Versij... Egoists... Jā, laikam jau jā... Nupat vēroju kādu radu kundzi -- > 60, kam vīrs strauji nomira... Nezinu, ar cik lielu vai nelielu mīlestību, bet vīrs allaž visu darīja, kārtoja, kundzi vadāja, kur kundzei vajadzēja... Īpaši turīgi abi nebija, toties arī nekādi nabagi, -- izskatījās virs vidējās ģimenes labklājības... Un nu, pēc vīra nāves, kundze pagalam apjukusi... Nekā nezina un daudz ko sadzīviski neprot: nevienas iestādes adresi neatceras, kā turp kājām aiziet vai ar autobusu aizbraukt, šai ne mazākās saprašanas: gribas spēks nulles līmenī, sēž mājās, bieži raud un žēlojas... Toties, kad vīrs bija dzīvs, -- turklāt tāds, kas ne meitās gāja, ne pīpēja, ne šņabi dzēra! -- kundze nekad nebija apmierināta, allaž jau tā teciņus tekošo vīru ar bļaustīšanos regulāri stimulēja: pat "fiksāk, fiksāk!" pātagoja... Kaimiņienes nu runā par Dieva sodu... es mierīgāk teiktu par pārlutināšanu... Skumji, protams.
0
0