Psiholoģisko teroru ģimenē, to iesākumā pat nevar nojaust... tam ir sniega bumbas efekts, sākas no mazumiņa... Viens nedaudz atļaujas, otrs nedaudz piedod... Tā ir kā pieradināšana, pakāpeniski palielinot devu, līdz ir skaidrs, ka viens ir uzņēmies upura, bet otrs pāri darītāja lomu... To ir grūti pārtraukt, neskatoties uz visiem apgalvojumiem, ja man tā, tad es paceļu cepuri un aizeju... Iesākumā kavē mīlestība, otrs taču nevar būt tik ļauns, viņš taču vienmēr piedošanu lūdz, nožēlo, viņam vienkārši tā sanāca, negribot... Kad izbeidzas mīlestība, parādas sapratne, ka tomēr tas normāli nav, bet tad iestājas kauna izjūta, kā es tagad aiziešu, ja vaicās, kā atzīšu to, ka ar mani tā varēja izrīkoties... Un ir taču arī vēl bērni utt. un... un... un...
0
0