Re, kāda pieredze te visām...
Es esmu no tām, kas laulībā pilnīgi pazaudēja sevi. Centos būt laba sieva un mamma, ai, kā centos - taisīju ēst, tīrīju mājas, mazgāju drēbītes, gludināju, vācu bērniņus... Bet notika tā kā krievu teicienā "bit zajel". Viņam kaut kas nepatika - uzreiz centos izlaboties, kā viņam pa prātam. Tā maz pamazām - pazaudēju sevi, izmainījos līdz nepazīšanai... un te - kur bijis, kur ne - spilgts, šķirts putniņš - spudūc! manā ligzdā, kamēr es kā cāļu māte ap savu perējamo.
Kritiens ir smags, kad apjēdz - nav vairs tevis - tu pat neesi ne pelēka pele, nekas - bezveidīga amēba, mājāzis, ne tu ko vairs proti, ne vari, ja arī ko gribi - apsauciens: kur iesi?! Tev taču bērni! Sēdi vien mierā un taisi vakariņas, ja nē - šķiršos! Tad nu, rīdama asaras, ar zīdaini uz rokas šļūcinu savas izļurušās miesas uz ķēķi pie grāpjiem...
0
0