Bruuka, mans vīrs vispār bija velns viņu zina kas, ja godīgi. Pēc kāzām tik uzzināju, ka viņš savai māmuķītei nebija vajadzīgs, jo viņai galvenais bija vīrietis pie sāniem, bet dēls tam nolūkam traucēja. Tad nu tika mētāts no vieniem paziņām pie otriem, pa internātskolām, vai arī viens pats atstāts mājās, ja tajā brīdī nebija kam viņu uzgrūst. Nu un viņš turēja ļaunu prātu uz visu pasauli, un neieredzēja katru, kam bija normāla ģimene. Tajā pat laikā viņš gribēja būt pirmajā vietā vienmēr un visur, lai viņam izdabā, aptekā, un pacieš visus viņa izlēcienus. To viņš pūlējās panākt visādiem līdzekļiem. Sāka ar psiholoģisko teroru, bet es fiksi vien pārstāju reaģēt. (Galu galā man nav jāmaksā par viņa pagātni, neesmu tur vainīga) Bija arī alkohola problēmas, bet es tad viņu vispār pa durvīm iekšā nelaidu, ja atnācu mājās, un bija jau virtuvē viņš ar saviem draugiem pie pudeles, večus padzinu bez ceremonijām. Tad nāca klāt neuzticība, jo strādāja viņš Kinostudijā, bet filmu veči tajā laikā kotējās. Es paziņoju par vēlmi šķirties, bet pretī saņēmu draudus, ka viņš izdarīs pašnāvību, un mani paņems līdzi. Man tas piegriezās, un es skaidri un gaiši pateicu, ka būšu vai nu šķirtene, vai atraitne (uzsvaru liekot uz atraitne), bet ar viņu kopā nedzīvošu! Jāsaka, ka nostrādāja, viņš ceremoniāli savāca savas parpalas un aizgāja (dzīvoklis ir mans). Pēc tam ilgi gaidīja, ka saukšu viņu atpakaļ, bet tā arī nesagaidīja. Es arī šķiršanos nokārtoju oficiāli un miers! Alimentus izplēsu no fonda, tā ka viņš ar savu nemaksāšanu man neiegrieza, kā bija plānojis izdarīt. Un pats galvenais, jau 14 gadus jūtos kolosāli būdama no viņa brīva.
0
0