairs ne...

Runaassana sudrabs, kluseessana zelts! /Kaa nu kuraa pusee to teicienu raksta/ Kluseessana zelts, runaassana sudrabs.

Mans vīrs gan teica: "klausies, ko saka sieviete un dari otrādi", pēc tam, kad pēc manas ceļa rādīšanas šoseja pamazām izbeidzās meža vidū...

Man dikti... nu šššausmīgi patīk tā sajūta - sēžu es kā princese blakusbraucēja sēdeklī /starp citu,dīvainas sajūtas,ja teju pusmūžs stūres pusē pavadīts:)/ , rasslabuhins, un tad,ja tas vecis aizbrauc pa citu ceļu kā vajag, a kas man? baudu kaifu!,ka viņš maldās, ne es!!!!man tak no tā gabals neatkrīt! un no tās maldīšanās vēl tusiņš sanāk!piedzīvojums! un ja vēl gadās iespēja pateikt to sakrālo frāzi"bet ES taču teicu!", ko vēl pilnai laimei vajag!   

lindovna - pastāv uz tik nestabilu argumentu KĀ "es taču esmu vīrietis, tāpēc zinu labāk" ...

atvainošanu par redakcionālas dabas iejaukšanos Tavā tekstā. da tas vispār nav arguments - labāk zina tas, kurš zina labāk un vsjo, ne tādēļ, ka viņam tāds vai SHITāds dzimums, vecums vai acu / ausu krāsa.

Nevajag,jo intuīcija gluži nav telepātija... Ir jārunā.

Ikdienā ir simtiem nepateiktumu/nerunāju par lielajiem-ķipa svarīgajiem,kurus it kā vajadzēja damuldēt/Nu vo-un tie nedalādētie/nepateiktumi/ krājas,krājas/seivojas/ jūsu mazpaurīšos-i sāk jūsu "datoram "traucēt-līdz tas pastiprināti iekustina zemapziņā/neatceros kā to mazmazo smadzeņu daļu sauca/ esošos nelabumus-kuri var likt darīt ko neierastu/parasti ko nelabu / Ir jābūt coram-pār saviem muskuļiem un smadzenēm-tam ir viens vārds-meditēt!:)) >aha-šasss... he he!:))

Re, ku Bēdam liela taisnība! Tiem neteicējiem tas sakāmais krājas, krājas... un tāpat jau reiz pasprūk. Un tad vairs nav ne miņas no "prast pateikt".

Kādreiz der paklusēt, bet kādreiz tomēr viss ir jāpasaka, jo nepateiktais tā arī otram netaps zināms. Galvenais, lai tas ko pasaki ir taisnība nevis liekuļošana. Tad jau labāk paklusēt, ja reiz esi nolēmis samelot, kaut pašam liekas, ka to dari, lai otram būtu labāk. Meli visvairāk sāp, nejau tā taisnība. Taisnību varbūt sadzirdam , bet uzreiz nesaprotam, nepieņemam. Saprašana var atnāk vēlak un no tā nepaliek tādas rētas, kā no pateiktas nepatiesības, puspatiesības, itkā nevainīgiem bet apzinātiem meliem...

Laikam nebija pienācis īstais laiks pateikt... bet ja nepateici,kas zin,varbūt labāk.Parasti jau jūt kam var teikt kam nē,kāda jēga runāt ar to,kurš ir garīgi kurls,lai dzīvotu ar sajūtu- es visu pateicu????   

Klusēšana zelts... Runāšana arī ir vērtība - sudrabs. Tad nu jāzin, ar kuru gabalu rīkoties:)

par noklusēšanu man nekad nav bijis jānožēlo, bet par izunāšanos gan reizēm ir bijis neerti pēc tam :( ..noklusējot es nekad neesmu juties situācijā kā zaudētājs.. bet esmu juties kā zaudētājs, ja nevietā palaidu muti.. Nu tad reāli ir tā, ka katru dienu vairākas reizes apzināti noklusēju to, ko mēle niez pateikt, bet no kā labuma nebūtu nekāda...

tā ir pēc tam tikai padomā, ka atkal palaista garām laba iespēja paklusēt    

Reizēm ir lietderīgi paklusēt, lai nedzirdētu savu stulbumu - tas varbūt attiecas uz runāšanu, kur jau divi lielībnieki savas gudrības mētā vietā vai nevietā.
Bet klusēt izvēles brīdī, kad kāds gaida atbildi ir gļēvi. Klusēt arī nozīmē izvairīties no atbildības, jo varbūt kāds cits ko izdarīs vai novērsīs nepatīkmo.