Liegties vispār, manuprāt, ir muļķīgi. Liegšanās ir meli, un rezultātā piedodamo lietu skaits tikai pieaug ģeometriskā progresijā. Un arī tikai grēka atzīšana ved pie piedošanas. Nu un loģiski, nejau tikai tas, kas pa durvju šķirbu pie baznīcas pīpējot dzirdēts, bet arī tā sajūta pēc tādas stulbas liegšanās ir tāda nejauka - tai š, rai redzi, ka īpaši nerūp un viņa pat nejūtas vainīga.
Nu un rezultātā - kas ir jāpiedod? Vainīgs neviens nejūtas, laboties neredz pat vajadzību, atvainošanās ķipa tādā tonī, kā sēņotāji mežā sarunājās... Tur pat nav domas par piedot, nepiedot, saprast, nesaprast, tur ir tikai - noskurinies un bēdz ātri prom. Nu, pēc laika piezvani, fiksi satiecies, čik-čik, un... zini, ka viņa atkal krāpj, tikai jau kādu citu.
0
0