Sevi pazaudēt ir briesmīgi. Pēc tam lēnām taustoties pa gabaliņiem līmēt kopā. To daru vēl aizvien... Traki aizķēra šī tēma.
Par to daudz esmu domājusi. man sanāk, ka tas no audzināšanas, nav jau īsti redzēts, ka ģimenē sieviete tiek lutināta... es neskaitu puķu pušķi 8. martā. Vismaz manējā tā nebija. Gan mamma gan vecmamma bija smagos darbos un arī mājas solī un bērnu audzināšanā, mazgāšanā, gludināšanā, gatavošanā un tas skaitijās normāli, dara lietas, kas jādara "kārtīgai sievietei", vēl tur ievārījumi un lauki, utt. Vīri darbā un mājās pie "vīriešu"" darbiem.Ja tas ir tā noticis paaudzēs, tad nav ko brīnīties, nemaz jau nezin, ka var būt savādāk... un pie tam tas sliktākais ir tas, ka iekšējā būtība tam pretojās, bet tāpat tas tiek darīts. Kamēr tā sevis pazaudēšana un labi, ja vēl var attapties. Pat nedomāju, ka noteikti jāšķirās. man sanāca neizšķirties, bet mainījos radikāli. Un pats pārsteidzošākais ir, ka tagad ir labāk kā jebkad. Jo to, ka tevi novērtēs, nevajag gaidīt, jo patiesībā jau neviens neko tādu neprasa no tevis, tās ir iedomas, ka visu vajag perfekti un viņu dēļ...
kaut ko te gari sarakstīju, bet aizķēra riktīgi šis viss...
0
0