Ai, cik daiļi un frāžaini skan visi paziņojumi par to, ka "tāds, kurš tevi apnicinājis un vairs negrib" vairs nav vajadzīgs, kāpēc vēl kaut mirkli jādomā, vai ar tādu palikt kopā... un tā tālāk.
It kā mazgadīgas, dzīvi nezinošas skuķes šeit diskutētu! It kā laulība, kas pastāvējusi gadiem, pat gadu desmitiem, no tā vien sastāvētu kā "es un viņš"... It kā nebūtu sen skaidrs, ka laulība un kopdzīve ir sarežģīta mozaīka, kur ir gan bērni (mazbēni), sazarots radu un draugu, un paziņu pulks, vecāki, īpašumi, rituāli, paradumi, ..mērķi, kas saucas- kopā gadiem ilgi veidota un būvēta dzīve!! Kur konkrētā sieviete (vīrietis) ir kā puzles gabaliņš, kuru nomainot pret citu- neiederīgu- var sabrukt visa bilde.
Atbildīgi vīrieši (un sievietes) to labi apzinās, un - ja sānsolis tapis zināms otrajai- likumīgajai- pusei, un tā protestē, nevis klusītēm raud un nogaida, tad nelegālais sakars no tā brīža parasti sāk čākstēt. Līdz apdziest pavisam. Jo daiļajā divvientulībā ir ielauzies kāds cits, un parādījusies realitāte, kas izskatās pavisam nedaudzsološa.
0
0