Man ar niršanu ir problēmas...
Bērnībā nirstījos ar masku un tā, cik zināms, nepieļauj iespēju ūdeni sarīties caur degunu. Kā maskas nebija, tā man pilnīga slīkoņa terapija - ūdens aš līdz smadzenēm. Nu, tā smadzeņu dedzinošā atmiņa ilgi neļāva tā pašpaļāvīgi ņurkot ūdeņos, nācās sevi ar varu bezmaz vai piespiest, lai pakļūtu zem ūdens. Parasti tā gribēšana iemācīties uzplauka vasaras beigās un nepaspēja izveidot riktīgu prasmi, tik vien kā vieglu plāksteri uz pašapziņas...
Ak, tā nu es vēl joprojām mokos starp gribu un labāk nevajag...
Bet nu esmu saņēmusies. Zem ūdens tieku, bet tas jau par maz! Vajag SMUKI !!!!
Vakar znotiņam iečukstēju ausī - davai pa kluso iemācamies - tu peldēt, es nirt, un uztaisam meitiņai patīkamu sjurpraizu!
Viņš ar sajūsmu piekrita. Tā, lūk! Tātad tās lietas nav nemaz tik šausmīgas!
Tik no meitiņas abi dabūjām trūkties par mīklaino sačukstēšanos.
Ceru, ka viņš izturēja un neatzinās...
Savādāk sjurpaiza nebūs...